— Mister Aaa… — kapteinis pacietīgi atsāka.
— Pataisīšu viņu uz vietas aukstu, vai dzirdat!
— Mister Aaa, lūdzu, uzklausiet mani! Mēs esam nolidojuši sešdesmit miljonu jūdžu.
Misters Aaa pirmo reizi vērīgāk ieskatījās kapteinī. — Pag, pag, kā jūs sacījāt? No kurienes?
Kapteinis plati pasmaidīja, atsegdams baltu zobu rindu.
— Beidzot! — viņš pačukstēja savējiem. Bet misteram Aaa uzsauca:
— Sešdesmit miljonu jūdžu. No Zemes!
Misters Aaa nožāvājās.
— Šajā gada laikā nebūs vairāk par piecdesmit miljoniem. — Viņš paņēma kaut kādu atbaidošu ieroci. — Nu, tagad man jāiet… Pievāciet savu muļķīgo zīmīti, — lai gan netieku gudrs, kāds jums no tās labums, — slā- jiet pāri pakalnam uz Iopr pilsētiņu un izstāstiet to visu misteram Iii. Viņš ir tieši tas, kurš jums vajadzīgs. Nevis šis idiots misters Ttt, tas no maniem nagiem dzīvs vairs neizspruks. Un nevis es, jo jūs neietilpstat manā specialitātē.
— Specialitātē! — kapteinis novaidējās. — Vai tad vajadzīga kaut kāda īpaša specialitāte, lai uzņemtu viesus no Zemes!
— Nerunājiet muļķības, — tas ir katram skaidrs! — Misters Aaa metās lejā pa kāpnēm. — Visu labu! — Un aizvirpuļoja pa bruģēto ceļu kā saniknots vilciņš.
Gluži satriekti visi četri ceļotāji palika stāvam. Beidzot kapteinis sacīja:
— Gan jau atradīsim kādu, kurš mūs uzklausīs.
— Varbūt mums doties projām un v pēc kāda laika atgriezties, — viens no vīriem sadrūvējies ierosināja. — Aizlaisties un nosēsties no jauna. Dot viņiem laiku sagatavoties uzņemšanai.
— Nav slikta ideja, — kapteinis gurdi nomurmināja.
Mazā pilsētiņa bija pilna ļaužu, kuri, uzsaukdami cits citam «Sveiki!», straumēm plūda iekšā un nāca ārā pa durvīm, un visiem bija maskas — zelta vai zilas, dažādības pēc arī sārtas, maskas ar sidraba lūpām un bronzas krāsas uzacīm, gan smaidošas, gan sarauktām pierēm — atkarībā no nēsātāja garastāvokļa.
Četri vīri, nosvīduši no garā gājiena, apstājās, lai pavaicātu kādai meitenītei, kur dzīvo misters Iii.
— Tur, — bērns pamāja ar galvu.
Kapteinis, cieši vēlēdamies kaut ko izzināt, uzmanīgi pietupās un ielūkojās meitenītes maigajā, bērnišķīgajā sejiņā. — Maziņā, es gribu ar tevi parunāties.
Viņš uzsēdināja bērnu sev uz ceļgala un saudzīgi saņēma tā tievās, brūnās roķeles savējās, it kā grasīdamies stāstīt tam pasaku par milzum daudz aizraujošiem, laimīgiem notikumiem, kas pamazām jau veidojās viņa apziņā.
— Paklausies, maziņā. Pirms sešiem mēnešiem uz Marsa atlidoja raķete. Tajā bija kāds cilvēks, vārdā Jorks, ar savu palīgu. Mēs nezinām, kas noticis ar viņiem. Varbūt viņi 110- situšies. Viņi atlidoja raķetē. Tāpat kā mēs. Ja tu redzētu, kas mums par milzīgu raķeti! Mēs esam Otrā ekspedīcija. Lidojām šurp cauri kosmosam — no Zemes .. .
Meitenīte neapzinīgi atsvabināja vienu roķeii un nolaida uz sejas zeltā darinātu vienaldzības masku. Tad izvilka no azotes zelta spēļu zirnekli un nometa to zemē, bet kapteinis runāja tālāk. Zirneklis paklausīgi uzrāpās atpakaļ viņai uz celīša, kamēr viņa bez mazākās intereses noraudzījās kukainī caur savas vienaldzības maskas spraudzi- ņām. Kapteinis vieglītiņām sapurināja meitenīti, cenzdamies pievērst viņas uzmanību savam stāstam.
— Mēs esam no Zemes, — viņš paskaidroja. — Vai tu man tici?
— Jā. — Meitenīte pašķielēja uz saviem kāju pirkstiņiem, kuri švīkoja putekļus. „
— Redz, kāda gudriniece. — Pus pa jokam, pus nopietni kapteinis ieknieba meitenītei rokā, lai piespiestu viņu paskatīties uz sevi.
— Mēs uzbūvējām sev kosmosa kuģi. Vai tu tam tici?
Meitenīte sāka urbināt ar pirkstu degun- teli.
— Jā.
— Un es . . . neurbini, draudziņ, degun- teli… es esmu kapteinis un …
— … un nekad neviens visas cilvēces vēsturē nav izlidojis kosmosā tik lielā raķetē, — aizmiegusi acis, maziņā noskaitīja.
— Lieliski! Kā tu to uzminēji?
— Telepātija. — Viņa nevērīgi noslaucīja pirkstus gar celīti.
— Vai tas tiešām tevi nesajūsmina? — kapteinis iesaucās. — Vai tu nemaz nepriecājies?
— Ejiet labāk pie mistera Iii. — Meitenīte nometa savu spēļu lietiņu zemē. — Viņš labprāt parunāsies ar jums. — Viņa aizspurdza, un spēļu zirneklis paklausīgi metās viņai līdzi.
Ar izstieptu roku palicis tupam uz pirkstgaliem, kapteinis ilgi noskatījās viņai pakaļ. Viņam acīs sariesās asaras. Pavēris muti, viņš paraudzījās savās tukšajās plaukstās. Biedri nokārtām galvām stāvēja turpat līdzās. Tad viņi nospļāvās uz bruģa akmeņiem . . .
Misters Iii atvēra durvis. Viņš pašlaik steidzās uz lekciju, taču bija ar mieru atlicināt
kadu minūti laika, ja viņi aši ienāktu un paris vārdos pasacītu, ko vēlas …
— Tikai mazliet uzmanības, — kapteinis iesāka, tikko spēdams pacelt pietūkušos plakstiņus. — Mēs esam no Zemes, atlidojām ar kosmosa kuģi, trīs kosmonauti un kapteinis, izsalkuši, pārguruši, gribētu kaut kur nosnausties. Ceram, ka mums pasniegs pilsētas atslēgas vai kādu citu atzinības zīmi, paspiedīs rokas vai uzsauks «Urā! Apsveicu jūs, zēni!» Tas īsumā ir viss.
Misters Iii bija garš, kalsns hipohondriķis ar dzēlīgām acīm un biezām zilu kristālu acenēm. Viņš noliecās pār rakstāmgaldu un domīgi sāka šķirstīt kaut kādus papīrus, ik pa brītiņam asi, pētoši uzlūkodams atnācējus.
— Baidos, ka man nebūs vajadzīgo blanku. — Misters Iii izrakņāja visas galda atvilktnes. — Kur es varēju tās iebāzt? — Viņš sarauca _pieri. — Tepat… Tepat kaut kur taču … A-a! Rokā gan! Lūdzu! — Ar enerģisku žestu viņš pasniedza kapteinim blankas. — Jums, protams, būs jāparakstās.
— Vai man viss šis savārstījums jāizlasa?
Caur saviem biezajiem aceņu stikliem
misters Iii pablenza kapteinī.
— Jūs esot no Zemes, vai ne tā? Nu, tad jums atliek tikai parakstīties.
Kapteinis parakstīja savu vārdu.
— Vai komandas locekļiem arī jāparak- tās?
4
Misters Iii paraudzījās uz kapteini, paskatījas uz viņa biedriem un sāka ņirdzīgi, nevaldāmi smieties.
— Vai viņiem jāparakstās! Ha-ha-ha! Kaut kas nedzirdēts! Viņi… un parakstīties! — Marsietim saskrēja asaras acīs. Viņš uzsita sev pa celi un, saķēris vēderu, smējās locīdamies. Tad pietvērās pie galda malas.
— Vai viņiem jāparakstās!
Vīri drūmi noraudzījās viņā. — Kas tur tik smieklīgs?
— Vai viņiem jāparakstās! — aiz smiekliem zaudējis spēkus, misters Iii izdvesa.
— Tas tik ir joks! Būs jāpastāsta misteram Xxx! — Vēl arvien nespēdams norimties, viņš pārbaudīja parakstītās blankas. — Viss, liekas, kārtībā! — Tad pamāja ar galvu.
— Pat piekrišana eitanāzijai, ja tā izrādītos nepieciešama. — Un viņš apmierināts nosmējās.
— Piekrišana kam?
— Nu labi, pietiks. Man priekš jums ir kaut kas padomā. Lūdzu. Ņemiet šīs atslēgas.
Kapteinis pietvīka. — O, kāds gods!
— Ne jau pilsētas, stulbenis tāds! — misters Iii uzbrēca. — Mājas atslēgas. Dodieties uz priekšu pa šo gaiteni, atslēdziet lielās durvis, ejiet iekšā un kārtīgi aizcērtiet tās aiz sevis. Tur jūs varēsiet pārlaist nakti. No rīta aizsūtīšu pie jums misteru Xxx.