Tā bija laba mācība Fanfoa, taču šobrīd viņš bija palicis bez tabakas. Arī jaunieši bija pārāk nobaidījušies, lai pieteiktos vervētājiem. Tāpēc Fanfoa pavēlēja aizvest savu vergu Mauki uz krastu un atdot baltajiem, par iemaksu pieprasot puskasti tabakas un nažus, cirvjus, katūnu un krelles piedevām. To visu Mauki atpelnīs plantācijās. Mauki bija iztrūcies līdz nāvei, kad viņu veda augšā uz šonera. Viņš gāja kā upurjērs. Baltie bija neganti radījumi. Citādi viņi nebraukātu gar Malaitas piekrasti un neiegrieztos visos līčos pa divi uz šonera ar piecpadsmit līdz divdesmit vīru lielu melnādaino komandu un nereti ar sešdesmit septiņdesmit savervētajiem. Turklāt vēl vajadzēja baidīties no piekrastes iedzīvotājiem, kas kuru katru brīdi varēja uzbrukt, sagrābt šoneri un apslep- kavot visu apkalpi. Baltajiem cilvēkiem vajadzēja būt patiešām briesmīgiem. Bez tam viņiem bija tādi velnišķīgi rīki, kas šāva daudz reižu bez apstājas, visādas dzelzs un vara lietas, kas dzina šoneri uz priekšu, kad nebija ne mazākā vējiņa, un kastes, kas runāja un smējās uz mata, kā runā un smejas cilvēki. Jā, un viņš bija dzirdējis par kādu balto, kura velnu velns esot tik stiprs, ka cilvēks varot pēc patikas izņemt un atkal ielikt atpakaļ visus savus zobus.
Mauki noveda lejā kajītē. Uz klāja par sargu palika viens baltais cilvēks ar divām pistolēm aiz jostas. Kajītē otrs baltais sēdēja pie grāmatas un vilka tajā kaut kādas mīklainas zīmes un līnijas. Viņš palūkojās uz Mauki, it kā tas būtu cūka vai vista, paskatījās viņa padusēs un ierakstīja kaut ko grāmatā. Tad viņš pasniedza rakstāmo irbuli, un Mauki, tikko pieskāries tam, bija apņēmies trīs gadus strādāt ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma» plantācijās. Neviens nepaskaidroja viņam, ka negantie baltie cilvēki lietos spēku, lai piespiestu Mauki pildīt saistības, un ka viņus atbalstīs visa Lielbritānijas varenība un visi kara kuģi.
Uz šonera bija vel citi melnie no talam, nevienam nezināmām vietām, un, kad baltais cilvēks viņiem kaut ko pateica, viņi izrāva garo spalvu no Mauki kuplajām cirtām, nogrieza viņam matus līdz ādai un apsēja ap gurniem koši dzeltenu audekla lavu-lavu.
Dienām ilgi Mauki brauca ar šoneri un redzēja tik daudz zemju un salu, cik viņam ne sapņos nebija rādījies, līdz nonāca Ņūdžordžijā, kur viņu pielika pie krūmu ciršanas un cukurniedru griešanas. Tikai tagad viņš īsti iepazina darbu. Pat Fanfoa vergs būdams, viņš nebija tā strādājis. Bet strādāt viņam nepatika. Cēlās mazā gaismiņā, atgriezās krēslā, ēda divas reizes dienā. Un ēdiens bija apnicīgs. Dažreiz nedēļām ilgi viņiem nedeva neko citu kā vienīgi batātes, dažreiz nedēļām ilgi neko citu kā vienīgi rīsus. Mauki līdz apnikumam lobīja kokosriekstus un meta klāt žagarus ugunskuriem, uz kuriem žāvējās kopra, līdz puisim iekaisa acis un viņu aizsūtīja gāzt kokus. Ar cirvi rīkoties viņš prata labi, tāpēc drīz tika nosūtīts būvēt tiltu. Reiz viņš par kaut kādiem grēkiem dabūja palocīt muguru ceļa būvdarbos, šad un tad viņam gadījās braukt ar vaļu medību laivām, kad baltie devās uz attāliem līčiem pēc kopras vai selgā apdullināt zivis ar dinamītu.
Starp citu, Mauki apguva beche de merkas deva viņam iespēju sarunāties ar baltajiem un visiem melnādainajiem strādniekiem, kuri runāja tūkstoš dažādos dialektos. Viņš uzzināja daudz ko par baltajiem cilvēkiem, vispirms to, ka viņi tur vārdu. Ja viņi teica strādniekam, ka dos viņam paku tabakas, tad strādnieks to arī dabūja. Ja teica, ka izsitīs no viņa septiņas glases[1], ja viņš izdarīs to un to, tad katrā ziņā izsita arī, ja viņš to izdarīja. Mauki nezināja, ko nozīmē «septiņas glases», bet, tā kā šis izteiciens tika bieži lietots, viņš nosprieda, ka tās ir asinis un zobi, ar kuriem glasu izsišana bija saistīta. Vienu viņš bija iegaumējis pamatīgi: nevienu nesit un nesoda bez vainas. Pat tad, kad baltie cilvēki bija piedzērušies — bet tas gadījās diezgan bieži —, viņi nekad nesita, ja nebija pārkāpts kāds likums.
Mauki nepatika plantācijās. Viņš ienīda darbu, jo viņš taču galu galā bija vecākā dēls. Turklāt kopš tās dienas, kad viņu bija nolaupījis Fanfoa, bija apritējuši desmit gadi, un Mauki ilgojās pēc mājām. Viņš ilgojās pat pēc Fanfoa verdzības jūga. Tāpēc viņš bēga. Viņš devās džungļos, cerēdams izlauzties uz dienvidiem līdz jūrai, nozagt laivu un ar to nokļūt Portadamsā. Bet viņš saslima ar drudzi, tika notverts un atvests atpakaļ vairāk miris nekā dzīvs.
Otrreiz Mauki bēga kopā ar diviem malaitiešiem. Viņi nogāja divdesmit jūdzes gar piekrasti, sasniedza ciematu un paslēpās kāda malaitiešu ieceļotāja būdā. Bet vēlu naktī ieradās divi baltie, kuri nebaidījās no visiem ciemat- niekiem, izsita no katra bēgļa septiņas glases, sasēja viņus kā sivēnus un iesvieda vaļu medību kuģī. Bet no cilvēka, kurš bija devis viņiem patvērumu, izsita septiņreiz septiņas glases, spriežot pēc izrautajiem matiem, noplēstās ādas un izdauzītajiem zobiem, un viņam uz visu mūžu zuda patika piemitināt izbēgušus plantāciju strādniekus.
Veselu gadu Mauki lēja sviedrus. Tad viņu pieņēma par mājkalpotāju — un viņš bija labi paēdis un diezgan brīvs; darbs arī kaulus nelauza: vajadzēja uzturēt māju tīru un jebkurā laikā dienā un naktī pasniegt baltajiem kungiem viskiju un alu. Tas Mauki patika, bet dzīve Port- adamsā patika vēl vairāk. Viņam bija atlicis kalpot divus gadus, bet divi gadi ir pārāk ilgs laiks cilvēkam, kurš nevar vien sagaidīt atgriešanās dienu. Sājos gados Mauki daudz ko bija iemācījies, un tagad viņam kā mājkalpotājam bija visādas iespējas. Viņš tīrīja šautenes un zināja, kur glabājas noliktavas atslēga. Viņš izdomāja bēgšanas plānu, un kādu nakti desmit malaitiešu puišu un viens no Sankristovalas izzagās no barakām un aizvilka līdz jūrai vaļu medību laivu. Mauki bija sadabūjis laivas priekškaramās atslēgas slēdzeni, Mauki bija pagādājis divpadsmit vinčestrus, veselu lērumu munīcijas, kasti dinamīta ar detonatoriem un Bikforda auklu un desmit kastes tabakas.