tos drīkst tikai baltie un ka zemākas rases nedrīkst pacelt pret viņiem roku. Šoneri braukaļāja pa lagūnu, sēdami nāvi .un iznīcību. Uz šaurās zemes strēmeles nebija kur dēties, nebija kur paslēpties. Uz cilvēkiem šāva, līdzko viņi parādījās, un te visi bija kā uz delnas. Ciemi tika nodedzināti, laivas sadauzītas, vistas un cūkas nokautas, bet vērtīgās kokospalmas nocirstas. Tā tas turpinājās veselu mēnesi, pēc tam šoneri aizbrauca, taču bailes no balta cilvēka salinieku sirdīs palika, un viņi nekad vairs neiedrošinājās darīt tam pāri.
Visuresošās sabiedrības «Mēness gaisma» aģents Makss Bansters bija vienīgais baltais cilvēks uz salas. Sabiedrība nometināja viņu Lordhavā ja arī ne tāpēc, ka gribēja atkratīties no šā cilvēka, tad vismaz tāpēc, ka šī bija visattālākā sala. Atkratīties no viņa pavisam sabiedrība nevarēja, jo nebija viegli atrast kādu viņa vietā. Šim dūšīgajam vācietim visi nebija mājā. Nosaukt viņu par pustraku būtu par maz. Bansters bija kauslīgs, gļēvs un trīskārt mežonīgāks par jebkuru salas mežoni. Kā jau gļēvulis, viņš zākājās tikai par vājajiem. Kļuvis par sabiedrības aģentu, viņš saņēma norīkojumu uz Savo. Kad viņa vietā nosūtīja diloņslimu kolonistu, Bansters sasita viņu zili melnu, un atbraucējs, kura dzīvība karājās mata galā, bija spiests aizbraukt ar to pašu šoneri, kas viņu bija atvedis.
Tad misters Hevebijs sameklēja Banstera vietā jaunu jorkšīrieti, īstu milzeni, šis cilvēks bija izdaudzināts dūru varonis, kuram galvenais bija nevis paēst, bet izkauties. Taču Bansters negribēji kauties. Viņš tēloja jēriņu — desmit dienas, kamēr jorkšīrieti kopīgiem spēkiem nogāza no kājām dizentērija un drudzis. Tad Bansters parādīja savu īsto dabu, nometot slimo zemē un mīdot viņu kājām. Baidīdamies no atmaksas, kad upuris būs atveseļojies, Bansters ar kuteri aizbēga uz Guvutu un tur atkal izcēlās, piekaudams jaunu angli, kuru jau bija sakropļojusi cauri abām gūžām izurbusies būru lode.
Tad nu misters Hevebijs nosūtīja Bansteru uz Lordhavu, šo dieva aizmirsto salu. Par godu šim notikumam Bansters izsūca puskasti džina un pamatīgi piesita paveco un astmas mocīto kapteiņa palīgu no šonera, kas viņu bija atvedis. Kad šoneris bija prom, viņš sasauca krastā kana- kus un uzaicināja cīkstēties ar viņu viens pret vienu, apsolot kasti tabakas tam, kas viņu pieveiks. Trīs kanakus viņš pievārēja, bet ceturtais nolika uz lāpstiņām viņu pašu, taču tabakas vietā dabūja lodi plaušās.
Tā Bansters sāka valdīt Lordhavā. Galvenajā ciemā dzīvoja trīstūkstoš cilvēku, bet pat gaišā dienas laikā tas bija tukšs kā izslaucīts, kad parādījās Bansters. Vīrieši, sievietes un bērni spruka, kur pagadījās. Pat suņi un cūkas mudīgi grieza ceļu, bet pats karalis, aizmirsis savu cieņu, slēpās zem mašas. Abi premjerministri trīcēja un drebēja bailēs no Banstera, kurš nekad neapsprieda strīdīgus jautājumus, bet tūlīt laida darbā dūres.
Un Lordhavā ieradās Mauki, kuram vajadzēja strādāt pie Banstera astoņarpus gadu. Aizbēgt no Lordhavas nebija iespējams. Lai nu kā, Banstera un Mauki likteņi tagad bija sasaistīti. Bansters svēra divsimt, Mauki — simt desmit mārciņu. Bansters bija cietsirdīgs izdzimtenis, bet Mauki — pirmatnējs mežonis. Tajā pašā laikā katram bija sava stūrgalvība un viltība.
Mauki ir nenojauta, kā labā viņam būs jāstrādā. Neviens viņu nebija brīdinājis, un viņš sprieda, ka Bansters ir tads pats kā visi pārējie baltie — dzer daudz viskija, valda un izdod likumus salā, vienmēr tur vārdu un nekad nesit iedzimtajam, ja tas nav pelnījis sodu. Bansterarn bija labāks stāvoklis.,Viņš zināja par Mauki visu un jau aizlaikus priecājās, ka ņems puisi priekšā. Viņa pēdējais pavārs gulēja ar salauztu roku un izmežģītu plecu, tāpēc Mauki uzdeva veikt pavāra un galvenā mājkalpotāja pienākumus.
Mauki drīz jo drīz saprata, ka ir dažādi baltie cilvēki. Tajā pašā dienā, kad šoneris pacēla enkuru, Bansters pavēlēja viņam nopirkt cāli no Tonganas salu misionāra iedzimtā Samaizi. Bet Samaizi bija aizbraucis uz lagūnas otru krastu un ātrāk par trim dienām atpakaļ nebija gaidāms. Mauki atgriezās tukšā. Viņš kāpa augšā pa kraujajām kāpnēm (māja stāvēja uz pāļiem divpadsmit pēdas no zemes) un iegāja saimnieka guļamistabā. Bansters lika, lai dod šurp cāli. Mauki vēra muti, lai paskaidrotu, ka misionārs ir prom, bet Bansterarn paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņš zvēla ar dūri. Sitiens trāpīja Mauki pa žokli un pasvieda viņu gaisā. Puisis izsprāga ārā pa durvīm, salauzdams margas, pārlidoja pāri ne visai augstajai verandai un nokrita zemē. Viņa lūpas izskatījās pēc jēlas gaļas gabala, mute bija pilna ar asinīm un izdauzītiem zobiem.
— Nakamreiz tu pratīsi runāt ar mani! — rēcadusmās piesārtušais aģents, vērdamies lejup pār salauztajam margām.
Tadu balto cilvēku Mauki līdz šim nebija gadījies sastapt, un viņš nolēma dzīvot melns un maziņš un neaizdot dusmas saimniekam. Viņš redzēja, kādu brāzienu dabu airētāji; vienu no viņiem Bansters trīs dienas bez ēšanas noturēja važās par to, ka puisis airējot bija salauzis dulli. Turklāt viņš saklausījās ciemā baumas un dabūja zināt, kāpēc Bansters paņēmis trešo sievu — paņēmis ar varu, kā visiem bija zināms. Pirmā un otrā sieva gulēja kapsētā zem baltām koraļļu smiltīm, ar koraļļu plāksnēm galvgalī un kājgalī. Stāstīja, ka viņas mirušas no vīra sitieniem. Trešajai sievai arī neklājās viegli, to Mauki pats redzēja.