Taču nebija_ nekādas iespējas izdabāt baltajam cilvēkam, kuram, tā vien likās, pati dzīve nespēja izdabāt. Kad Mauki klusēja, viņu sita un sauca par nīgro lopu. Kad viņš runāja, viņu sita par pretimrunāšanu. Kad Mauki bija drūms, Bansters apgalvoja, ka viņam kaut kas esot aiz adas, un drošības labad nopēra Mauki; kad pavārs pūlēļās būt jautrs un smaidīt, viņam pārmeta, ka viņš ņirgājās par savu kungu un pavēlnieku, un viņu pamieloja ar nūju. Bansters bija īsts nelabais. Ciemā ar viņu sen būtu izrēķinājušies, ja prātā nebūtu palikuši trīs šoneri un toreiz dabūtā mācība. Var gadīties, ka arī tas nebūtu bijis par šķērsli, ja te būtu mežs, kur iebēgt. Tā kā meža nebija, tad baltā cilvēka, jebkura baltā cilvēka noslepkavošana atvestu šurp kara kuģi un visus vainīgos apšautu, bet vērtīgās kokospalmas nocirstu. Airētāji par to vien domāja, kā pie pirmās izdevības netīšām apgāzt laivu un noslīcināt Bansteru. Taču Bansters uzmanīja, lai laiva neapgāztos.
Mauki bija cita kaluma cilvēks, un, zinot, ka tikmēr, kamēr Bansters būs dzīvs, par bēgšanu nav ko sapņot, viņš bija apņēmies nomaitāt balto. Nelaime bija tā, ka nekad neradās izdevība. Bansters pastāvīgi bija nomodā. Revolveri dienu un nakti bija viņam pa ķērienam. Viņš nevienam neļāva tuvoties sev no mugurpuses, to Mauki iegaumēja, kad dūre vairākas reizes bija notriekusi viņu zemē. Bansters saprata, ka no šā lādzīgā un pēc izskata pat lēnprātīgā malaitiešu jaunekļa viņam jābaidās vairāk nekā no visiem Lordhavas iedzīvotājiem, un, to apzinoties,
Bansters ar vēl lielāku baudu mocīja Mauki. Bet Mauki, zobus sakodis, cieta un gaidīja.
Līdz šim visi baltie bija cienījuši viņa tambo, turpretī Bansterarn nenāca ne prātā to darīt. Mauki ik nedēļas pienācās divas pakas tabakas. Bansters atdeva to savai piegulētājai, un Mauki vajadzēja saņemt tabaku no viņas rokām. Tam viņš nespēja tikt pāri un tāpēc palika bez tabakas. Tāpat viņu ne vienu reizi vien atstāja bez ēšanas, un viņš dienām ilgi staigāja ar tukšu vēderu. Viņam lika pagatavot sautējumu no lielajiem gliemežiem, kas dzīvoja lagūnā. To Mauki nespēja izdarīt, jo gliemeži bija viņa tambo. Sešas reizes viņš atteicās durt klāt pirkstu gliemežiem, un sešas reizes viņš tika piekauts līdz nesamaņai. Bansters zināja, ka šis puišelis drīzāk izlaidīs garu nekā pārkāps aizliegumu, un būtu nogalinājis Mauki, ja nebaidītos palikt bez pavāra.
Viens no iemīļotākajiem aģenta trikiem bija sagrābt Mauki aiz matiem un dauzīt viņa galvu pret sienu vai arī negaidot piespiest Mauki pie kailas miesas degošu cigareti. To Bansters sauca par potēšanu, un Mauki tika «potēts» vairākas .reizes nedēļā. Reiz dusmās Bansters izrāva Mauki no deguna tasītes osiņu, izplēsdams krimslī robu.
— Ir nu gan purns!, — tie bija vienīgie vārdi, ko Bansters izteica, paskatījies uz sakropļoto seju.
Haizivs āda ir līdzīga smilšpapīram, rajas āda — skrāp- vīlei. Dienvidu jūrās iedzimtie to lieto kā kokvīli laivu un airu noslīpēšanai. Bansterarn bija rajas ādas dūrainis. Pirmo reizi viņš to izmēģināja pie Mauki, ar vienu vēzienu noplēsdams viņam ādu no pakauša līdz lāpstiņām. Bansters bija sajūsmināts. Viņš arī sievu pamieloja ar dūraini, bet pēc tam pamatīgi izmēģināja to pie airētājiem. Ieradās arī abi premjerministri, lai izbaudītu dūraini uz savas ādas, un viņi bija spiesti skābi smaidīt un uzskatīt to par joku.
— Smejieties, velns parāvis, smejieties! — Bansters pie tam skubināja.
Mauki no dūraiņa cieta visvairāk. Nepagāja ne diena, kad viņš nebūtu dabūjis izbaudīt tā glāstus. Dažreiz viņš sāpošās muguras dēļ naktī ne acu neaizvēra, bet asprātīgais misters Bansters bieži vien no jauna noplēsa tikko sadzijušo ādu. Mauki pacietīgi gaidīja, pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa stunda sitīs. Un viņš līdz pēdējam sīkumam bija pārlicis, ko darīs, kad šis laiks būs pienācis.
Kādu ritu Bansters piecēlās tādā noskaņojumā, ka bija gatavs izsist septiņas glases no visa izplatījuma. Viņš sāka un beidza ar Mauki, pastarpēm piekaudams sievu un nosmeltēdams visus airētājus. Brokastojot viņš nosauca kafiju par samazgām un iešļāca visu tasi Mauki sejā. Ap desmitiem Bansteru kratīja drebuļi, un pēc pusstundas viņš jau dega kā ugunī. Tā nebija parasta malārijas lēkme. Stāvoklis kļuva smagāks un smagāks, līdz kļuva skaidrs, ka Bansters saslimis ar tropu drudzi. Dienas ritēja, bet viņš kļuva aizvien vārgāks un nemaz vairs necēlās no gultas. Mauki gaidīja un vēroja, bet viņa āda pa to laiku sadzija. Viņš pavēlēja airētājiem izvilkt laivu krastā, nokasīt dibenu un vispār to rūpīgi pārbaudīt. Domādami, ka tā ir Banstera pavēle, viņi paklausīja. Bet Bansters tajā laikā gulēja bez samaņas un nejaudāja pavēlēt. Likās, ka Mauki gaidītais brīdis ir pienācis, taču viņš joprojām vilcinājās.
Kad krīze bija pāri un Bansters sāka atlabt, bet, kaut gan bija pie pilnas apziņas, tomēr gulēja slābs kā mazs bērns, Mauki salika lādē savu trūcīgo iedzīvi, arī porcelāna tasītes osiņu. Tad viņš devās uz ciemu aprunāties ar karali un abiem viņa premjerministriem.
— Tas saimnieks Bansters, viņa ir labs saimnieks; vai jūs viņa daudz mīl? — Mauki jautāja.
Visi trīs vienā mutē atbildēja, ka nebūt nemīl viņu. Ministri žēlojās par visiem apvainojumiem un pārestībām, kuras viņiem bija jācieš no Banstera. Karalis pat neizturēja un apraudājās. Ma«uki rupji aprāva viņu:
— Jūs klausa mani — mans liels saimnieks ir kungs iekš mana zeme. Jūs nemīl šo balts saimnieks. Es nemīl viņa. Būs dikti labs — jūs ieliek laiva simt kokos, divsimt kokos, trīssimt kokos. Jūs beidz nest, jūs iet gulēt. Visi kanaks iet gulēt. Liels balts saimnieks taisa troksni iekš māja, jūs nedzird, ka viņa taisa troksni. Jūs visi dikti guļ.