Tajā brīdī visa pasaule man saruka līdz šaurajai zemes strēlei, pa kuru skrēja fašisti. Neatceros, cik ilgi viss vilkās. Visu būtni bija pārņēmusi tikai viena doma: apturēt! Liekas, es nedzirdēju kaujas dārdus , nedzirdēju komandas, kas atskanēja līdzās Tikai kādā brīdī ievēroju, ka krīt arī tie ienaidnieki, uz kuriem es netēmēju: šāva kareivji, kas bija atsteigušies mums palīgā. Atceros, viens no tiem ar roku pieskārās manai rokai:
— Atdodiet vietu ložmetējniekam, biedri pulkvedi!
Es paraudzījos apkārt: visa tranšeja bija pilna kareivju. Viņi ieņēma pozīcijas — ierasti, raiti, lietišķi. Un tik mīļi, tik tuvi man likās šie nepazīstamie cilvēki! Protams, mēs apturējām hitleriešus, un drīz vien, gāzdamies tiem virsū kā varena lavīna, padomju karaspēks atbrīvoja Žitomiru un turpināja uzbrukumu. Par kareivju brālību, par kaujas draudzību, kas valdīja mūsu armijā, par to, kādi savu daļu patrioti bija cīnītāji, gribas pastāstīt īpaši.
Katra liela vai maza kauja, lai kur tā notiktu, nozīmē uguni, asinis un nāvi. Tomēr, kad domāju par kaujām dažādos rajonos no Dņepropetrovskas apgabala līdz Prāgai, neviļus ataust atmiņā ainas, kas krasi atšķiras cita no citas. Barvenkovas—Lozovskas operācija — un acu priekšā pavīd cilvēki, kas grimst sniegā, stingst ledainā vējā. Kaujas Mazajā zemē — sprādzienos murdošais Cemesas līča ūdens, kurā no vienas puses uz otru pārsviež ar karaspēku pilnos kuģīšus. Bet Suhumi šoseja līdz pašai piekrastei — vieni vienīgi putekļi. Tie turējās gaisā, pārklāja mājas, lielgabalus un mašīnas, biezā kārtā krājās uz augiem, liekdami lejup zarus. Gar zābaku stulmiem tie ielīda līdz pašām pēdām, caur apģērbu nokļuva līdz kailai miesai. Mēs tos norijām kopā ar ūdeni un ēdienu un pat tieši naturālā veidā.
Pa šādu putekļainu, saules sakaitētu ceļu, šāviņiem kaucot, es braucu uz kādu divīziju, kas gatavojās kaujai. Mašīna iekļuva sastrēgumā, es izkāpu pameklēt apbraucamo ceļu un ieraudzīju, ka ceļmalā skaļi strīdas seržants un kareivis. Noskaidrojās interesants gadījums.
Kareivis atgriezās no hospitāļa ar norīkojumu uz rezerves daļu. Ceļā viņš bija tīši atpalicis no grupas, aizbēdzis. Meklēt sūtītais seržants viņu panāca citā daļā, kurā viņš bija dienējis pirms ievainošanas. Rotas komandieris noskaidroja konfliktu un teica savam bijušajam kareivim: neko nevar darīt, ej līdzi seržantam. Un viņi aizgāja. Bet ceļā kareivis sadumpojās: neiešu, un viss, atgriezīšos savā daļā.
— Viņam ir pavēle uz mūsu pulku, — atbildēdams uz manu jautājumu, teica seržants. — Viņš neizpildīja pavēli, pārkāpa zvērestu. Viņu vajadzētu sodīt, bet viņš vēl tiepjas.
— Nē, neesmu pārkāpis, biedri komandieri, — lūdzoši ierunājās kareivis. — Es taču nebēgu uz aizmuguri, es uz savu daļu.
— Bet kur tā ir? — Pašā peklē, gaida friču uzbrukumu, bet tie, — viņš nedraudzīgi pamāja uz seržantu, — vēl tikai knosās.
Padomājiet par to. Cilvēks uz likumīga pamata var neiet kaujā. Vismaz viņš var neiet tūlīt, un vēl nav zināms, kad būs jāiet. Bet viņš laužas kaujā. Kādi secinājumi tad izriet no šā pirmajā mirklī šķietami atsevišķā fakta? Kareivis tic saviem komandieriem un politiskajiem vadītājiem, tic saviem biedriem, ar kuriem kopā viņam būs jādodas izlūkgājienā vai triecienā. Kāpēc gan citādi viņam būtu jātiecas uz savu daļu. Bez tam arī viņš pats kaujās ir turējies godam. Gļēvulis meklētu citu daļu, ietu uz turieni, kur nav viņa mazdūšības liecinieku. Arī nolaidīgs kareivis, ko biedri nemīl, nelauztos pie viņiem.
Bet varbūt tā ir sevišķa rota, kas pievelk cilvēkus? Nē. Visā padomju—vācu frontē no viena gala līdz otram, visos PSRS Bruņoto Spēku medicīniski sanitārajos bataljonos mēs dzirdējām: gribu uz savu daļu! Savu rotu, pulku, divīziju cilvēki uzskatīja par sevišķu, par pašu labāko, par savu šī vārda vispilnīgākajā nozīmē. Iznāk, ka visu mūsu armiju veidoja «sevišķas» daļas.
Nāk prātā cits, vēl izteiksmīgāks fakts. Tāpat notika uzbrukums, karaspēks iekravājās ešelonos, bet es nolēmu ielūkoties hospitālī. Pirmajā palātā bija cilvēku 30, galvenokārt staigājošie. Es no viņiem atvadījos un teicu, ka mēs ejam tālāk sist fašistus, bet viņi lai drīzāk izveseļojas un cenšas mūs panākt. Visi ierunājās reizē: panākšot, katrā ziņā. Nākamajā palātā gulēja smagi ievainotie. Ārsts brīdināja, ka pirmais pa labi, leitnants, nav glābjams. Gāzes gangrēnu vairs nevarot apturēt. Es piegāju pie viņa. Skaisti, viļņaini, melni mati, melnas uzacis, zilas acis nāves elpā kaistošajā sejā. Pajautāju, vai viņam nav kādi lūgumi vai kādas vēlēšanās.
— Ir, biedri pulkvedi, ir. Pagādājiet, lai mani, ja nenomiršu, nosūta uz savu daļu.
Uzreiz es viņam neatbildēju. Savaldījis aizkustinājumu, teicu, ka noteikti pagādāšu, lai neraizējas. Pajautāju, kurā daļā viņš karojis, kā ievainots. Jau biju atvadījies, sāku iet, bet izdzirdēju:
— Tad iznāk, ka nepagādāsiet, biedri pulkvedi?
— Kā tad ne, noteikti...
— Jūs taču nepierakstījāt manu uzvārdu.
Un atkal es nevarēju viņam atbildēt uzreiz. Paglāba māsa.
— Bet es, lūk, pierakstu, — viņa parādīja papīra lapiņu. — Gan uzvārdu, gan dienesta pakāpi, gan daļas numuru. Redzat?
Es pastiepu roku pēc lapiņas, uz kuras izlasīju: «Ir laiks iet projām.» Ātri to paslēpdams planšetē, es palūkojos uz leitnantu. Viņš smaidīja. Kaklā iespiedās kamols. Kara laikā es ne vienu reizi vien dzirdēju šos vārdus: «Gribu uz savu daļu.» Taču nekad nespēšu aizmirst leitnantu ar viņa teikto tik nemilitāro vārdu «pagādājiet» un ietiepīgo kareivi uz Suhumi šosejas.
Kādi viņi ir gara varoņi! Kāda neuzkrītoša, bet neiznīcināma Dzimtenes mīlestība, kādas alkas nosargāt Dzimteni, it nemaz nedomājot par savu dzīvību! Var pat teikt, ka pārsteidza nevis pats kareivja lūgums, bet gan tas, kā viņš to izsacīja. Nevis dižodamies ar savu varonību, bet it kā taisnodamies, it kā lūgdams kaut ko tīri personisku, privātu, viņam vienam vajadzīgu.
Ko es varēju atbildēt kareivim putekļainā ceļa malā? Pēc visiem reglamentiem, pēc militārās disciplīnas likumiem viņš bija vainīgs. Nevar karā katrs pats sev izraudzīties dienesta vietu. Nevar aiziet «pēc paša vēlēšanās» un pāriet uz citu vietu. Ievērojot likumus, man bija viņš jāsūta dienēt tur, kur bija norīkots. Taču es vilcinājos.
— Ko ar jums lai dara? — jautāju kareivim, patiešām nezinādams, kā rīkoties.
— Nosūtiet uz manu daļu, biedri komandieri. Man taču jāiestājas partijā! Toreiz nepaguvu visu nokārtot, nokļuvu hospitālī, tagad pat lūgumu iesniedzu, taču atkal aizķēra nolādētais fricis. Bet pie viņiem, — kareivis atkal pamāja uz seržantu, — mani neviens pat nepazīst.
Šie vārdi izkliedēja manas pēdējās šaubas. Palūdzu adjutantu pierakstīt viņa uzvārdu un abu karaspēka daļu numurus. Kareivim apsolīju: ne vēlāk kā rīt būs pavēle par viņa pārkomandēšanu. Bet tagad jāiet līdzi seržantam — nevienam nav tiesību pārkāpt pavēli. Pēc pavēles arī atgriezīsies pie savējiem. Kareivis nespēja noslēpt un nemaz necentās slēpt savu prieku. Saslējās, izstiepās un, braši pielicis roku pie cepures, jautāja: