Demonstratīvais desants tika pārvērsts par palīgdesantu, bet pēc tam kļuva par galveno desantu. Ar to tad arī sākās Mazās zemes epopeja. Izlauzušies cauri uguns aizsegam, mūsu triecienvienība paguva ieņemt vēl pavisam nelielu, bet ļoti svarīgu krasta posmu Novorosijskas priekšpilsētas Staņičkas rajonā. Tika iznīcināti apmēram tūkstoš fašistu, kā trofejas iegūti četri lielgabali, ar kuriem tūlīt atklāja uguni uz ienaidnieku. Pēc pusotras stundas tur izcēlās otra desantnieku grupa, pēc tam vēl viena, to skaitliskais sastāvs jau pieauga līdz 800 vīriem.
Uz izcelšanās vietu pretinieks pārsvieda jaunas daļas, to bombardēja fašistu aviācija, placdarmu sāka apšaudīt smagā artilērija, cits pēc cita notika izmisīgi pretuzbrukumi. Taču nu jau bija par vēlu: desantnieki bija paguvuši droši nocietināties. Viņi bija ieņēmuši dažus Staņičkas kvartālus un dzelzceļu trīs kilometru garumā. Kaut arī desantnieki cieta prāvus zaudējumus, viņi neatkāpās ne soli. Kareivji un matroži bija uzticīgi zvērestam, viņi zināja, ka jānoturas, kamēr ieradīsies galvenie spēki, viņos vēl bija jūtams veiksmīgā desanta izraisītais līksmais azarts — tādus es atceros šos cilvēkus.
Dažās naktīs placdarmā izcēlās divas flotes kājnieku brigādes, strēlnieku brigāde, tanku iznīcinātāju pulks un citas daļas. Krastā izkrāva simtiem tonnu munīcijas un pārtikas. Pēc piecām dienām Staņičkas un Mishako rajonā jau atradās 17 tūkstošu kareivju ar automātiem, mīnmetējiem, lielgabaliem un prettanku lielgabaliem. Pēc tam Mazajā zemē izcēlās piecas partizānu vienības — «Za Rodinu», «Groza», «Nord-Ost», «Novij» un «Jastrebok».
Izmantodams izdevību, gribu pateikt labus vārdus par partizāniem. Ja dažam par viņiem ir priekšstats kā par kaut kādām savrupām grupām ienaidnieka aizmugurē, tad šis priekšstats ir maldīgs. Daudzas vienības radās stihiski, taču tām bija Centrālais štābs, ko vadīja partija, un gadījās, ka tās veica plašas operācijas pilnīgā saskaņā ar regulāro daļu pavēlniecības iecerēm. Tā notika arī Mazajā zemē, kur visas piecas vienības vadīja partijas Novorosijskas pilsētas komitejas sekretārs P. Vasevs, kas bija cieši saistīts ar mūsu štābu.
Bet vispār, atkārtoju vēlreiz, desantu Mazajā zemē var atzīt par kara mākslas paraugu. Pirmās triecienvienības sekmīgā izcelšanās, operatīvā spēku palielināšana, pulku un korpusu virzīšanās uz priekšu pa stipri nocietināto, mīnēto krastu — tas viss prasīja kājnieku, sapieru daļu, jūrnieku un artilēristu precīzu sadarbību. Pat vismazāko kļūdu nedrīkstēja pieļaut «kara dievi»: daudzās vietās mūsu daļas atradās no ienaidnieka daļām gandrīz tikai granātas sviediena attālumā. Vēl sarežģītāk bija lidotājiem. Atceros, pirms mūsu aviācijas uzlidojumiem karavīri izklāja uz ierakumu brustvēriem kreklus, lai apzīmētu savu priekšējo līniju.
Jāteic, mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis bija ārkārtīgi neizdevīgs. Mums bija šaura krasta josliņa — gara, klaja un līdzena, bet vāciešiem — visas augstienes un mežs. Var rasties jautājums: kā tad cilvēki varēja palikt dzīvi, ja viņiem gāzās virsū simtiem tonnu nāvējoša metāla, ja pretinieka spēki daudzkārt pārsniedza mūsējos, ja no apkārtējiem kalniem ienaidnieks redzēja Mazo zemi kā uz delnas? Tam visam mēs likām pretim pieredzi, aukstasinību, apdomību un ikdienas darbu.
Tolaik es labi sapratu, ka karš līdz ar visu pārējo ir arī milzīgs darbs. Vakardienas metalurgu, atslēdznieku, ogļraču, arāju, kombainieru, zirgkopju, celtnieku un namdaru darbs. Darbs, ko dara tauta, kura uzvilkusi karavīra šineli. Ne tikai uzticības un drošsirdības, bet arī lielas izturības, neatlaidības, prasmes un izveicības izpausme.
Būtībā visa Mazā zeme tika pārvērsta apakšzemes cietoksnī. 230 droši aizsegtu novērošanas punktu kļuva par tās acīm, 500 uguns aizsegu — par tās bruņotām dūrēm, tika izrakti desmitiem kilometru satiksmes eju, tūkstošiem strēlnieku ligzdu, ierakumu un spraugu. Vajadzība spieda izcirst ejas klinšainos iežos, izbūvēt pazemes munīcijas noliktavas, pazemes hospitāļus, pazemes elektrostaciju. Vajadzība spieda staigāt tikai pa tranšejām, tas nav viegli, taču, ja mazliet izsliesies, — beigas. Visi ilgi sēdēja, un pēc tam, kad fašisti sāka atkāpties, dažiem kareivjiem piemetās, kā mēs to dēvējām, «sēdēšanas slimība».
Inženierkaraspēks parādīja apbrīnojamu atjautību. Sprādzienu bedres, starp kurām bija tādas, ko varēja saukt par krāteriem, sapieri savienoja ar tranšejām un pārvērta par blindāžām. Niecīgajā Mazās zemes pleķītī tika izveidotas trīs aizsardzības līnijas, ko citu no citas šķīra viens kilometrs. Gar katru līniju bija mīnu lauki. Droši darbojās apakšzemes sakaru līnijas. Desanta komandpunkts, kas bija iecirsts klintī sešarpus metru dziļumā, varēja slepeni, pa satiksmes ejām, pārsviest karaspēku uz turieni, kur radās draudīgs stāvoklis.
Staņičkas rajonā mums neitrālās joslas faktiski nebija: pretinieks atradās piecpadsmit vai divdesmit metrus no mūsu pozīcijām. Taču, ieradies tur, es redzēju, ka arī šajā sektorā priekšējā līnija, kur pastāvīgi valda trauksme un briesmas, ir biezi mīnēta un nožogota. Darbu gaitā sapieriem dažreiz vajadzēja doties tuvcīņā.
Nocietinātais placdarms kļuva par savdabīgu cietokšņa pilsētu. Radās pat ielas — Hospitāļu, Sapieru, Kājnieku un Matrožu iela. Tajās nebija nevienas mājas, nav zināms, kas šos nosaukumus izdomāja, taču tie nebija nejauši. Teiksim, Sapieru iela bija no uguns pasargāta grava, bet Hospitāļu iela — paugurains apvidus, viscauri apšaudāms, un no turienes cilvēki bieži nokļuva hospitāļos. Nocietinājumus būvēja zem uguns, nebija nedz mehānismu, nedz būvmateriālu, taču mūsu meistari ierakās prasmīgi, iekārtojās zemē pamatīgi, kā saimnieki — tā, lai no šejienes neaizietu. Ikvienu, kas būvēja šo cietoksni, var saukt par varoni.
Ar sevišķu sirsnību es atceros pavecos sapierus. Viņus nesūtīja ienaidnieka acu priekšā ierīkot mīnu aizsprostus, «večuki», kā varētu likties, darīja vismierīgāko darbu: dažus kilometrus no Gelendžikas, Džanhotas tuvumā, cirta kokus, sasēja tos plostos un naktīs nogādāja Mazajā zemē. Bet kā viņi nogādāja! Tumšas naktis Cemesas līcī, kā jau bija teikts, mēs nekad neredzējām. Neapbruņotos plostus sāka apšaudīt artilērija. Sapieri nevarēja nedz atbildēt uz uguni, nedz manevrēt ar smagnējo vedamo. Viņi iegremdējās aukstajā ūdenī un, turēdamies pie baļķiem, turpināja ceļu. Ja plostu trāpīja šāviņš, viņi peldus to atkal savilka kopā, lai vērtīgie koki neietu zudumā. Ja grima velkonis, viņi ar raķetēm deva noteikto signālu un gaidīja, kamēr piebrauks kāda motorlaiva. Tādi bija šie «večuki».
Lasītājam var rasties iespaids, ka tūkstošiem cilvēku placdarmā pazina tikai triecienuzbrukumus, bombardēšanu un tuvcīņas. Nē, ilgajā laikā te izveidojas dzīve, kurā bija vieta visam, ko parasti dara cilvēks. Lasīja un izdeva avīzes, rīkoja partijas sapulces, svinēja svētkus, klausījās lekcijas. Sadomāja pat šaha turnīru. Armijas un flotes dziesmu un deju ansambļi sniedza koncertus, strādāja mākslinieki B. Prorokovs, V. Cigals un P. Kirpičovs, kas radīja plašu aizsardzības varoņu galeriju.