Roberts S. Ričardsons MAZAIS ANDERSONIŅŠ
Roberts Ričardsons ir izcils amerikāņu astronoms, kas risina Saules plankumu un Marsa un Venēras pētīšanas problēmas. Viņam pieder daudzi zinātniski raksti, kā arī vairāki zinātniski fantastiski darbi, kas publicēti ar pseidonīmu Fīlips Letems.
— Tā tu Andželoti neuzveiksi.
— Zinu.
Šī doma Bredam pašam jau tik ilgi nebija devusi miera, ka viņš atbildēja automātiski, neapzinādamies, ka šos vārdus ir izteicis cits. Tad viņš šķūņa durvīs pamanīja tumšu stāvu un saiauca uzacis. Viņš nebija dzirdējis atveramies durvis. Bredam nepatika, ja kāds svešs novēroja viņu strādājam.
— Nav vērts trenēties ar maisu, — vīrietis sacīja, panākdamies dziļāk. — Ir vajadzīgs kaut kas kustīgs.
Bredam tā vien gribējās pateikt, lai svešais patur savus padomus pie sevis. Tomēr, nebildis ne vārda, viņš apsēdās uz siena ķīpas un novilka cimdus. Vecais modinātājpulkstenis pie sienas rādīja, ka tikpat jau laiks beigt.
— Treniņa partneri maksā naudu. — Breds atbildēja, slaucīdamies ar mitru dvieli. — Es daru, ko varu.
Vīrietis stāvēja, kājas iepletis, vērodams viņu ar piemiegtām acīm. Tagad, kad svešais bija tuvāk, Breds jutās pārsteigts, redzot, ka viņam ir tikai ap trīsdesmit gadu, nedaudz vairāk nekā Bredam pašam. Vīrietis šķita pazīstams. Varbūt kāds no tiem, kurus Bieds kādreiz bija saticis. Viņš tikās ar daudziem cilvēkiem.
Vīrietis uzcēla kāju uz siena ķīpas.
— Vienreiz tu pieveici Andželoti. Kas tev notika pagājušo reizi?
— Viņš, jādomā, bija stiprāks. — Breds atteica, paraustīdams plecus.
— Un būs vēl stiprāks šoreiz.
— Kas jūs īsti esat — reportieris, līdzjutējs? — Breds skarbi noprasīja.
Svešais sameklēja tuvējā kaudzē garu, baltu salmu un sāka to tīt ap īkšķi.
— Tu man piederi, — viņš nevērīgi paziņoja.
— Jūs esat jucis. Lindijs Džoiss …
— Ar viņu tev viss cauri. — Svešais parādīja kādu iespaidīgu papīru. — Es nopirku jūsu kontraktu. Tagad tu strādāsi man, Benam Vaitam.
Uz mirkli Bredu sagrāba nevaldāms sašutums. Tad norimis viņš atkrita uz siena ķīpas. Pie velna Džoisu! Galu galā ko tas suņa gabals bija darījis viņa labā? Un šis puisis neizskatījās nemaz tik peļams.
— Šķiet, jums patīk riskēt, — viņš nomurmināja.
— Nemaz ne. Man patīk droši pasākumi. — Vaits attina salmu un aizmeta to projām. — Esmu izstrādājis pavisam jaunu treniņu metodi. Metodi, par kuru neviens nav dzirdējis. Nāc, palīdzi ienest vienu kasti.
Breds paklausīgi izgāja viņam līdzi, kur pie šķūņa zem piparu koka stāvēja slēgta kravas mašīna. Vaits atvēra aizmugures durvis un ielēca iekšā. Mašīna izrādījās pilna ar kastēm, dažas no tām bija vaļā, un tajās varēja redzēt kaut kādus elektroniskus aparātus. Kaste, kas atradās vidū, likās daudz lielāka par pārējām. Pietiekami liela, lai tajā novietotos cilvēks.
— Ķeries pie tā gala, — Vaits nokomandēja. — Diezgan pasmaga, tā ka saņem stingri. Kontrol- ierīces varam izkraut arī vēlāk.
Viņi ienesa kasti šķūnī un nolika pie Breda izveidotā primitīvā ringa. Kastes vāks bija nostiprināts ar smagu priekškaramo slēdzeni. Vaits izņēma no kabatas atslēgu un ielika to slēdzenē.
— Iepazīsties ar Mazo Andersoniņu, — viņš sacīja, paceldams vāku. — Saīsināti Andijs. Jums abiem nāksies labi iepazīties.
Kastē gulēja sporta biksītēs un krekliņā ģērbts manekens. Tam bija boksera figūra ar garām rokām un platiem pleciem, kas pārgāja tievā viduklī. Seja bija nedzīva, bez izteiksmes. Tāda seja varētu būt jebkuram.
Vaits pārlaida acis šķūnim.
— Liekas, vislabākā vieta viņam būtu pie sienas uz tās ķīpas. Es domāju, ka tev būs ērtāk aiznest viņu vienam pašam.
Breds saņēma manekenu un nostādīja uz ķīpas, atbalstīdams to ar muguru pret sienu. Viņš nosprieda, ka tas sver simt piecdesmit mārciņas, tikpat, cik viņš pats. Vidējais svars.
— Zini, kāpēc es viņu nosaucu par Andiju? — Vaits jautāja.
Breds pakratīja galvu.
— Saīsinājums no «androlda». Androīds ir automātiska iekārta, kas līdzinās cilvēkam. Es varen lepojos ar Andiju.
Andi ja galva viegli sašķiebās. Blāvajā gaismā viņu varēja noturēt par cilvēku, kas uz brīdi iesnaudies. Tomēr pat miera stāvoklī viņā jautās kaut kas draudošs.
Vaits ar īkšķi norādīja uz maisu.
— Labāk novāc to tūlīt. Tagad tu trenēsies ar Andiju.
— Kas tie par trikiem? — Breds norūca.
— Tu guli labi? — Vaits painteresējās. Viņam bija paradums uz jautājumu atbildēt ar pretjautājumu.
— Diezgan labi, — Breds noteica.
— Tā jau es domāju . .. diezgan labi. Es zinu, kas tevi nodarbina. Tu domās cīnies ar Andželoti. Stundām guli nomodā, mēģinādams paredzēt visus paņēmienus, kurus viņš varētu pielietot. Tā ir?
— Liekas, par to nevar nedomāt.
— Iedomājies… tagad iedomājies… ka tev ir visa treniņiem nepieciešamā nauda. Ko tu darītu?
Breds apsvēra.
— Nu … es censtos nolīgt partneri, kas boksējas līdzīgi Andželoti. Piemēram, tādu kā Tonijs Lopess vai Sesils Džordžs.
— Un kā tev patiktu Andželoti?
— Andželoti!
— Ne Andželoti personiski, bet kāds cits, kas ir tikpat kā Andželoti, nebūdams Andželoti.
— Tas nozīmētu iepriekš izmēģināt cīņu, — Breds lēni atbildēja.
Vaits mundri saberzēja rokas.
— Tieši to mēs darīsim. Tu iepriekš izcīnīsi šo maču. Būs gluži tā, it kā tu boksētos ar Andželoti. Tikai Andželoti būs Andijs.
— Neskan slikti, — Breds sacīja.
— Klausies tālāk, — Vaits turpināja. — Tev stāv priekšā mačs. Tā ir nozīmīga cīņa. Ja izdodas pretinieku pieveikt, tu esi cēlies. Dabīgi, ka tu gribi uzzināt par viņu visu. Tātad ko tu dari? Savāc pēc iespējas vairāk filmu par viņa cīņām. Pētī tās stundām ilgi. Tas palīdz, bet ar to vēl nepietiek.
Viņš ar roku norādīja uz mašīnu.
— Tur ir visas filmas par Andželoti cīņām, kopš viņš kļuvis profesionālis. Taču es ne tik vien kā vēroju Andželoti ar savu iekārtu. Man ir Andželoti. Man viņš ir kā džins pudelē, tā ka varu darīt ar viņu, ko vien vēlos. Es varu likt viņam darboties ar pilnu jaudu vai tikai mazliet, ātrāk vai lēnāk, uz priekšu vai atpakaļ. — Vaits pazemināja balsi, it kā baidīdamies, ka manekens pie sienas varētu noklausīties. — Es pat varu iemiesot viņu Andi jā.
Viņš piegāja pie Andija un saņēma to aiz zoda.
— Vai gribi redzēt vīru, ar kuru tev būs jācīnās? Paskaties.
Vaits iespieda pirkstus manekena sejā un veidoja to ar ātriem, drošiem pieskārieniem. Kad viņš beidza, rezultāts bija pārsteidzošs. Andija trulā izteiksme bija pazudusi. Tās vietā bija parādījušies Džo Andželoti deformētie vaibsti.
Pēkšņi Breds jutās ļoti noguris. Sāka sāpēt kāju muskuļi, un viņu pārņēma vēlēšanās tikt savas istabas mierā un klusumā.
Vaits uzsita viņam uz pleca.
— Kā tu domā, vai uzveiksi viņu? Breds pasniedzās pēc peldmēteļa.
— Es to tipu saberzīšu miltos, — viņš norūca.
Vaits neatgādināja nevienu no Breda agrākajiem menedžeriem. Neviens no viņiem nebija tik ļoti interesējies par Breda personīgo dzīvi. Šķita, Vaits zina visu pat bez stāstīšanas. Vispirms viņš centās grozīt Breda nesistemātiskos treniņus un nekārtīgo dzīves veidu. Ar neapstrīdamu loģiku viņš pierādīja, ka panākumus var gūt, vienīgi rīkojoties pareizi, nevis otrādi. Uz priekšu var virzīties nekļūdoties. Ir tikai jānosprauž mērķis un jātiecas tieši uz to.