Vienīgais mierinājums bija Andijs. Andijs Džo Andželoti izskatā vairs nemulsināja. Breds zināja visus paņēmienus. Viņš varēja paredzēt jebkuru Andija kustību, spēja to pieveikt ikreiz, kad papūlējās. Bieži viņam bija patiešām žēl Andija, līdz viņš atcerējās, ka tas iedarbināts tikai par septiņdesmit pieciem procentiem. Vai viņš spētu to uzvarēt, ja Andijs būtu ieslēgts par visiem simts procentiem? Breds nebija pārliecināts. Viņam vajadzēja to noskaidrot.
— Šodien es gribu Andiju pārsimts procentiem,— viņš teica Vaitam, kad abi satikās šķūnī. — Man jāzina, cik stiprs es īsti esmu.
Vaits pārmetoši paskatījās uz viņu.
— Esmu palielinājis slodzi, cik strauji vien varēju. Tu iesi ringā vislabākajā formā.
— Tikai vienu raundu.
Vaits tūlīt neatbildēja. Viņš pārcilāja somā dažas pudelītes. Nesen bija pienācis jauns sūtījums, kas bija jāreģistrē. Breds dega nepacietībā tikt pie šīm pudelītēm. Viņš bija uzmanīgi vērojis, kā Vaits darbina aparatūru, un bija pārliecināts, ka arī pats to prastu. Ja viņam būtu šīs pudelītes, viņš varētu sevi pārbaudīt pret katru savas svara kategorijas slavenību, kas ieslēgta par simts procentiem. Kas tā būtu par izdevību! Izpētīt katru pretinieku bez steigas, iepazīt pilnīgi. No trešās šķiras boksera viņš varbūt kļutu par vidēja svara čempionu. Varbūt ar laiku izdotos plūkt laurus pussmagajā svarā.
Vaits kā nožēlodams papurināja galvu.
— 2ēl, mazais, bet to nevar. Septiņdesmit pieci ir robeža. Mēs nedrīkstam riskēt un dabūt traumu, kad mačs jau tik tuvu.
Neteicis ne vārda, Breds pagriezās un metās virsū Andijam. Viņš bija satracināts. Viņš bija neuzmanīgs un necīnījās tā, kā vajadzētu. Kad Breds uz mirkli zaudēja līdzsvaru, Andijs trāpīja viņam pa žokli. Tas nemaz nebija spēcīgs sitiens, bet ar Bredu kaut kas notika. Likās, trieciens izplūda pa galvu un atdūrās pakausī, smadzenēs. Visu pēcpusdienu viņš mēģināja atbrīvoties no šīs sajūtas, bet tā ietiepīgi palika.
Breds sāka nojaust, ka noteikti kaut kas nav kārtībā: iegājis mazgāties dušā, uz ūdensvada aizgriež- ņiem neredzēja uzrakstus «auksts» un «karsts». Viņš, protams, zināja, ka šiem vārdiem tur jābūt. Stipri koncentrējoties, viņš piespieda sevi tos ieraudzīt, bet burti bija izplūduši un ik pa biīdim parādījās un atkal pazuda. Uz ātru roku ieēdis pusdienas, viņš tūlīt devās savā istabā un neizģērbies iekrita gultā. Ilgu laiku Breds gulēja nekustīgi, ar skatienu urbdamies griestos, kur mitruma traips šķita sada^mies, saplūstam un atkal sadalāmies. Nemanot viņš bija aizmidzis.
Breds pamodās tumsā. Mājā viss bija klusu. Viņš paspēja aizskaitīt līdz simt desmit, kad izdzirdēja pa šoseiu aizbraucam automašīnu. Tātad varēja būt agrs rīts. Viņš sajuta to pašu nedabīgo mieru, kas pārņēma pirms ieiešanas ringā. Agrāk viņš nekad nebija mēģinājis izplānot savas cīņas, bet vienkārši bija rīkojies atbilstoši apstakļiem. Šoreiz viņš precīzi zināja, kas jādara.
Nevilcinādamies Breds nozagās lejā un izgāja pa sētas durvīm. Mēness nebija. Vējš, kas pūta no tuksneša, apsvilināja viņam seju, čaukstināja eikaliptu sauso mizu un svieda acīs putekļus. Viņš bija priecīgs, kad beidzot nokļuva šķūnī un varēja redzēt, ko dara. Andijs atradās turpat, kur viņi to bija atstājuši — atgāzies uz siena ķīpas, nedzīvo skatienu pievērsis griestiem. Breds izģērbās un apvilka savu ringa tērpu, steigdamies, it kā uz viņu kāds gaidītu. Vēja auri skanēja viņam ausīs kā attāla pūļa dūkoņa.
Breds ātri pārlaida acis vadības pultij. Skaitļu ripas bija tādā stāvoklī, kādā Vaits vakar pēcpusdienā tās bija nostādījis. Breds tās neaiztika, izņemot vienu, kuru pagrieza uz 100. Tad viņš atvēra somu un nopētīja pudelīšu rindas. Acis kaisa no putekļiem. Padusē bija iespiesti cimdi, un viņš nedomādams novilka ar tiem pār seju. Tas nebija labi, jo cimdi bija veci, daudz lietoti ringā, uz tiem varēja būt kolofonijs. Beidzot atradās meklētā pudelīte. Viņš uzmanīgi aplūkoja etiķeti. Tad apmierināts ielika lodīti aparātā un nospieda slēdzi.
Andijs sāka atdzīvoties. Breds gaidīja viņu, nepacietīgi lēkādams uz pirkstgaliem un bez piepūles strādādams ar rokām. No viņa bažām un uztraukuma nebija ne vēsts. Nekad viņš nebija juties tik viegli un brīvi. Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais brīdis.
Andijs metās viņam virsū pussaliecies, zodu piespiedis pie pleca, labo roku izstiepis . . .
Kad agri no rīta Vaits iegāja šķūnī, Breds izstiepies gulēja uz grīdas ar lejup pavērstu seju, bet Andijs ar muļķīgu izteiksmi bija noliecies pār viņu, un tā rokas ļengani šūpojās. Vaits pagrūda Andiju sāņus un pagrieza Bredu otrādi. Maigi, gandrīz glāstoši Vaits aptaustīja viņa seju un kaklu. Ķermenis jau sāka sastingt. Acīmredzot nāve bija iestājusies pirms vairākām stundām.
Vaits piegāja pie somas un izņēma pudelīti. Kā jau viņš bija paredzējis, tā bija tukša. Tā bija vienīgā pudelīte ar neaprakstītu etiķeti.