šanai nepieciešamās mākas. Vissvarīgāk bija neļauties garlaicībai. Brīžos, kad nevajadzēja strādāt, Viktors katru dienu veltīja vairākas stundas tam, lai saglabātu savu ķermeņi lieliskā formā, bet pēc tam vēl dažas stundas slīpēja savas prasmes. Starp līgumiem reizēm pagāja vairākas nedēļas, bet aicinājumi strādāt neizzuda nekad. Brīvo laiku viņš pavadīja, kāpjot kalnos, slēpojot, lasot, spēlējot klavieres un reizēm apceļojot pasauli.
Bija arī izjūtas, ko nevarēja aizvietot ar šādām izklaidēm. Viktora izpratnē attiecības bija kā prostitūta pietiekami skaista, lai viņš to izmantotu vairāk nekā vienu reizi, un tik laba aktrise, ka spēj apslēpt pretīgumu, ko rada viņa pieskārieni.
Lūkojoties uz gleznaino ieleju, Viktors centās izlikties, ka Parīzē notikušais nav īsts. Šveicē viņš bija tikai turīgs uzņēmējs, kurš bauda atpūtu nošķirtā kalnu pilsētiņā. "Varbūt šoreiz es nedošos prom. Man pietiek naudas, lai neuzkrītoši, bet ērti dzīvotu daudzus gadus. Varbūt, kad nauda beigsies, es varētu sākt parastu darbu, mācīt valodas vai pat alpīnismu. Tomēr, lai kādu mācītu, nāksies uzlabot komunikācijas spējas. Reiz es varbūt varētu dzīvot kā normāls cilvēks. |a vien atcerētos, kā tas darāms."
Pirmais solis būtu sadragāt zibatmiņu tūkstoš lauskās, iesviest visu aizā un aizmirst, ka viņš reiz piekritis nogalināt Ozolu. Viņš bija aizbēdzis no ienaidniekiem, kas vēlēja viņam nāvi, un neviens nezināja, kur viņš atrodas. Viņš varētu slēpties, nepiekrist jauniem darbiem. Senmorisā viņu nemūžam neatrastu.
Viktors pamāja, Jā, pienācis laiks beigt darbu.
Viņš jau grasījās novērsties no loga, bet piepeši pamanīja kaut ko savādu. Augstu kokiem apaugušajā kalnā uz rietumiem no namiņa kaut kas mirgoja. Saules atspīdums metālā.
Vai stikla.
Viņš pārāk vēlu saprata, ko tas nozīmē; nākamajā mirklī parādījās sīks uzliesmojums. Viktors steidza parauties sānis, bet logā tieši viņam pretī pēkšņi bija uzradies caurums.
Lode trāpīja viņam krūtīs, un viss sastinga. Viņš redzēja plaisu tīmekli bruņustiklā, redzēja sīciņo caurumu tīklojuma vidū. Bija dzirdama vien viņa sirdspukstu dobjā duna.
Viss acu priekšā ņirbēja. Līnijas saplūda kopā.
Logs piepeši likās atvirzāmies, un griesti gāzās virsū. Viktors neko nesaprata līdz brīdim, kad pakausis atsitās pret nopulētajiem grīdas dēļiem. Viņš mēģināja elpot, tvēra gaisu, pūlējās ievilkt to plaušās.
Viņš pacēla roku, paslidināja pirkstus pār kailajām krūtīm, sataustīja lipīgas asinis un juta sāpes, pieskaroties karstajai lodei savā miesā. Viņš bija iztēlojies lielu caurumu, no kura brīvi plūstu asinis, bet lodes gals rēgojās ārā no ādas. Tā nebija tikusi garām krūškurvim.
Namiņa polikarbonāta un stikla lamināta rūtis apturētu part labas šautenes lodes… Tomēr ne gluži.
Stikls neapturēja lodi, bet ievērojami palēnināja tās gaitu, un trāpījuma brīdī tās kinētiskā enerģija bija gandrīz iztērēta. Nepievērsdams uzmanību sāpēm, Viktors izvilka lodi no brūces un nosvieda uz grīdas. Kustība izsmēla viņa speķus. Viņš mēģināja piecelties, bet neatcerējās, kā jākustina locekļi. Griestu sijas saplūda kopā.
Viktors zināja, kas notiek, bet neko nespēja mainīt. Lodes trieciens raidīja hidrostatiskā šoka viļņus pa visu ķermeni, pārtraucot normālo sirdsdarbību. Ķermenis nesaprata, kas noticis, un darīja vienīgo, ko spēja negaidīta šoka vai traumas gadījumā.
Tas uz laiku atslēdzās.
Šāvējs noteikti vēroja, kā lode trāpa mērķī un Viktors nokrīt, bet neredzēja viņu lokāmies uz grīdas nespēkā, bet dzīvu. "Tomēr viņam vajadzētu tikai noprast, cik biezs ir saplaisājušais logs, lai zinātu, ka es neesmu miris. Un viņš nāktu pabeigt iesākto."
Nākamajā mirklī Viktors aizvēra acis.
20 . nodaĻa
/
Plkst. 14.18 pēc Centrāleiropas laika
Snaiperis lūkojās sava Schmidt&Bender 3-12X firmas optiskajā tēmēklī, pētīdams biezo rūti. Tā bija veidota no vairākiem stikla un plastmasas slāņiem. Viņš uzreiz saprata, kas tas ir.
"Bruņustikls. Velns!" Maklarijs domās norāja sevi, ka iepriekš nebija to pamanījis. Vajadzēja rūpīgāk pārbaudīt mājas aizsardzības ierīces, bet viņš sevi mierināja ar domu, ka šis jau no paša sākuma bija sasteigts darbs. Pirms divdesmit četrām stundām viņš saņēma zvanu un pavēli doties uz Ženēvu. Automašīnas aizmugures sēdeklī viņam nosauca ciematu un vietu, kā arī iedeva fotogrāfiju.
Šis darbs oda pēc satīrīšanas operācijas.
Maklarijs salocīja šautenes divkāji un piecēlās, nopurinādams plāno sniega kārtiņu, kas sedza viņa augumu. Viņa ierocis bija Accuracy International L96, angļu ražota šautene ar rokas aizslēgu. Maklarijs to uzskatīja par vienu no labākajam šautenēm šādam darbam. Tā bija precīza un jaudīga, bet ne pārāk liela un smaga. Viņš bija izmantojis pietiekami daudz ieroču, lai spētu formulēt viedokli.
Viņam kājās bija Core-Tex bikses, mugurā jaka ar kapuci, bet seju nosedza balta slēpotāju maska. Šautenes piederumi bija aptīti ar baltu izolācijas lenti. Maklarijs atrāva pogas, atvilka rāvējslēdzēju un nometa jaku. Tā bija paredzēta kā
maskēšanās līdzeklis un aizsardzība pret aukstumu, bet traui eja kustēties. Zem jakas viņš nēsāja melnu termokreklu un nekavējoties sajuta aukstumu, bet pagaidām varēja to izturēt. Viņš nenoņēma balto masku.
Slēpnis bija gandrīz piecsimt jardu attālumā no mērķa namiņa. Viņš bija iekārtojies tieši zem apsnigušas, kokiem ap.uigušas kraujas, kļūstot gandrīz neredzams.
Viņš pavadīja slēptuvē divpadsmit stundas, nemitīgi vēroja namu, gaidīja izdevību, ēda un dzēra guļus, urinēja pudelē, iztukšoja zarnas plastmasas maisiņā. Vienatnē nebija iespējams vienlaikus novērot abas izejas no mājas, tāpēc viņš izvēlējās vietu, no kuras pavērās skats uz fasādi, jo mērķis droši vien izietu pa parādes durvīm. Mērķis nomirtu brīdi pēc tam, kad spertu soli ārpus mājas. Diemžēl nepaveicās.
Drīz pēc ausmas mērķis izgāja pa sētas puses durvīm, un Maklarijs mainīja slēpņa vietu, lai nošautu viņu atgriešanās laikā. Pēc vairākām stundām viņš ievēroja, ka mērķis atkal ir namiņā, tātad izmantojis parādes durvis. "Ārā pa vienu pusi, iekšā pa otru. Sasodīti glums klients."
Tāpēc Maklarijs vairs negrasījās minstināties un gaidīt, kad vīrietis aizies. Viņš sašāva mērķi kailu, kamēr tas stāvēja pie loga. Diemžēl biezais šķērskoks liedza raidīt lodi galvā. Maklarijs bija spiests šaut sirdī, tomēr bruņustikls visu sabojāja. Tracinoši!
Šautenes siksnu Maklerijs pārmeta pār plecu, otrā uzlika lielāko somu, piestiprināja mazāko pie jostas un paķēra divpadsmitā kalibra Mosberga sistēmas pumpja darbības tipa šauteni. "Nāksies iet tuvāk, lai piebeigtu šo mērķi." Viņš jau sen nebija tā rīkojies un priecājās par iespēju dažādot savas metodes.
Viņš kāpa lejā, ar brīvo roku atbalstīdamies pret kokiem un palēninādams gaitu. Nogāze bija stāva un bīstama, bet viņš prasmīgi tika uz priekšu.
Skatiens bija versts tāluma uz namiņu, kur slepas medījums.
*
Skaļais troksnis spēji pamodināja Viktoru. Viņš piecēlās sēdus un iestenējās. Krūtis neizturami sāpēja; šķita, ka pie ribām piesiets milzu svars, kas spieda torsu iekšup. Viņš ieklepojās. Likās, it kā plaušas būtu saspiestas.