Viņš ievaidējās, bet atvairīja sāpes. Vajadzēja domāt. "Lode trāpīja mērķī pussekundi pēc uzliesmojuma. Nepieciešama liela kalibra jaudīga šautene, lai lode caururbtu stiklu, un lodes ātrums bija vairāk nekā trīs tūkstoši pēdu sekundē. Tātad snaiperis bija apmēram tūkstoš piecsimt pēdu attālumā pie kalna. Zeme tur ir nelīdzena, un man vajadzētu vismaz desmit minūtes, lai steigšus to šķērsotu. Noteikti nav daudz cilvēku, kas to varētu izdarīt ātrāk."
Sešsimt sekundes.
"Maz." Viņš palūkojās uz pulksteni, lai noskaidrotu, cik ilgi bijis bezsamaņā un pēc cik sekundēm šāvējs viņu sasniegs, bet neatcerējās, cikos saņēmis lodi krūtīs. "Snaiperim jābūt vienam. Komanda uzbruktu uzreiz, nevis paļautos uz snaiperi, un es jau būtu miris. Ja vien man izdotos tikt līdz ciematam…"
Adrenalīns strāvoja dzīslās, uz laiku mazinot sāpes, bet Viktors zināja, ka vēlāk jutīsies daudz sliktāk. Viņš bija vārgs, tomēr spēja darboties. "Jātiek prom, bet es nevaru zināt, vai neieskriešu lamatās." Namiņam bija divas izejas, parādes un sētas puses durvis, un viens cilvēks nespētu novērot tās abas. "Slepkava nevarēs paslēpties un gaidīt, kamēr es iešu ārā. Tādā gadījumā izredzes izvēlēties īstās durvis būtu tikai piecdesmit procentu. Slepkava būs spiests nākt iekšā, lai mani nogalinātu."
Viktors vēl joprojām bija kails; lai aizbēgtu, vajadzēs apģērbties. Tas aizņemtu laiku, kura viņam droši vien nebija. Katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Viņš nezināja, cik ātri un
ilgi varēs skriet. "Snaiperis noteikti būs ātrāks. Ja es izietu ,ira, tad atvieglotu uzbrucējam darbu."
Visprātīgāk būtu aizsargāt namu. Viktors pazina katru sprīdi tajā un zināja, kā izmantot ikvienu nepārredzamo vietu. "Ja slepkava grib mani nogalināt, lai nāk šurp." Viktors saliecies piegāja pie gultas un izņēma no maksts pielādēto l'N Five-scveN. Iečīkstējās dēlis.
Kāpnes.
Japānā viduslaikos, kad it visur draudēja briesmas no nāvējošo nindzju rokas, samuraji izmantoja ārkārtīgi vienkāršu, bet iedarbīgu piesardzības metodi. Viņu pilīs lakstīgalu grīda "dziedāja", kad kāds uz tās uzkāpa, un brīdināja iemītniekus par uzbrukumu.
Šo stratēģiju Viktors lika lietā papildus pārējiem drošības pasākumiem. Kāpnes bija tīši pārkārtotas tā, lai katrs otrais pakāpiens čīkstētu pat pēc vieglākā pieskāriena. Citi grīdas dēļi namiņā bija tādi paši, un katrs čīkstēja citā toņkārtā, brīdi valdīja klusums.
Vēl viens krakšķis, un tūlīt pēc tā norībēja smagi soļi augšā pa kāpnēm; slepkava vairs necentās lavīties.
Viktors atrāva guļamistabas durvis un izliecās pa tām, tēmējot kāpņu virzienā. Šāviens skaļi nodārdēja, un trieciens norāva lielu gabalu no durvju stenderes. Jau tūdaļ Viktors strauji atkāpās istabā, un atkal norībēja šāviens. Stenderē parādījās vēl viens caurums. Smeldza rokas locītava. Skrots bija nobrāzusi ādu. Viktors aizcirta un aizslēdza durvis.
Nodārdēja šāviens, un lode izrāva dūres lieluma caurumu durvīs Viktoram kreisajā pusē. Viņš dzirdēja soļus uz kāpņu laukumiņa un klikšķi, kad slepkava iedzina vēl vienu lodi patrontelpā.
Viktors skriešus šķērsoja istabu un notupās pie gultas, notēmējis pistoli pret durvīm.
*
Maklarijs uzmanīgi spēra soļus pa kāpņu laukumiņu.
Labajā pusē pavērās skats uz dzīvojamo istabu pirmajā stāvā. Viņš ne mirkli nenolaida šautenes stobru no mērķa durvīm.
Viņš dzirdēja zābaku būkšķus uz koka grīdas, bet tam nebija nozīmes. Mērķis tik un tā zināja, ka viņš tuvojas. No guļamistabas nebija izejas. Bruņustikla logus nevarēja atvērt. "Tagad viņam nāksies nožēlot, ka tā rūpējies par aizsardzību."
Rūpīgi pārliecinājies, ka nestāv tieši pretī durvīm, Maklarijs sastinga un iebāza roku somiņā, ko nēsāja pie jostasvietas.
*
Viktors dzirdēja, ka soļi noklust. Ienaidnieks bija otrā sienas pusē pa labi no durvīm. Tiklīdz viņš nostātos pretī, Viktors iztukšotu pistoles aptveri durvīs.
Grīdas dēlis aiz durvīm nočīkstēja. Rokturis lēni griezās. Viktors atklāja uguni. Viņš cieši turēja ieroci kreisajā rokā, aptverot to ar labo plaukstu, tāpēc bija vieglāk šaut ātri. Labais rādītājpirksts kustējās zibenīgi, raidot lodes koka virsmā, tēmējot augstu un zemu.
Viņš norima. Trīs sekunžu laika bija izšautas piecpadsmit lodes, un tagad smeldza pirksts. Snaiperis nekliedza un nekrita zemē. Pa caurumiem durvis iespīdēja gaisma.
Viņš nekam nebija trāpījis.
*
Maklarijs pacietīgi gaidīja, līdz šāvieni noklusīs. Viņš stāvēja ar muguru pret sienu, turot šauteni aiz stobra. Pirms brīža viņš ar to bija piespiedis plato dēli tieši pie durvīm. Nojauta bija pareiza dēlis nočīkstēja. Pēc tam Maklarijs apvija jostu ap durvju rokturi, lai varētu to nospiest, pats stāvēdams malā. Acīmredzot viltība bija izdevusies.
Viņš atlaida jostu, izņēma no somas divas granātas un ar zobiem izrāva gredzenus. Ātri noskaitījis līdz divi, viņš iemeta granātas lielajā, robotajā durvju caurumā.
*
Skriet Viktors sāka tajā pašā mirklī, kad ieraudzīja kaut ko durvis. Viņš dzirdēja divus metāla priekšmetus nokrītam u/. grīdas un uzreiz saprata, kas tie ir. Sasniedzis vannasistabu, viņš ar acs kaktiņu redzēja granātas ripojam. Viņš aizcirta durvis un atbalstījās pret tām.
Granātām sprāgstot, atskanēja apslāpēts krakšķis. Vilnis atrāva durvis, un Viktors iestenējies atsitās pret sienu. Gaisā virmoja dūmi un putekļi. Durvis bija sašķeltas kvēlošās šķēpelēs.
Viktors izskrēja no vannasistabas brīdī, kad viena vienīga lode vienlaikus sadragāja guļamistabas durvju rokturi un sledzeni, kā ari izrāva gabalu stenderes. Viņš atbalstījās ar muguru pret sienu durvīm blakus, saliecis kreiso roku elkonī tā, ka delms veidoja diagonāli gar seju.
Slepkava atspēra durvis vaļā. Tās trāpīja Viktoram pa roku, bet sāpes bija tā vērtas, jo durvis neiesita viņam pa seju. Snaiperis atklāja uguni, raidot šautenes lodi vannasistabā. Spogulis sašķīda. Stikla lauskas sabira izlietnē un uz grīdas.
Tiklīdz snaiperis ienāca istabā, Viktors metās uz priekšu tā, ka ietrieca durvis ienaidniekam sānos un izgrūda viņu arā. Tad Viktors apcirtās, pacēla pistoli un divas reizes izšāva. Durvīs parādījās divi caurumi krūšu augstumā. Slepkava iestenējās, un kaut kas nobūkšķēja. Viktors vilcinājās, jo nezināja, vai pretinieks ir miris. Durvīs trāpīja šāviens.
Vēl dzīvais ienaidnieks nepadevās.
*
Maklarijs saviebās, kad sajuta, ka pār krūtīm rit siltas asinis. Lode trāpīja tieši zem atslēgas kaula kreisajā pusē, bet iestrēga miesā, tāpēc nebija lielas izejas brūces, no kuras aumaļām plūstu asinis. Nebija caururbti orgāni, lauzti kauli un pāršķeltas artērijas. Galvenokārt bojāti audi. Sāpes bija drausmīgas, toties nedraudēja tūlītējas briesmas.
Viņam vairs nebija daudz munīcijas, un mērķis turpināja cīnities. Tobrīd Maklarijs bija vājākais no abiem. Tā tam nevajadzēja notikt. Viņš bija pārliecināts, ka vajadzēs tikai piebeigt mērķi, nevis piedalīties apšaudē istabas sienās. Tas nekam nederēja.
"Es neesmu uzbrucējs; es esmu snaiperis. Tātad jādara tas, ko es protu," Maklarijs nosprieda.
21 . nodaĻa
/
Plkst. 14.34 pēc Centrāleiropas laika
Viktors gaidīja, notupies labajā tālākajā stūrī, no kura jebkurā mirklī varēja iebēgt vannasistabā, ja slepkava vēlreiz mestu granātas. Pistole bija pārlādēta un notēmēta tā, lai ietriektu lodi ienaidniekam galvā, tiklīdz viņš parādīsies. Bet nekas nenotika. Viktors skaitīja, kā aizrit minūtes, un priecājās par atpūtu. Nelielā brūce krūtīs vairs neasiņoja, bet vēl joprojām sāpēja.