Выбрать главу

Viktors ātri izgāja no sānielas, noliecis galvu un pacēlis apkakli. Viņš tēloja cilvēku, kas izvēlējies īsāku ceļu un stei­dzas kaut kur. Pirms šķērsot ielu, viņš noglāstīja dobermani. Nostājies pa labi no bāra durvīm, viņš atbalstīja muguru pret sienu un turēja rokas priekšā, kaut gan bija auksts. Viņš aiz­dedzināja cigareti un nesteidzīgi izsmēķēja to, vērodams ielu.

Pēc piecām minūtēm durvis atvērās. Sieviete iznāca un nepaguva attapties, kad Viktors jau bija satvēris viņas roku.

-    Šurp.

Viņš dzirdēja, ka sieviete strauji ieelpo, tomēr viņa ne­pretojās. Viktors veda viņu uz rietumiem un iegriezās pir­majā sānielā, piegrūda pie sienas un ātri viņu pārmeklēja. Viņa kampa gaisu.

-    Man nav ieroča.

Jau pēc dažām sekundēm Viktors zināja, ka viņa nav ap­bruņota. Viņš bija cerējis atrast ieroci, lai pats varētu to iz­mantot. Tad viņš izveda sievieti no sānielas.

-    Kurp mēs ejam?

Viktors neatbildēja un turpināja iet, cieši satvēris viņas roku. Sieviete steidzās, lai neatpaliktu, un vēroja Viktoru, bet viņš rūpīgi pētīja apkārtni.

Abi sasniedza rūpniecisko rajonu. Ielas bija platas un tuk­

šas. Gar ietvēm slējās žogi, un aiz tiem bija fabrikas. Dažās vēl dega gaisma, citas slīga tumsā. Viņiem tuvojās automa­šīna. Viktors aizlika roku aiz muguras. Ja transportlīdzeklis gatavotos apstāties, viņš pārgrieztu starpniecei rīkli un no­mestu viņu uz braucamās daļas, bet pats aizbēgtu, atrastu paslēptuvi, uzbruktu pēdējam vajātājam, ietriektu nazi tam mugurā, atņemtu ieroci, nogalinātu pārējos vai mirtu ar pis­toli rokā.

Automašīna neapstājās.

-    Saki, kurp tu mani ved, starpniece lūdza.

Viņš neatbildēja, bet sieviete visu saprata pēc piecām minūtēm, kad viņi bija apmetuši loku pa tukšajām ielām. Bārs bija nedaudz tālāk.

-    Kāpēc mēs atgriezāmies?

Viktors ieveda viņu iekšā, pasūtīja abiem dzērienu un apsē­dās pie galdiņa tālāk no durvīm blakus tualetes ieejai. Iepriekš viņš bija pamanījis otrā pusē durvis ar uzrakstu "Tikai perso­nālam". Tātad kaut kur tālāk bija sētas puses izeja.

Viņš uz brīdi samulsa, kad uzzināja, ka starpniece ir sie­viete, un tagad atkal jutās apjucis. Viņa bija jaunāka, nekā Viktors būtu iedomājies. Trīsdesmit, varbūt pat divdesmit astoņus gadus veca. Tas nozīmēja, ka viņa ir prasmīga dar­biniece vai arī tiek izmantota, lai Viktoru izsistu no līdzsvara. Viņš neizrādīja pārsteigumu.

Starpniece bija tikpat salijusi kā viņš un acīmredzami neapmierināta. Tātad viņa nebija operatīvā darbiniece. Sie­vietei bija šaura seja, tumšas acis. Viņa ar pirkstiem apkļāva glāzi un vairījās no Viktora skatiena.

-     Man neviens neseko.

Viktors gandrīz noticēja. Šķita teju neiespējami turēt aiz­domās šo sievieti. "Pārāk jauna, pārāk nobijusies un dumja, lai izliktu man lamatas. Varbūt viņa gluži vienkārši iepinusies pārāk bīstamā situācijā un izmisīgi vēlas manu atbalstu." Viņš negrasījās palīdzēt, ja vien tas nenāktu par labu arī pašam.

"Bet varbūt es maldos. Jebkurā gadījumā sievietes izredzes nav labas." Viņš nolika plaukstas uz galda.

-    Kāpēc liki man atgriezties Parīzē?

-    Kāds mēģina mūs abus nogalināt.

Gribējās pateikt kaut ko indīgu, tomēr Viktors savaldī­jās. Pirmdienas dēļ.

Sieviete papurināja galvu. Darbs Parīzē nav tas, ko domā. Viņa pameta skatienu apkārt. Mums nevajadzētu runāt šeit.

Viņa bija tik satraukta, ka ik pa brīdim lūkojās uz dur­vīm un tādējādi piesaistīja pārāk daudz uzmanības.

-    Labi, Viktors noteica. Kur?

-     Man ir dzīvoklis pilsētas austrumos. Drošs dzīvoklis. Tā kā Viktors sarauca uzaci, viņa paskaidroja: Es tur dzī­voju kopš vakardienas. Neviens nezina, ka es tur esmu, citādi mani jau būtu nogalinājuši.

Tas bija ticami. Viktors iztukšoja glāzi. Iesim.

31 . nodaĻa

Plkst. 01.35 PĒC Centrāleiropas laika

-    Esam klāt.

Starpniece palūkojās uz viņu, tad pagrieza atslēgu un at­vēra durvis. Viņa nezināja, ka nākamā darbība noteiks, vai Viktors viņu nogalinās uzreiz vai ne. Ja viņa aicinātu vai pat ar mājienu norādītu, lai Viktors iet pirmais, viņš salauztu sie­vietei kaklu, jo saprastu, ka tās ir lamatas. Bet tas nenotika. Vismaz pagaidām viņa drīkstēja dzīvot.

Ēka bija būvēta pirms kara, un tai bija septiņi stāvi, bet nekādas pievilcības. Droši vien kādreiz tā izskatījusies labi, bet tie laiki sen pagājuši. Dzīvoklis Ildzinājās tukšai čaulai ar pašām svarīgākajām mēbelēm un ļoti vienkāršu iekārto­jumu. Parastais lētais pilsētas īres miteklis. Sieviete ieslēdza gaismu un nostājās istabas vidū.

Viktors nospieda gaismas slēdzi un aizvēra durvis. Viņa apcirtās. Viktors redzēja bailes viņas sejā, bet nepievērsa tām uzmanību, piegāja pie galda un ieslēdza lampu, ko pagrieza tā, lai viņu silueti nekristu uz plānajiem aizkariem.

Viņš brīdi stāvēja, uzgriezis sievietei muguru, un gaidīja, vai viņa izmantos izdevību. Nekas nenotika. Viktoram pat gribējās, lai sieviete kaut ko mēģina, jo tad viņš beidzot būtu pārliecināts. Viņš pagriezās.

-    Mani sauc Rebeka, viņa sacīja.

-    Vienalga. Starpniece jau atvēra muti, bet Viktors aizr.idlja: Klusē!

Viktors nopētīja istabu, lampu abažūrus, kontaktligzdas, galdus, meklējot noklausīšanās ierīces. Viņš pārlūkoja arī pā­rējo dzīvokli. Tajā bija niecīga virtuve, vannasistaba, paliela guļamistaba. No virtuves varēja iziet uz šaura balkona. Vik­tors steidzās, lai nekavētu laiku, bet neko neatrada.

Kad viņš atgriezās viesistabā, sieviete stāvēja tajā pašā vietā. Viņa būtu varējusi apsēsties uz dīvāna vai klubkrēsla, bet to nedarīja un acīmredzami nervozēja. Tā bija laba zīme.

-    Es tevi pārmeklēšu, Viktors sacīja.

-    Ko? Tu jau…

-    Novelc mēteli.

-    Vai domā, ka man ir noklausīšanās ierīce? Kāpēc?

-    Novelc mēteli.

Viktora balss tonis nemainījās, tomēr skatiens vēstīja, ka labāk paklausīt. Rebeka jau grasījās iebilst, tomēr klusēja, at­pogāja garo mēteli un nolaida to no pleciem, uzlūkojot vīrieti.

-    Nostājies tur un ieplet rokas.

Sieviete iegāja lampas mestajā gaismas lokā un pacēla ro­kas plecu augstumā. Ēna uz sienas veidoja krustu.

Viņa bija gara auguma un uz nelielajiem papēžiem šķita tikai pāris collu īsāka par Viktoru. Tumsnējā āda un melnās acis liecināja par izcelsmi no Vidusjūras piekrastes. Stājā bija jaušama vismaz kaut kāda apmācība. Varbūt armijas piere­dze, bet visticamāk tas bija izlūkošanas dienests. Acīs vīdē­ja bailes, tomēr tās bija apvaldītas. Viktors redzēja pulsu uz viņas kakla, bet tas nebija pārāk straujš.

Mugurā viņai bija tumši džinsi, ne īpaši pieguļoši, tomēr arī ne vaļīgi, un krēmkrāsas blūze, ko nosedza tumšs džem­peris. Eleganta vienkāršība, centieni nomākt skaistumu, bet interesantas kurpes.

Viktors pārlaida rokas viņai pār delmiem un gar padu­sēm, pa muguru, sāniem un krūtīm. Rebeka sarāvās, bet viņš tam nepievērsa uzmanību, notupās, aptaustīja viņas vidukli un kājas un atkal piecēlās.

-    Noauj kurpes un novelc džinsus.

-    Nē, nemūžam.

-    Velc nost, ja negribi, lai es bāžu rokas tev apakšveļā.

Sieviete satriekta uzmeta viņam riebuma pilnu skatienu.

Viktors bezkaislīgi lūkojās pretī, it kā gribētu pamācīt: "Tas nebija apspriežams. Tev jāpilda manas pavēles." Pēc brīža viņa manāmi saguma un nesteidzīgi pamāja. Vispirms viņa noāva kurpes, pagrieza galvu, lai nevajadzētu redzēt Viktoru, un novilka džinsus. Tie nokrita viņai pie kājām.