- Kā mēs to paveiksim? Es nevaru nogalināt visu CIP. Man nav tik daudz ložu.
- Uzbrukums Ozolam nebija oficiāli apstiprināts, starp
niece sacīja. Tā bija slepena operācija. Kāds izsludināja pavēli, cilvēki to īstenoja, bet organizācija kopumā par to neko nezina.
- Kāpēc tev tā šķiet?
- Ir daudz iemeslu, viņa paskaidroja. Pirmais bija tas, ka mani pieņēma darbā. Anonīmi zvani un tikšanās. Man neteica, kam un ar ko es strādāju vai kāds ir mērķis. Turklāt viņiem vajadzēja tevi, algotu slepkavu bez iepriekšējas saiknes ar pārvaldi. Ja tas būtu tīrs darbs, nevajadzētu nogalināt ne tevi, ne mani, ne manu priekšnieku. Viņi izmantotu savu cilvēkus vai jau zināmus algotņus. Galvenais pasūtītājs ļoti nevēlas atklāt CIP, ar ko nodarbojas.
- Tic šāvēji, kas man uzbruka Parīzē, Viktors ieminējas, bija privātie darboņi un nezināja, kā labā strādā.
- Tieši tā.
- Un es savā mājā sastapu slepkavu amerikāni.
Viņš neteica, kur tas noticis. Tam nebija nozīmes, jo viņš negrasījās atgriezties, tomēr nevēlējās arī atklāt personisku informāciju.
- Jā, es zinu. Šveicē, Rebeka sacīja. Viktors satrūkās, tomēr to neizrādīja. Tas bija algotnis, nevis operatīvais darbinieks.
Izklausījās, ka viņa ir pārliecināta par savu taisnību. Viktors viņai ticēja. Nebija jēgas atzīt, ka sākumā viņš domājis pretējo.
- Tu jau biji noguldījis šāvējus Parīzē, viņa turpināja, pievienojot sarakstam vēl vienu muļķīgu apzīmējumu. Nebija citas iespējas kā vien riskēt un izmantot kādu pietuvinātu darbinieku, lai paveiktu uzdevumu. Viņi negribēja pieļaut, lai tu pazūdi, kamēr viņi sapulcē vēl vienu privāto slepkavu komandu.
Viktors piekrizdams pamāja. Tas vismaz nozīmē, ka mūs meklē nevis pārvalde, bet kāda atsevišķa tās vienība.
- Jā, pagaidām. Bet jebkurā mirkli var notikt kaut kas
tāds, kas visu izcels gaismā. Asinspirts tavā viesnīcā piesaistīja uzmanību. Oficiālā CIP noteikti jau nosūtījusi savus cilvēkus par to painteresēties. Turklāt iesaistījušies ari franči un šveicieši. Diezgan liels pūlis, pat neņemot vērā tos, kas grib mūs nogalināt.
- Tātad mēs atradīsim viņus, iekams viņi panāk mūs.
- Tieši tā.
-Kā?
Rebeka uzmanīgi vēroja viņu. Vai tu piedalies?
- Iespējams.
32 . nodaĻa
Plkst: 01.50 pēc Centrāleiropas laika
Viktors nostājās tā, lai varētu vienlaikus vērot ārdurvis un ieeju virtuvē. Starpniece lēja sev glāzē ūdeni. Viņš dzirdēja, kā atveras skapīša durvis un pēc četrām sekundēm izlietnē iešļācas ūdens. Ja skaņa nemainītos pēc vēl četrām sekundēm, viņš ieietu virtuvē un noskaidrotu, ko sieviete patiesībā dara. Pēc trim sekundēm viņš dzirdēja, ka glāze pamazām pildās.
Viņš nojauta, ka šīs sievietes tuvumā pavadītais laiks visu tikai sarežģī. Viņa jau iepriekš bija iesūtījusi Viktoru lamatās, un viņš nekad nejutīsies pilnīgi pārliecināts, ka tas nenotiks vēlreiz. "Vajadzētu kundzīti nogalināt uzreiz." Viņš visu dzīvi pavadīja, mazinot apdraudējumus, un izdzīvotāja instinkts kliedza, ka risks ir pārāk liels.
Tomēr likās nepieciešams apsvērt arī otru pusi. Vienas sarunas laikā viņš bija uzzinājis vairāk nekā pēdējās dienās. Un vēl joprojām šo to nesaprata. "Labāk uzklausīt viņu un pēc tam nolemt, vai nogalināt. Tā nebūtu atriebība, jo tādas emocijas man neko nenozīmē. Es tādējādi aizsargātos. Starpniece par mani zina pārāk daudz. Šobrīd viņa, pati to nenojaušot, cīnās par savu dzīvību."
Starpniece atgriezās. Viņa iemalkoja ūdeni un nolika glāzi uz galdiņa. Par ko es runāju?
- Par melnajām operācijām.
- Sākumā man šķita, ka tā gluži vienkārši ir nesaskaņota, viņa sacija. Es nezināju, ka viss ir pavisam nelikumīgi, citādi nepiekristu piedalīties. Tas ir noderīgi, jo nozīmē, ka mūsu pretinieki ir tikai daži cilvēki. Kamēr tas nemainās, mēs varam kaut ko darīt.
- Piemēram?
- Ja viņi vēlas mūs nogalināt, lai slēptu saikni starp viņiem un Ozola nāvi, patiesībai atbilst arī pretējais apgalvojums. Mēs meklēsim pasūtītājus un visus, kas par to zina. Varbūt divus vai trīs. Nocirtīsim galvu, un mirs arī ķermenis.
- "Mēs" nozīmē "es", vai ne?
- Es tev palīdzēšu viņus atrast, Rebeka solīja. Šobrīd mēs nezinām, kas ir mūsu ienaidnieks. Es sazinājos tikai ar vienu cilvēku, un viņš jau ir nogalināts. Bet es varu noskaidrot, kurš aiz tā slēpjas.
- Kā? Viktors jautāja.
- Sekosim naudai.
- Paskaidro.
- Nauda vienmēr atstāj pēdas. Naudu par Parīzes darbu ieskaitīja tavā Šveices bankas kontā no cita anonīmā konta, ko pārvaldīju es. Un manā kontā to, protams, ieskaitīja no vēl cita konta.
- Kā tas mums noder? Kontu droši vien atvēra tieši Ozola slepkavības apmaksai.
- Tā nav.
- Kā tu to zini?
- Es strādāju pie viņiem.
- To es neesmu aizmirsis. Ko tas nozīmē?
- Arī tu reiz strādāji pie viņiem.
- Nē. Viktoram gribējās sievieti žņaugt, līdz viņa beidzot pateiktu patiesību. Es esmu ārštatnieks, strādāju privātiem klientiem. Un man nepatīk spēlītes. Runā.
- Es tev mēģinu paskaidrot, ka Ozola slepkavība nebija
tavs pirmais darbs viņu laba. Pedejo tris menešu laika tu ar manu starpniecību izpildīji vēl trīs kontraktus, ko apmaksāja CIP.
- Tas noteikti ir joks.
- Tu domā, ka es meloju. Kāpēc gan? Viktors nezināja, ko atbildēt. Rebeka piebilda: Es biju tava starpniece trīs reizes, vienmēr izlikos par kādu citu, veidoju atšķirīgus tēlus. Pirms šī darba tu strādāji Zviedrijā, kur nogalināji ieroču lirgoni. Pirms tam nonāvēji Saūda Arābijas iedzīvotāju. Vai man turpināt?
Viktors novērsās.
- Lūk, kā jūs uzzinājāt, kur es dzīvoju, viņš klusi secināja. Pārējie darbi bija lamatas, lai mani izsekotu.
- Ne gluži. Tie bija īsti mērķi. Ļoti slikti cilvēki, bet… jā, šie darbi bija kā aizsegs izlūkošanai. Un bija nepieciešamas trīs intensīvas operācijas, lai izveidotu vienu neskaidru fotorobotu. Toties mēs uzzinājām tavu adresi. Sievietes balsī ieskanējās lepnums, un Viktors sakoda zobus. Neviens nedomāja, ka vajadzēs tik ilgu laiku. Tu biji prasmīgāks, nekā visiem šķita.
- Jūs… Viktors papurināja galvu.
- Neuzdrošinies! Viņa šķita patiesi dusmīga. Tu esi algots slepkava. Vai jau aizmirsi? Tev nav tiesību nosodīt citus.
Viņš bija spiests atzīt, ka tas ir trāpīgs aizrādījums.
- Nedomā, ka man gribas te būt, Rebeka turpināja.
Man ir nelabi, uzturoties blakus tādam cilvēkam. Nolādēts!
- Nelamājies.
-Ko?
- Es teicu, lai nelamājies.
Sieviete saniknota palūkojās uz viņu. Kāpēc ne, pie visiem velniem?
Viktors sarauca uzacis. Un nezaimo.
Aizritēja dažas sekundes, līdz viņa saprata, ka Viktors
runā nopietni, un izslējās. Nu tā. Tu man nepavēlēsi, ko es drīkstu un nedrīkstu teikt.
- Nupat pavēlēju. Pierodi.
Viņa saviebās. Tu laikam esi aizmirsis, ka neesmu tev pakļauta. Mēs tikai strādājam kopā. Tas nozīmē, ka tu man nepavēli un arī es tev neko nenorādu. Vai saprati?
Viktors ielūkojās pulkstenī. Vai esi beigusi?
Kādu brīdi Rebeka dziļi elpoja, cenzdamās nomierināties. Viktors juta, ka viņa labprāt vēl daudz ko pateiktu, un iztēlojās, kā viņa spoguļa priekšā mācās stāties pretī cilvēkiem.