- Tu pieminēji naudu, viņš rāmi noteica.
Rebeka vēlreiz ieelpoja un norija siekalas. Skatiens vēstīja, ka viņa pavēl sev atkāpties, jo Viktors nav pūļu vērts. Pagāja minūte, līdz viņa beidzot ierunājās; acīmredzot šis laiks bija nepieciešams, lai nezaudētu pašcieņu.
- Naudu tavā kontā iemaksāju es, un pie manis tā nokļuva no cita konta. Tas savukārt to saņēma no vēl cita, un tā tālāk. Izsekosim šīm pēdām un atradīsim pirmo kontu.
- Un tu zini, kā to darīt?
- Jā.
Viktors pamāja, gandrīz noticēdams. Kā?
Sieviete apsēdās uz dīvāna roku balsta. Nokrakšķēja koks. Runājot viņa izmantoja rokas, žestikulēja, uzsvēra, ilustrēja. Viktors palika stāvam, atspiedis muguru pret sienu pie loga, lai vienlaikus vērotu sievieti un durvis.
- Mēs uzzināsim, kam pieder pirmais konts, viņa sacīja.
Ārpusē atskanēja kņada. Kāds suteners kliedza uz savu īpašumu. Viktors bija atvēris logu, lai dzirdētu, ja kāds ierastos.
- To tu jau teici. Kā mēs to noskaidrosim?
- Bankā.
- Baņķieri nesniedz informāciju par saviem klientiem.
- Vienkārši jāzina, kā palūgt.
- Un tu to zini? Tiklīdz sieviete pamāja, Viktors uzdeva nākamo jautājumu: Kāda būtu mana loma?
- Tev tādas nav. Vismaz pagaidām. Kad es būšu ieguvusi informāciju, tu to izmantosi.
- Izklausās vienkārši. Viņa paraustīja plecus, un Viktors turpināja: Un tu esi pārliecināta, ka tavu ierosinājumu var īstenot?
Intervija bija beigusies.
"Jā" viņa dzīvos.
"Nē" viņa mirs.
Viktors redzēja, ka Rebeka rūpīgi apdomā atbildi. Viņš uzmanīgi vēroja sievieti. Viņa saknieba lūpas, norija siekalas un skaļi paziņoja: Jā.
- Laba atbilde.
Viņa pārprata un nedaudz pasmaidīja.
Tanī brīdī Viktors iebāza roku kabatā un izņēma zibatmiņu, pasvieda to sievietei un atzinīgi vēroja, kā viņa to strauji saķer vienā plaukstā. Labi refleksi un veiklība. Rebeka aplūkoja zibatmiņu un kā jautādama pievērsās Viktoram. Viņa acīmredzot gribēja painteresēties, kāpēc viņš melojis, tomēr klusēja un iesprauda zibatmiņu datorā. Viktors pienāca tuvāk. Viņa nopūtās, ieraudzījusi lodziņu, kurā vajadzēja ievadīt paroli.
- Tātad tev to neiedeva? Viktors jautāja.
Rebeka papurināja galvu. Nebija paredzēts, ka es nokļūšu tik tuvu. Es šo to zinu par kriptogrāfiju, bet man nav ne jausmas, kādā līmenī informācija aizšifrēta. Ja tas nav nekas sarežģīts, es droši vien pati varētu to uzlauzt ar sava datora programmu dažu dienu laikā. Tas būtu vienkāršs, tiešs uzbrukums. Bet, ja es pārnēsātu kaut ko tādu, kā dēļ cilvēki ir gatavi nogalināt, es parūpētos par sarežģītu šifru, labāko, kas pieejams. Manam klēpjdatoram nav tādas jaudas, lai kaut nedaudz iedragātu šāda līmeņa šifrus.
- Es kādu pazīstu, Viktors ieminējās. Kādu, kurš va
rētu to atšifrēt. Varbūt. Pamēģināšu sazināties, kamēr tu apkoposi informāciju par kontiem.
- Ja kāds vispār spēj to uzlauzt, tas ir mans draugs Lenglijā.
- Nē. Tas ir pārāk tuvu mūsu ienaidniekiem.
- Vai tam ir kāda nozīme? Ja viņi pārtvers informāciju, varbūt vairs mums nesekos.
- Ņemot vērā to, kā viņi līdz šim pūlējušies mani nogalināt, es neticu, ka viņi tik viegli padosies. Ja viņi tiešām atradis zibatmiņu, tad sapratis, ka tev to iedevu es. Tiekoties ar tevi, es esmu pakļāvis sevi riskam. Negribu, lai viņi to zinātu.
- Labi, mēģināšu to atšifrēt pati.
- Es dodu priekšroku saviem paziņām.
- Mēs varam rīkoties abējādi, starpniece ieminējās.
- Tā kā nav iespējams izmēģināt abas iespējas vienlaikus, es vispirms izmēģināšu savējo.
- Kurš teicis, ka nav iespējams?
- Fizikas likumi. Zibatmiņa ir viena.
Rebeka klusēja, klabinot taustiņus. Viktors vēroja, kā dokuments tiek nokopēts no zibatmiņas datorā dažu sekunžu laikā.
- Es nemaz neiedomājos pamēģināt, viņš sacīja.
- Šifrēts ir dokuments, nevis zibatmiņa. Tas ir parasts informācijas nesējs, nekas īpašs, bez iebūvētām drošības sistēmām. Tagad tu vari izmēģināt savu pieeju, bet es savējo.
- Divkāršojot izredzes.
Sieviete pasmaidīja. Nu lūk, mēs jau esam laba komanda.
Viktors vēroja viņas lūpas un ielūkojies viņai acīs pavēlēja: Izbeidz! Mēs neesam komanda.
- Kas tad cits?
Viņš brīdi domāja, meklējot labāko apzīmējumu, bet beigu beigās atbildēja: Nekas.
Rebeka novērsās. Labi.
- Nevienam no mums nevajadzētu lolot ilūzijas par to, kāpēc esam šeit. Tu man palīdzi, jo esmu tev vajadzīgs. Es Iev palīdzu, jo pagaidām tu vari palīdzēt man. Viņš vairīj.is atzīt, ka viņam sieviete nepieciešama. Tas arī viss.
- Kas notiks, kad es vairs nevarēšu tev palīdzēt?
Lai to pateiktu, bija nepieciešama drosme. Viktors juta mostamies cieņu.
- Tajā bridi musu ceļi šķirsies, viņš sacīja. Un tu mani nekad vairs neredzēsi.
33 . nodaĻa
F
Marseļa, Francma
Sestdiena
Pikst. 01.59 pēc Centrāleiropas laika
Rīds turēja plaukstu virs izlietnes. Viņš nejuta karstumu, bet gaisā vējoja dedzināta papīra un alkohola smārds. Viņš nesteidzīgi apstaigāja virtuvi un izgāja viesistabā. Komunikācijas iekārtas izskatījās dārgas un bija vēsas. Dzīvokli valdīja tumsa, tikai pa logiem ieplūda nespodrais pilsētas apgaismojums. Rīds devās uz guļamistabu, kur pamanīja atvērto skapi un atvilktni, kā ari uz gultas nomestās drēbes.
Viņš sameklēja diennakts kafejnīcu, palūdza melno tēju un viedtālrunī uzrakstīja vēstuli, nedaudzos vārdos paskaidrojot, ka upuris steigā devies prom un viņš lūdz turpmākus norādījumus.
Viesmīle, kas atnesa tēju, gribēja paflirtēt, bet Rīds izlikās, ka nerunā franciski. Sieviete tik un tā centās, par spīti valodu barjerai, bet Rīds viņu pieklājīgi ignorēja, domādams, ka būtu vieglāk dzīvot kā neglītam vīrietim. Viņš klusi izdzēra tēju un devās tālāk. Apmeties viņš bija labā viesnīcā jūras krastā un gāja kājām pa lietus izmērcēto zemi. Gaiss bija patīkami vēss.
Rīdām patika staigāt viņš ieklausījās runās, smieklos un mūzikā, kas plūda no bāriem un klubiem. Viņš nejutās ne vīlies, ne aizkaitināts par to, ka mērķis nav paredzētajā vie
la. Darba laikā viņš nemēdza ļauties emocijām. Dosjē bija ierakstīta arī otršķirīgas nozīmes vieta, kur iespējams uzbrukums, un Rīds bija gatavs izmēģināt ja pasūtītājs to, vēlēsies.
Klients gribēja iznīcināt piecus mērķus. Pirmo Rīds bija pametis mirstam kādā no Parīzes netīrajiem midzeņiem. Ja neņēma vērā pazudušo sievieti Marseļā, atlika vēl trīs viens Milānā, viens Londonā un pēdējais pagaidām nezināmā vietā.
Nebija saņemtas norādes par to, kā nogalināt atlikušos mērķus, bet Rīds lepojās ar to, ka paveic savu darbu prasmīgi, nemanāmi un uzticami. Šo iemeslu dēļ viņš bija nolīgts un varēja pieprasīt tik lielu maksu. Viņa specialitāte bija pašnāvības un nelaimes gadījumi, un brīžos, kad nebija iespējams tā demonstrēt savu talantu, viņš izvēlējās citu nāves veidu, kas neliecināja par tīšu slepkavību.
Reizēm Rīda darbības jomā bija nepieciešama tiešāka pieeja. Daži mērķi bija pārāk labi aizsargāti, meistarīgi vai piesardzīgi, lai viņus varētu novākt nemanāmi. Tādos gadījumos Rīds ķērās pie citām metodēm. Parasti pietika ar deviņiem milimetriem, bet viņš deva priekšroku keramikas asmeņiem.