- Bernšteinas jaunkundze, viņš sveicināja Rebeku. Prier.ijos jūs atkal satikt.
Viņi bija iepazinušies pirms trim mēnešiem, kad reģistrēja šo kontu operācijas līdzekļu saņemšanai. Šķita, ka aizritējusi mūžība, bet tuklais vīrs viņu pazina vai vismaz izlikās pazīstam. Rebeka paspieda viņa roku; tā bija mīksta, silta un nedaudz mikla.
- Arī es priecājos.
Džoels Meljets apsēdās uz sarkanā ādas krēsla tik liela, ka viņš izskatījās muļķīgi, kā punduris. Rebeka izlikās to nemanām tāpat kā pirmajā tikšanās reizē un prātoja, vai tā dara arī citi klienti.
Viņa atpogāja mēteli un novilka to, nesteidzīgi salocīdama
uz krēsla, lai Meljets varētu viņu aplūkot no priekšas un sāniem. Rebekai mugura bija dzeltenbrūns džemperis, vienu izmēru par mazu, un tas apkļāva augumu kā otra āda. Zem džempera bija polsterēts, paceļošs krūšturis, kas vizuāli padarīja viņas krūtis vairākus izmērus lielākas. Redzot sevi šajā ietērpā, viņa pati bija satrūkusies un cerēja, ka arī Meljets nebūs vienaldzīgs.
Šī pasaule piederēja vīriešiem, tomēr Rebeka zināja, ka sievietēm ir lielas priekšrocības salīdzinājumā pretējo dzimumu. Tiklīdz vīriešiem asinis sakāpj galvā, smadzenes vairs nedarbojas.
Viņi apmainījās dažām laipnībām. Meljets pildīja visus apburošā, bet uzticamā baņķiera lomas pienākumus. Rebeka necentās pārtraukt šo izrādi un ļāva Meljetam pašam izvēlēties brīdi, kad sākt runāt par šīs tikšanās iemeslu.
- Jūs noteikti esat aizņemta sieviete, Bernšteinas jaunkundze, Meljets ieminējās. Kā šodien varu jums palīdzēt?
- Radušies nelieli sarežģījumi ar dažiem darījumiem.
Meljets šķita satrūcies. Sarežģījumi?
- Nekas tāds, ko būtu izdarījusi banka. Redziet, es diemžēl pazaudēju kāda klienta informāciju. Mana bijusī darbiniece bija, teiksim tā, nemākulīga un netīšām izdzēsa no mūsu sistēmas dokumentus, ko neizdevās atgūt.
- Ļoti neveiksmīgi.
- Es esmu nonākusi sarežģītā situācijā, Rebeka turpināja, jo vairs nevaru sazināties ar klientu, un tas ir ļoti svarīgs klients. Man ir tikai viņa konta numurs, jo viņš reiz pārskaitīja man naudu.
- Saprotu, Meljets noteica.
- Meljeta kungs… Džoel… es būtu ārkārtīgi pateicīga, ja jūs man nosauktu kontaktinformāciju par cilvēku, kam pieder šis konts.
- Bernšteinas jaunkundze, ļoti atvainojos, bet tā ir privā-
I.i informācija, un es pārkāptu baņķiera ētikas principus, ja to atklātu.
- Protams, bet es nelūdzu neko tādu, kas jau nebūtu manā rīcībā. Vēl pirms dažām dienām šie dati bija manā sistēmā. |ūs man pateiktu tikai to, ko es jau zinu.
- Tas nav svarīgi. Meljets līdzjūtīgi pasmaidīja. Man gluži vienkārši nav atļauts to teikt. Es iesaku nolīgt datorspeciālistus, lai atgūtu dzēstos dokumentus.
- To es jau izdarīju, bet viņiem neizdevās.
- Klients ar jums noteikti sazināsies.
- Tāpat kā daudzi citi jūsu bankas klienti, es nestrādāju nozarē, kur uzņēmums un klients bieži sazinās.
Viņa uzsvēra galvenos vārdus, lai zemteksts būtu saprotams.
- Nezinu, ko atbildēt, Meljets noteica.
- Atbildiet, ka palīdzēsiet man. Ir ļoti svarīgi, lai es nekavējoties varētu sazvanīt klientu.
- Man ļoti žēl, bet es to nevaru.
Saudzīgā pieeja nevainagojās panākumiem, tāpēc viņa saniknota piecēlās un piegāja pie loga, atklājot Meljetam skatu uz viņas dibenu, kājām un augstpapēžu kurpēm, kurās sāpēja pēdas. Viņa spēji pagriezās un pamanīja, ka Meljets strauji novēršas.
- Kāda nekaunība! viņa paziņoja, iespriedusi rokas gurnos. Es esmu konta īpašniece un vēlos zināt, kurš ieskaitīja man vairākus simtus tūkstošus dolāru. Ja neizrādīsiet man šo niecīgo laipnību, es būšu spiesta slēgt kontu un meklēt kādu no jūsu konkurentiem.
Meljets ātri rēķināja galvā. Rebeka jau zināja skaitļus. Trīs mēnešos kontā bija iemaksāti gandrīz divi miljoni dolāru. Gada laikā tie būtu gandrīz astoņdesmit miljoni. Pārāk daudz, lai to zaudētu nieka vārda un adreses dēļ.
Baņķieris nopūtās un pamāja. Labi, es jums palīdzēšu, bet nedošu jums to, ko lūdzat.
- Tad jūs nepalīdzat, un es vairs neizmantošu jūsu pakalpojumus. Es vēlos nekavējoties izņemt naudu. Simt eiro banknotēs.
- Pagaidiet, Meljets steigšus iebilda. Es varētu nosaukt grāmatvedi, kurš iemaksāja naudu konta īpašnieka vārdā. Vai tas derētu?
Rebeka apslāpēja smaidu. Ne uz ko vairāk viņa necerēja.
- Labi.
37 . nodaĻa
Sanktpēterburga, Krievija
Sestdiena
Plkst. 16.58 pēc Maskavas laika
Viņi izmantoja sibīrieša automašīnu melnu astoņdesmito gadu BMW ar visu iespējamo papildaprlkojumu. Viktors sēdēja aizmugurē tieši aiz pasažiera vietas, lai novērotu vadītāju. Salons oda pēc veciem dūmiem, un tumšais apšuvums bija netīrs.
Krievu ar lauztajām ribām Viktors bija ieslēdzis bāra palīgtelpā un piekodinājis bārmenim pēc stundas viņu atbrīvot. |.i puisis to izdarītu ātrāk, Viktors atgrieztos un viņu kastrētu. Mitrais traips jaunekļa biksēs liecināja, ka viņš noticējis.
Brauca viņi klusējot. Sibīrietis lūkojās uz ceļu un veda Viktoru pa nezināmiem pilsētas apvidiem. Gar ielām slējās fabrikas bez nosaukuma, starp tām stiepās nedzīvi, tukši laukumi, un tālumā no augstiem torņiem cēlās dūmi, kas saplūda ar mākoņiem.
Pēc trīsdesmit minūtēm automašīna palēnināja gaitu. Abās pusēs ielai bija redzamas pussabrukušas noliktavas, kas jau vairākus gadus pamestas likteņa varā. Ceļš bija nelīdzens, i/dangāts, ietves piegružotas, un bedrēs krājās melns ūdens. Viktors spogulī ielūkojās acīs sibīrietim.
- Esam klāt.
Ceļu šķērsoja ķēžu žogs un vārti. Pie tiem stāvēja ga-
ra auguma vīrs ar karakulādas cepuri galvā un smēķēja cigareti. Aiz žoga stiepās garas, zemas, nokvēpušas ēkas.
Sibīrietis apturēja automašīnu piecu jardu attālumā no vārtiem un atvēra vadītāja puses logu. Garā auguma vīrs aizmeta cigareti un piegāja klāt, noliecās un ielūkojās salonā. Ieraudzījis sibīrieša seju, viņš iesvilpās.
- Velna milti, Sergej, viņš noteica. Vai atkal greizsirdīgs vīrs ar lauzni? Viņš jau grasījās iesmieties, bet pamanīja Viktoru. Kas tas tāds?
Viktors atbildēja, pirms sibīrietis kaut ko paguva pateikt:
- Saki Norimovam, ka ieradies Vasilijs.
Sargs bažīgi sarauca pieri, atkāpās un izņēma no kabatas mobilo telefonu, par kādu kaunētos jebkurš amerikāņu pusaudzis. Runājot viņš uzgrieza muguru automašīnai. I’ēc desmit sekundēm viņš ielika telefonu kabatā un palūkojās uz Viktoru. Acīs vidēja bailes.
- Brauciet iekšā.
Viņš atvēra vārtus, un sibīrietis uzbrauca uz plata, nelīdzena asfalta ceļa, kur bedrēs krājās netīrs, eļļains ūdens. Viņi tuvojās divām lielām fabrikas ēkām. Tālumā rēgojās apgāzts, tukšs vagons. Sibīrietis iegriezās starp abām ēkām un apturēja automašīnu. Viktoram labajā pusē bija paceļamās durvis, aiz kurām pavērās ieeja rūpnīcā.
Sibīrietis norādīja uz tām. Lūk, tur iekšā.
Viktors izkāpa no automašīnas, izliekoties nemanām tumšo stāvu uz slīpā jumta vai otru, kas stāvēja rūpnīcā aiz viņa. Visas Viktora kustības bija pārdomāti lēnas, lai neviens nervozs krievs nesāktu šaut. Viņš tuvojās durvīm un turēja rokas gar sāniem, kaut gan bija auksts. Iekšā varēja saskatīt vecus elektriskos vilcienus, pusgatavus un sarūsējušus. Viktors pameta skatienu apkārt un iztēlojās, kā Padomju