Savienības laikos te ražotos vagonus eksportēja tūkstošiem ļiidžu attālumā uz visām draudzīgajām valstīm. Pēc impēnjas sabrukuma vagonu rūpnīcu slēdza, darbu apturēja un nekad vairs neatsāka.
Pamanījis divus milzīga auguma krievus, kas iznira no fiias un tuvojās viņam, Viktors apstājās. Biezajās drēbēs, apauguši ar bārdu, viņi vairāk līdzinājās pērtiķiem, nevis cilvēkiem. Viens šķita apmēram četrdesmit gadus vecs, un viņa bārdā vīdēja sudraboti pavedieni. Otrs bija jaunāks, viņa seju un kaklu kropļoja uguns atstātas rētas.
Viņam rokā bija šautene AK-47, jaunāks slavenā Kalašņikova automāta līdzinieks. Tas nebija pavērsts pret Viktoru, tomēr rētainais vīrietis to turēja tā, ka ik brīdi varētu izšaut. Bijušais bruņoto spēku kareivis.
Vecākajam vīram rokās nebija ieroča, bet kreisajā padusē 1/,spiedās kaut kas līdzīgs šautenes apveidam. Jaunākais krievs atkāpās, kamēr otrs tuvojās Viktoram, kurš nesteidzīgi atpogāja mēteli un pacēla rokas. Krievs viņu pārmeklēja, piesardzīgi vērojot, un sarauca pieri, kad sataustīja Baikāla sistēmas pistoli kabatā. Viņš to izņēma.
- Vai ir vēl? viņš jautāja.
Viktors papurināja galvu. Vīrietis tik un tā viņu pārmeklēja. Ja būtu citi ieroči, viņš tos atrastu.
- Šurp.
Viņš pagriezās un veda Viktoru cauri rūpnīcai, kamēr otrs .11 šauteni rokās sekoja desmit soļu attālumā. Ēkā bija tikpat drēgns un auksts kā ārā. Jumtā bija lieli caurumi, un Viktors izvairījās no lāmām, kas izveidojušās zem tiem. Abiem krieviem kājās bija zābaki, un viņi mierīgi gāja pa leilusauksto ūdeni.
Apstājās viņi rūpnīcas tālākajā galā. Metāla kāpnes veda augšup uz kabinetiem. Viktors pamanīja, ka uz vilciena jumta
ir viens no Norimova vīriem, bet otrs stāv tumsā aiz kabineta. Abiem bija automāti.
Vīrs, kurš pārmeklēja Viktoru, lika pagaidīt un devās uz, kabinetu. Pēc brīža viņš iznāca, bet nekāpa lejā un nostājās uz kāpnēm, apbruņots ar Kalašņikova automātu tāpat kā pāļ rējie.
Viktoru pieskatīja pieci bruņoti vīri, izvietojušies tā, ka varētu šaut uz pretinieku, bet netrāpīt kādam no savējiem. Ja viņi nolemtu uzbrukt, Viktoram nebūtu nekādu izredžu.
"Šie vīri ir prasmīgi meistari," viņš atzina.
Kabineta durvis atvērās, un iznāca Norimovs. Pēdējoreiz, kad Viktors viņu redzēja, viņam bija maz matu, un tagad to kļuvis vēl mazāk. Atlikušie bija apcirpti dažu milimetru garumā. Viņš bija gara auguma vīrs ar stūrainu seju, platiem pleciem, spēcīgām rokām un izskatījās neveikls, bet Viktors zināja, ka viņa lielais augums ir mānīgs. Tas slēpa tādu ātrumu un izdarību, ka jebkurš uzbrucējs būtu nepatīkami pārsteigts.
Viņa sejas izteiksme bija bezkaislīga, acis dziļi iegrimušas zem biezajām uzacīm. Reiz tumšā bārda tagad bija sirma un glīti apcirpta. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un vairāk līdzinājās cienījamam uzņēmējam nekā nežēlīgam darbonim un bijušajam specdienesta aģentam. Norimovs sarauca lūpas savādā smaidā, ieraudzījis Viktoru, un viņa acīs pavīdēja vienlaikus neticība un piesardzība.
- Vasilij! viņš uzsauca. Tu mani pārsteidzi. Viņš runāja izsmalcinātā, dobjā balsī, kā jau labi audzināts cilvēks.
Viktors atbildēja uz smaidu. Man patīk ierasties dramatiski.
- Jā, tā ir. Bet, kad man pirms piecām minūtēm piezvanīja un paziņoja, ka esi šeit, es neticēju, ka tas patiesi esi tu. Domāju, ka nākamreiz tevi satikšu otrā Stiksas krastā.
- Vai tas nozīmē, ka tu nepriecājies mani redzēt?
- Tā nu gan es neteicu, Norimovs sacīja, un viņa smaids kļuva platāks.
- Ko tu gribi teikt?
- Tavas metodes bija nedaudz pārmērīgas. Nevajadzēja
l,i apstrādāt Sergeju un Dmitriju.
- Man vajadzēja runāt valodā, ko viņi saprastu.
- Vai mēģināji krieviski?
- Es esmu ierūsējis.
Norimovs kaut ko norūca. Puiši tikai sargāja mani, rūpējās, lai neviens mani lieki netraucētu. Kā sekretāres. Viņš iesmējās. Tagad man jāuzmanās vairāk nekā jebkad. Mani vajā gan sāncenši, gan korumpētie kruķi. Pat nezinu, kurš ir sliktāks.
- Progresa cena, Viktors noteica.
- Tagad dzīve ir daudz nežēlīgāka nekā iepriekš, Norimovs pamājis atbildēja. Tu izskaties citāds.
- Tā bija paredzēts.
- Operācija? Tiklīdz Viktors pamāja, Norimovs pasmaidīja. Iepriekš tu biji glītāks.
- Zinu, Viktors piekrita. Tas radīja sarežģījumus. Viņš brīdi lūkojās krievam acīs. Vai grasies kāpt lejā?
Norimovs ar abām rokām satvēra margas. Man tepat ir labi.
- Vai domā, ka es ierados tevi nogalināt?
Piepeši Norimova sejas izteiksme mainījās, tādējādi apliecinot, ka Viktors uzminējis.
- Es neesmu bruņots, Viktors sacīja, pavēris žaketi.
- Ticu, Norimovs atbildēja. Bet… vai tas tevi jebkad ir aizkavējis?
Viktors pamāja, pieņemot pārmetumu un komplimentu.
Ja es gribētu tevi nogalināt, tad šobrid te nestāvētu. Es vēlos aprunāties.
Kādu bridi Norimovs domāja. Viktors vēroja krievu, gatavodamies jebkurai iespejai, gaidīdams žestu, kas dotu mājienu sargiem šaut. Viņam nebija ne jausmas, ko tāda gadījumā darīt. Droši vien mirt.
- Labi, Norimovs beigu beigās noteica. Aprunāsimies.
38 . nodaĻa
Plkst. 17.37 pēc Maskavas laika
Viņi sēdēja kabinetā rūpnīcas otrajā stāvā. Tajā bija dokumentu skapji un plaukti kā parastā uzņēmumā, nevis organizētās noziedzības tikla nervu centrā. Norimovs bija iekārtojies pie vienkārša, pulēta galda, uz kura bija sudraba krāsas klēpjdators, kā arī dokumentu un aplokšņu kaudzīte. Viktors sēdēja viņam pretī. Aiz viņa stāvēja viens miesassargs, otrs bija aiz Norimova. Vēl viens gaidīja aiz durvīm. Visiem bija ieroči.
Norimovs šķita gluži kā ieslodzīts savā kabinetā, un Vikloru interesēja, cik ilgi tā jau ir. "Vai Norimovs saprot, ka pats sevi padarījis par cietumnieku?"
- Atvainojos par vēso uzņemšanu, bet tu noteikti saproti, kāpēc mani māca aizdomas, Norimovs iesāka. Ja bez iepriekšēja brīdinājuma viesos ierodas algots slepkava, labāk būt piesardzīgam nekā mirt.
- Nepiemini to vārdu.
- Kuru? Norimovs tēloja, ka ir izbrīnīts. Slepkava? Es aizmirsu, ka tev tas nepatīk.
- Neaizmirsi gan.
Norimovs pavīpsnāja. Cik gadi pagājuši? Trīs?
- Četri.
- Daudz. Tu esi novecojis skaisti.
- Es dzeru vitamīnus. Viktors nopētīja Norimovu. Tev laikam pietiek ēdiena.
- Jā, noteikti. Es esmu uzblīdis viduklī un paretinājis galvvidu. Norimovs iesmējās, uzsitis pa savu lielo vēderu.
- Patiesībā es tikai glābjos no aukstuma.
- Kā ar tavu plecu?
- Tas vēl joprojām par sevi atgādina. Norimovs skaļi izpūta gaisu caur degunu. Pērn es apmeklēju speciālistu Maskavā. Viņš pateica, ka aiz lāpstiņas uzkrājas šķidrums. Tā adata, ar ko viņš visu izsūca, bija tik liela. — Norimovs turēja plaukstas vismaz divpadsmit collu attālumā. Labāk nepalika. Reizēm es nedēļas laikā iztukšoju pretsāpju līdzekļu pudeli.
-Žēl.
- Ja jāizvēlas starp dzīves sāpēm un nāves nejutīgumu, es labprāt izvēlos sāpes.
- Skaists teiciens.