- Pateicos. Norimovs pielieca galvu. Un tu, Vasilij? Vēl joprojām necaursitams?
Viktors atcerējās lielo zilumu uz krūtīm un mazo nobrāzumu tā vidū. Negribētos tā teikt.
- Nevēlies izaicināt likteni?
- Kaut kas tamlīdzīgs.
- Tu mēdzi teikt, ka pats esi sava likteņa kalējs, Norimovs aizrādīja.
- Tā ir vēl joprojām.
- Lai cik prasmīgs un straujš tu būtu…
- …tu nevari aizbēgt no lodes, Viktors pabeidza.
Norimovs pamāja miesassargam. Ielej mums kaut ko
dzeramu!
Miesassargs atvēra skapīti, izņēma skotu viskija pudeli un divas glāzes, ko pielēja gandrīz pilnas. Norimovs alkaini satvēra savējo. Viņa vaigi bija sārti, zem ādas varēja saskatīt plīsušus asinsvadus. Senāk viņš nedzēra tik daudz.
- Par seniem sabiedrotajiem! Norimovs pacēla glāzi.
- Par seniem draugiem, Viktors izlaboja.
Iztukšojis glāzi, Norimovs atzinīgi ieņurdējās. Viktors sekoja viņa priekšzīmei, bet klusēja.
- Ļoti patīkami, Norimovs atzina. Man reti izdodas iedzert ar kādu, kurš no manis nebaidās.
- Brinos, ka no tevis kāds baidās.
Norimovs iesmējās. Nu, varbūt ne no manis, bet no tā, ko es varu panākt. Visi šie tārpi, kas strādā pie manis… Neviens nezina, kas es biju pirms desmit vai pat pieciem gadiem. Viņi domā, ka es esmu vecs un gauss. Droši vien neviens neatceras, ka reiz es biju citāds.
- Es atceros.
Viņi ilgi lūkojās viens uz otru. Viktors atvēra cigarešu paciņu un ar zobiem izvilka vienu cigareti. Norimovs nedaudz iepleta acis.
- Man šķita, ka tu atmeti.
Viktors aizdedza sērkociņu un tuvināja to mutei. Jā.
- Tie draņķi…
- Zinu, Viktors pārtrauca viņu. Nevajag atgādināt. Es samazinu apjomus.
- Pat Bonds vairs nesmēķē.
Ar īkšķi un rādītājpirkstu Viktors apdzēsa sērkociņu, ievilka dūmus un sarauca uzaci. Kas tas tāds?
Norimovs pasmaidīja. Viņam bija dzelteni zobi. Kāds ir tavs pašreizējais skaitlis?
- Es vairs neskaitu.
- Agrāk skaitīji.
- Jā. Viktors palocīja galvu. Reiz tas šķita svarīgi.
Krievs indīgi pasmaidīja. Vai tu vēl joprojām izsūdzi
grēkus baznīcā?
Viktora krēsla āda nočīkstēja. Viņš palūkojās uz glāzi.
Cik ilgi liksi man gaidīt nākamo?
Norimovs pamāja miesassargam, un tas steigšus piepildīja glāzes. Abi iedzēra malku. Kā veicas nāves biznesā?
Kādu brīdi Viktors apsvēra atbildi. Man vajag uzticamākus klientus.
- Es labprāt tevi nolīgtu. Bet es varētu algot četrus normālus vīrus gandrīz visu gadu par naudu, ko tu prasi par vienas nakts darbu. Ja ir daudz sargu, prasmes vairs nav tik nepieciešamas.
Viktors nedomāja, ka vajadzētu iebilst. Turklāt es tagad prasu daudz vairāk.
- Un noteikti esi katru kapeiku vērts. Norimovs skaļi iesmējās. Ja grasies kādu laiku pavadīt šeit, es noteikti varētu sameklēt tev darbu.
- Pat tad, ja to gribētu, es pārak ilgi esmu bijis prom.
- Vienalga. Tava slava ir palikusi, un līdz ar to visas durvis ir vaļā.
- Es tā vairs nestrādāju. Šāda slava nozīmē to, ka mani kāds nemitīgi meklē.
- Ja pārdomāsi, tu zini, kur mani atrast.
Viktors pamāja un jautāja: Un tu, Alek? Kā ar jauno impēriju?
- Es esmu pēdējais godīgais noziedznieks šajā pilsētā. Un, lūk, ko tas man devis.
- Kā klājas jaukajai Eleonorai? Viktors iemalkoja viskiju.
Norimova sejā pavīdēja skarba izteiksme. Viņa ir mirusi.
- Kas notika?
- Slimība.
- Slimība?
- Ārsti domāja, ka tas nav nekas bīstams. Kad saprata, ka kļūdījušies, bija jau par vēlu.
- Man ļoti žēl.
- Pateicos.
- Viņa bija skaista sieviete.
Norimovs novērsās. Ne pašās beigās.
Brīdi valdīja smagnējs klusums. Viktors negribēja ķerties pie banalitātēm, lai kliedētu neveiklību.
Beidzot ierunājās Norimovs. Vai tu vēl joprojām lieto tos mēslus?
- Nē.
Krievs pasmaidīja un nopūtās, it kā noskumis, ka jāķeras pie neizbēgamā. Tu droši vien neesi ieradies vienkārši ciemos.
- Kāds mēģina mani nogalināt.
- Vai nevajadzētu būt otrādi? Krievs smaidīja.
- Protams, Viktors piekrita. Es esmu iemantojis ienaidniekus.
- Tavā jomā tas noteikti ir pastāvīgs drauds.
- Šoreiz ir vēl sarežģītāk. Man vajag tavu palīdzību.
Norimova sejā pavīdēja izbrīns. Manu palīdzību? Viktors
pamāja, un krievs piebilda: Laikam ir pavisam nopietni.
-Jā.
- Ko es varu izdarīt?
- Painteresēties šur tur manā vārdā.
- Es pārtraucu pie viņiem strādāt vēl pirms tevis. Man…
- Bet tev vēl joprojām ir sakari ar organizāciju, vai ne? Tiklīdz Norimovs izklaidīgi, gandrīz vai neapzināti pamāja, Viktors noteica: Ļoti labi.
- Ko tev vajag?
Viktors pabāza roku zem mēteļa pavisam lēni, lai miesassargi nepārprastu, un izņēma zibatmiņu.
- Šeit ir dokuments. Man vajag uzlauzt šifru. Viktors nolika zibatmiņu uz galda.
- Kur tu to dabūji? Norimovs jautāja, to paņēmis un rūpīgi nopētījis.
- No izbijuša biznesa partnera.
Norimovs viszinīgi sarauca uzaci. Pastāsti, kas notika!
- Pirmdien es izpildīju līgumdarbu Parīzē, un tajā ietilpa šīs zibatmiņas iegūšana un piegāde. Kad atgriezos viesnīcā, mani gaidīja slepkavu komanda. Es gribu zināt, kurš viņus sūtīja.
Viktors nolēma nepieminēt, ka šis cilvēks, šķiet, bija arī pasūtītājs un C1P darbinieks.
- Parīzē? Es par to lasīju, bet nebūtu uzminējis, ka runa bija par tevi. Tu nemēdz iekļūt avīžu virsrakstos.
- Šoreiz nebija iespējams no tā izvairīties.
- Viesnīcā esot nošauti astoņi cilvēki. Norimovs pieliecās tuvāk. Vai to visu paveici tu?
- Tikai septiņus, Viktors atbildēja. Vēl vienu pirms tam. Un vēl vienu pēc.
- Man šķita, ka tu neskaiti.
Viktors brīdi lūkojās uz viņu. No dažiem paradumiem ir grūti atbrīvoties.
Norimovs papurināja galvu. Prasmes tu noteikti neesi zaudējis.
- Tas, kurš gribēja mani nogalināt, Viktors sacīja, izlicies nedzirdam repliku, vēlējās iegūt zibatmiņu. Pagaidām tas ir viss, ko zinu. Ja tās informācijas dēļ ir vērts nogalināt, es gribu noskaidrot, kas tur ir.
- Un ko tas dos?
- Varbūt palīdzēs atrast ienaidniekus. Varbūt ne.
- Kāpēc tu to vēlies? Līdz šim tevi nav interesējusi atriebība.
- Arī tagad neinteresē, Viktors sacīja. Un nekad neinteresēs.
- Kāpēc tad tu uztraucies?
- Jo viņi mani atrada.
Norimovs cieši ielūkojās viņam acīs un pamāja. Es vēl pazīstu cilvēkus no organizācijas, datoru speciālistus, kas varētu palīdzēt.
- Paldies.
- Tomēr tu lūdz kaut ko ļoti neparastu. Cilvēkiem radīsies aizdomas, viņi uzdos jautājumus.
- Uzpērc viņus. Es segšu visas izmaksas.
- Tie ļaudis vēl joprojām grib tevi nogalināt. Norimovs neatlaidīgi viņu vēroja.
- Es neesmu to aizmirsis.
- Un tu esi gatavs riskēt?
- Tāpēc jau es esmu šeit, vai ne?
Krievs brīdi apdomāja atbildi. Man vienmēr ir šķitis dīvaini, ka tu tā uzmanies, lai paliktu dzīvs, bet reizēm uzvedies kā pašnāvnieks. Viktors saglabāja bezkaislīgu izteiksmi. Norimovs pārlaida plaukstu pār bārdu. Man jau ir uzdevuši jautājumus par tevi. Toreiz nomira ģenerālis, laikam Banarovs. Pašnāvība. Iešāva sev galvā ar savu pistoli. Viņi domāja, ka to izdarīji tu, ka tu tajā nedēļā biji Krievijā.