- Ko tu viņiem pateici?
- Ka neesmu tevi redzējis daudzus gadus.
- Vai viņi noticēja?
- Kas to var zināt? Izmeklētājam es nepatiku. Viņa vārds bija Aniskovačs. Es to iegaumēju. Domāju, ka viņš reiz daudz sasniegs. Izskatījās pašapzinīgs, bet gudrs. Atgādināja man tevi. Norimovs pasmaidīja. Viņam līdzi bija garš līķu saraksts, un viņš gribēja zināt, kurus no tiem esi novācis tu.
- Un tu teici…
- Ka tu varbūt esi nogalinājis visus. Bet es pastāstīju par baumām, ka tu esi miris, tāpēc pat tev būtu grūti izpildīt visus šos uzdevumus. Pēc tam viņš man parādīja tavu fotogrāfiju un apgalvoja, ka tā esot uzņemta nesen.
-Kur?
- Nevarēju saprast. Nesatraucies, tur bija redzama tava labā puse. Norimovs plati pasmaidīja. Aniskovačs gribēja tevi notvert Banarova dēļ; pārējie viņam nerūpēja. Viņš mēģināja tevi izsekot, izmantojot pavedienus no kada cita darbiem.
- Vai viņš tev to teica?
- Tas nebija nepieciešams. Tiklīdz Viktors pamāja, Norimovs uzdeva jautājumu: Nu, vai tu nogalināji Banarovu?
Viktora sejas izteiksme nemainījās. Neatceros.
Norimovs nopietni uzlūkoja viņu. Toties viņi atceras, Vasilij.
- Tad es uzmanīšos, lai neuzjundītu viņu atmiņas.
- Vai esi padomājis arī par mani? Es jau šobrīd viņiem nepatiku. Kā tev šķiet, ko viņi izdarīs, ja uzzinās, ka esmu tev palīdzējis?
- Kad es esmu lūdzis tev pakalpojumu?
- Nekad. Norimovs klusēja, ilgi vēroja Viktoru un tad ierunājās: Tu esi mainījies.
- Es esmu notievējis.
- Nē, es runāju par kaut ko citu.
- Un vecāks. Viktoram nepatika to atzīt.
Krievs papurināja galvu. Nē, kaut kas cits. Bet es zinu, ka tādi cilvēki kā mēs nemainās. Mēs pielāgojamies.
- Tā ir nepieciešamība.
- Vai atceries, ka es reiz skaidroju, kāpēc tu esi īpašs? Norimovs negaidīja Viktora atbildi. Tādi cilvēki kā tu un es… mēs vai nu izmantojam savā labā to neparasto, kā nav citiem, vai ari nolaižam rokas un ļaujam, lai tas mūs iznīcina.
- Es tam vēl joprojām ticu.
- ja es tev palīdzēšu, mēs būsim norēķinājušies par Čečeni ju.
- Protams, Viktors nevilcinoties piekrita.
Norimovs gausi pamāja. Es darīšu, ko spēšu.
- Pateicos.
- Nav par ko.
- Tev vajadzēs zibatmiņas kopiju.
- Vai tu man neuzticies? Norimovs pasmaidīja.
- Nē.
Smaids pazuda, un Norimovs skarbi uzlūkoja Viktoru.
Un saņēma tādu pašu skatienu pretī.
Norimovs novērsās pirmais un ievietoja zibatmiņu datorā. Vai varēs nokopēt saturu?
- Šifrēta ir informācija, nevis zibatmiņa.
Aizritēja tikai dažas sekundes, kamēr Norimovs nokopēja datus un atdeva zibatmiņu Viktoram.
- Gatavs. Es nokopēšu to visu uz diska un iedošu saviem paziņām. Neraizējies, pēc tam es to izdzēsīšu no sava datora.
- Es neraizējos, Viktors atbildēja. Un būs drošāk, ja mēs tiksimies nevis šeit, bet kādā ļaužu pilnā vietā.
Norimovs atplauka. Gluži kā senajos laikos?
- Tieši tā.
- Kā darīsim?
- Es piezvanīšu uz tavu bāru, nosaukšu laiku un vietu, kur tiksimies. Cik ilgi?
- Ja mani paziņas to spēs, tad nevajadzēs daudz laika. Norimovs pabraucīja bārdu un novērsās, tad atkal palūkojas uz Viktoru, un viņa acīs pavīdēja kaut kas neizprotams.
Ne vairāk kā četrdesmit astoņas stundas.
Viktors iztukšoja glāzi un piecēlās.
- Tiksimies pirmdien.
39 . nodaĻa
Centrālā izlūkošanas pārvalde, Virdžīnijas štats, ASV Svētdiena
Plkst. 06.05 pēc Austrumu zonas laika Čembersa izskatījās sadrūmusi. Viņa eleganti sēdēja uz krēsla, nedaudz pieliekusies un atbalstījusi elkoņus pret galdu. Zinu, ka ir svētdiena un agrs, bet visi noteikti saprot, cik nopietna ir situācija. Varbūt jau šobrīd kaujas raķetes piesavinās kāds, kuru mēs ļoti nevēlamies redzēt labāk bruņotu. Nav runa tikai par pārākumu ieroču ziņā; mūs satrauc visas pasaules drošība. Ja tehnoloģija nokļūs nepareizajās rokās, mūsu spēja aizstāvēt savas intereses un nodrošinās mieru būtiski samazināsies. Neviens no šeit sēdošajiem to noteikti nevēlas.
Prokters piekrītot pamāja. Arī Fērgusons un Saikss svinīgi pielieca galvu.
- Zinu, ka jums nav vajadzīgas uzmundrinošas runas, lai strādātu, cik spēka, Čembersa turpināja. Mēs saprotam, ka laika rezerves izsīkst. Pagājusi jau gandrīz nedēļa kopš Ozola nāves un informācijas zādzības. Šis noziegums ir jāatklāj pavisam drīz. Viņa apklusa un palūkojās uz Prokteru. Vai esam spēruši kaut soli tuvāk Ozola slepkavam?
Prokters papurināja galvu. Alvaress seko pēdām, kas ved pie Stīvensona un komandas nolīdzēja, bet slepkavas meklējumi diemžēl nokļuvuši strupceļā. Mēs pat nevaram sa-
prast, vai viņš strādā specdienestu vai privāto klientu uzdevumā. Mums ir liecinieku ziņojumi, kas nav pat iztērētā papīra vērti, novērošanas kameru ieraksti, kuros ir cilvēks, bet nav sejas, un nav neviena lietiska pierādījuma. Vācijā mēs ieradāmies dienu par vēlu. Viņš droši vien aizlidoja uz Čehiju, bet kopš tā laika nekas nav dzirdēts. Darbā iesaistītas visas nodaļas. Visām filiālēm nosūtīti ziņojumi. Viņu meklē visā Eiropā. Bet mēs nevaram viņu atrast.
Čembersa sarauca pieri. Tātad viņš gluži vienkārši izgaisis?
- Viņš varētu būt mums deguna galā, un mēs viņu neredzētu. Diemžēl mēs nezinām, ko meklējam.
- Noteikti ir kādi aizdomās turamie, Čembersa sacīja.
- Kuri zināmie algotie slepkavas ir pazuduši? Kurš izlūkošanas dienests nodarbojas ar kaut ko aizdomīgu?
- Pat pieņemot, ka viņš nav kāda ārzemju izlūkošanas dienesta tiešais darbinieks un tika nolīgts šim uzdevumam, tas neko labu nedod. Eiropā strādā vairāki simti šādu cilvēku, varbūt pat tūkstoši. Mēs zinām tikai sīku daļiņu no visiem, un no tiem savukārt varam atsijāt tikai vēl vienu sīku daļiņu. Paliek plašs aizdomās turamo loks, un par vairākumu no tiem nav nekādas informācijas. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka šis slepkava ir īsts meistars. Viņš ir adata slepkavu kaudzē.
- Vai ir kādi minējumi? Čembersa noņēma brilles un paberzēja acis.
- Viesnīcas darbiniece teica, ka viņš runājis franciski kā iedzimtais, un Minhenē kaimiņš apgalvo, ka viņš izklausījies pēc vācieša. Vai nu viņš ir no Francijas un Vācijas, vai arī prot vairākas valodas un varētu būt dzimis jebkur. Pagaidām viņš izmantojis divas britu pases, un iespējams, ka viņš ir no Lielbritānijas. Prokters iztaisnoja muguru. Mēs varam prātot līdz nemaņai, bet mironis ir bijušais Krievijas un padomju armijas jūras spēku virsnieks, kurš centās pār
dot krievu kaujas raķetes, tāpēc es uzskatu, ka slepkava droši vien ir no Arējās izlūkošanas dienesta.
- Tādā gadījumā mēs nemūžam neiegūsim kaujas raķešu tehnoloģiju, Čembersa noteica. Maskava to nepieļautu.
Prokters pamāja. Protams, bet tas neizskatās pēc krieviem, vai ne?
- Kādā zinā?
/
-Ja slepkava ir no Ārējās izlūkošanas dienesta, tas daudz izskaidro, bet kurš tad nolīga septiņus uzbrucējus, kas viņu mēģināja nogalināt pēc darba paveikšanas? Kurš vispār zinātu, ka Ārējās izlūkošanas dienests viņu turp nosūtījis? Un Ozola nošaušana sānielā ir pārāk vienkārša. Tas nav polonijs tējā vai pašnāvība. Nesāpīga nāve nodevējiem… tas nav viņu rokraksts.