Čembersa atglauda matus aiz ausīm. Nezināju, ka viņiem vispār ir kāds rokraksts.
Prokters pamanīja Saiksa pieglaimīgo smaidu un palūkojās uz Fērgusonu. Vecais vīrs pagaidām neko nebija piebildis. Kā tev šķiet?
Fērgusons nopētīja Prokteru. Nezinu, draugs.
Vecais vīrs nekad neuzrunāja Prokteru vārdā. Vienmēr par draugu vai cilvēku. Prokteram tas šķita kaitinoši un pat aizvainojoši, it kā Fērgusons izrādītu viņam necieņu. Bet Prokters nosprieda, ka uztver to pārāk saasināti. Un pat tad, ja tā nebūtu, viņš negrasījās iegūt ķildīga cilvēka slavu, par to ieminoties vai uzstājot, lai Fērgusons viņu uzrunā par Rolandu Proktera kungu.
- Krievija ir tavs lauciņš, Vili, Prokters sacīja, izmantodams iespēju atbildēt uz familiaritāti ar to pašu. Viņš zināja, ka Fērgusonam nepatīk vārda saīsinājums. Vai ir vērts turēt aizdomās Ārējās izlūkošanas dienestu?
- Ļoti iespējams, Fērgusons atbildēja pēc pārdomu brīža.
- Mēs galu galā runājam par krievu ieroču tehnoloģiju. Maskava darītu visu, lai sargātu savus noslēpumus.
- Vai uzskatāt, ka tas ir viņu rokraksts? Čembersa jautāja.
- Vai jums tā nešķiet?
- Es neesmu pārliecināta.
- VDK netrūkst ne iespēju, ne vēlēšanās nogalināt Ozolu. Ja viņi uzzināja, kas Ozolam padomā, tad noteikti centās atgūt informāciju un pārtraukt noplūdi. Un nodevējus soda vienmēr, lai kurā pasaules malā viņi slēptos.
Prokters zināja, ka Fērgusona paradums dēvēt Ārējās izlūkošanas dienestu par VDK saglabājies no aukstā kara laikiem. Viņaprāt, tas bija viens un tas pats. Divdesmitā gadsimta tumšajos laikos Fērgusons bija gandrīz varonis, bet nespēja iet līdzi laikam un mainīt domāšanu. Pasaule bija gājusi uz priekšu. Austrumi un Rietumi tagad bija nevis ideālu iemiesojums, bet tikai atzīmes kompasā.
- Bet iespējamās sekas… Prokters iebilda.
- Kadas sekas? Fērgusons manāmi sadusmojās. Ja mums nav neapgāžamu pierādījumu par viņu iesaistīšanos, un tādu nekad nebūs, šobrīd mēs varam viņus tikai norāt. Ko gan citu? Turklāt mums būtu grūti to darīt, saglabājot nopietnību. Mēs galu galā centāmies nozagt viņu tehnoloģiju, tātad mums īsti nav tiesību viņiem pārmest par izvēlētajām metodēm. Neaizmirstiet, ka Ozols bija nodevējs. Mēs nevarētu neko iebilst, turklāt viņiem tik un tā būtu vienalga. Maskava vairākas reizes atteicās mums šo tehnoloģiju pārdot. Visi domā, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma lācim apgriezti nagi, ka piecdesmit gadu ilgu sacensību aizvietojusi draudzība. Tā ir muļķīga doma, un es nespēju noticēt, ka Amerika to tik viegli pieņēmusi. Lācis ir un paliek lācis. Varbūt šobrīd vājāks, bet tas nozīmē tikai to, ka tam jābūt viltīgākam.
Kabinetā brīdi valdīja neveikls klusums. Fērgusons bija piesarcis. Prokters nezināja, ko teikt. "Tātad večuku māc sarūgtinājums par mainīto pasaules kārtību un viņa vietu tajā.
Fērgusons acīmredzot pārāk ilgi cīnījies pret komunistiem, lai samierinātos. Nožēlojami, pat skumji, bet… jo ātrāk Fērgusons atvaļināsies, jo labāk."
- Labi, Prokters noteica. Kā mums vajadzētu rīkoties?
Fērgusons dziļi ieelpoja, lai nomierinātos. Noskaidrot, kas krieviem padomā.
40 . nodaĻa
Žukovka, Krievija
Sestdiena
Plkst. 21.04 pēc Maskavas laika
Pulkvedis Aniskovačs izkāpa no Ārējās izlūkošanas dienesta limuzīna un pamāja vadītājam. Tas aizvēra durvis. CIrantij čirkstot, Aniskovačs tuvojās trīsstāvu vasarnīcas ieejai. Lielais, greznais nams bija būvēts pirms revolūcijas, un no svešām acīm to slēpa augstas, sniegotas priedes. "Māju ar divpadsmit guļamistabām," Aniskovačs prātoja, "gan ir īliezgan smieklīgi saukt par vasarnīcu."
Žukovka bija daudz šādu māju, kas piederēja Krievijas varenajiem un bagātajiem. Daži to dēvēja par Maskavas Beverlihilsu. Aniskovačs nekad nebija viesojies Beverlihilsā, bet zināja par to pietiekami, lai secinātu, ka Žukovka ir gaumīgāka. Kalpotājs jau bija atvēris viņam durvis, un pulkvedis iegāja siltumā. Viņš atpogāja garo mēteli un pasniedza to kalpotājam.
Mājas iekārtojums bija vēl iespaidīgāks par ārpusi, un Aniskovačs brīdi aplūkoja marmora grīdas, paneļiem apšūtās sienas un oriģinālās eļļas gleznas. Viņš dzirdēja neskaidras balsis, smieklus un klusu mūziku, kas plūda no kādas istabas. Izklausījās pēc kokteiļviesībām vai svinīgām vakariņām, kur citkārt garlaicīgie viesi baudījuši alkoholu un beidzot iemācījušies izklaidēties. Kalpotājs norādīja uz durvīm,
un Aniskovačs iegāja kabinetā. Tur neviena nebija, un viņš stāvēja vidū, salicis rokas aiz muguras. Viņš mēģināja izlikties, ka apkārtne un notiekošais viņu nesatrauc, tomēr zināja, ka ir uzaicināts, lai radītu iespaidu. Vajadzētu vismaz daļēji izturēties tā, kā no viņa gaidīja.
Uz skapīša bija nolikta brendija karafe, tai blakus divas glāzes uz sudraba paplātes, sagatavotas viņam un namatēvam. Ļaudamies piepešai iegribai, Aniskovačs ielēja sev dzērienu. To varēja uzskatīt par nepiedodami nepieklājīgu rīcību, bet pulkvedis uzskatīja, ka namatēvs to uztvers kā spēka pazīmi un apbrīnos viņu par šādu pašpārliecinātību.
Vairākums cilvēku šādā situācijā nervozētu, bet Aniskovačs bija pavisam mierīgs. Viņš ielūkojās ovālā spogulī virs kamīna. Skujoties viņš bija iegriezis sev ādā uz zoda, un brūce nedaudz bojāja glīto seju, tomēr piešķīra ari vīrišķību viņa pievilcīgajiem vaibstiem. Aniskovačam bija stūrains žoklis, tumšas acis ar caururbjošu skatienu, un viņš apzinājās, ka ir visizskatīgākais vīrietis savā nodaļā… vai pat visā organizācijā. Viņam patika domāt, ka gandrīz visas darbinieces viņu iekāro.
Aniskovačs izdzirdēja soļus gaitenī, bet izlikās pārsteigts, kad kāds ierunājās: Piedodiet, ka nokavēju, Genādij.
Pulkvedis pagriezās un pamāja. Jūtos pagodināts, biedri Prudņikov.
Virietis, kurš stāvēja durvīs, bija gara auguma un smagnējs, un viņam mugurā bija labi piegriezta smokinga žakete, kas apslēpa vismaz desmit liekās mārciņas. Viņam bija gandrīz sešdesmit, tomēr viņš izskatījās dažus gadus jaunāks. Prudņikovs draudzīgi smaidīja, un viņam bija patīkama cilvēka slava, bet Aniskovačs zināja, cik nežēlīgs ir šis Arējās izlūkošanas dienesta vadītājs.
Nolicis brendija glāzi, Aniskovačs tuvojās priekšniekam. Viņi sarokojās, un Aniskovačs ļāva Prudņikovam saspiest viņa plaukstu stiprāk, bet tikai nedaudz.
- Ļoti žēl, ka mums nav radusies iespēja tikties iepriekš, pulkvedi. Prudņikovs palūkojās uz brendija glāzi un karali, un Aniskovaču pārņēma bažas, ka viņš aizvainojis namatēvu, tomēr Prudņikovs pasmaidīja. Tātad jus dzerat. Lieliski. Viņš atlaida Aniskovača roku un ielēja brendiju arī sev. Es neuzticos cilvēkiem, kas nedzer.
Aniskovačs apslēpa smaidu; viņš bija pareizi novērtējis situāciju. Es sliecos jums piekrist.
Prudņikovs pielieca galvu. Vai jūs tiešām tā domājat, vai «iri piekrītat tāpēc, ka esmu jūsu priekšnieks?
- Mazliet no abiem. Aniskovačs paraustīja plecus, saglabājot bezkaislīgu izteiksmi.
Ārējas izlūkošanas dienesta vadītājs pagriezās un pasmaidīja. Es lasīju jūsu biogrāfiju. Ļoti iespaidīgi.