- Pateicos.
- Nevajag pateikties par to, ka esmu atskārtis kaut ko tikpat acīmredzamu kā mans vēders.
Aniskovačs zināja, ka Prudņikovs cer uz smaidu, un paklausīja.
- Jums bijusi spoža karjera, Prudņikovs turpināja.
Mūsu organizācijas un jūsu valsts lepnums. Viņš brīdi
klusēja. Es zinu, ka esat godkārīgs cilvēks.
-Jā.
- Un vēlaties kādreiz iegūt manu krēslu.
- Protams. Aniskovačs pamāja.
Prudņikovs pasmaidīja. Godkāre var kļūt par priekšrocību; tā mudina mūs uz panākumiem un iekarojumiem. Viņš atkal ieturēja pauzi. Bet var arī traucēt un pat kaitēt, ja to neprot izmantot.
- Paies desmit gadu, kamēr es varēšu kandidēt uz šo amatu, Aniskovačs teica. Šobrīd es jūs neapdraudu.
- Kā jūs zināt, ka tobrīd es būšu atvaļinājies?
No uzticamiem avotiem Aniskovačs noskaidroja, ka Prudņikovam sirdī ir caurums. Pēc desmit gadiem viņš būs
miris un nevadīs Ārējās izlūkošanas dienestu. Tas man nav zināms, Aniskovačs meloja. Bet, ja jūs patiesi mani uztvertu kā apdraudējumu, tad neaicinātu šurp un neatklātu savas bažas.
- Kāpēc?
- Vieglāk būtu likt šķēršļus manai karjerai un novērst iespēju kāpt augstāk. Ir iespējams to izdarīt tā, lai es pat nezinātu, ka to darāt jūs. Jūs esat pārāk viltīgs, lai tā nerīkotos.
Aniskovačs zināja, ka ir izteicis komplimentu, kas nebija pārāk uzkrītošs, un Prudņikovs nesteidzīgi pamāja. Ļoti labi. Kāpēc es jūs aicināju?
- Man nav ne jausmas.
- Miniet.
- Es nemēdzu minēt. Pulkvedis palūkojās apkārt. Bet, tā kā mēs sarunājamies jūsu mājās, nevis štābā, jums vajag manu palīdzību jautājumā, ko nevarat uzticēt saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem, vai arī jums patīk mana sabiedrība. Es neesmu saņēmis ielūgumu uz šīm viesībām. Ja vien tas nav pazudis pastā, es domāju, ka otrais iemesls neatbilst patiesībai.
- Tās ir manas sievas viesības, Prudņikovs smejot atbildēja. Jau redzu, ka man bija taisnība par jums. Es tiešām vēlos lūgt, lai pavisam klusi kaut ko paveicat. Tas ir jautājums, ko varu uzticēt tikai jums. Prudņikovs uz brīdi apklusa, lai radītu lielāku iespaidu. Aniskovačs iemalkoja brendiju un gaidīja. Esmu kaut ko uzzinājis, un šis uzdevums ir īpaši piemērots jums. Vai atceraties ģenerāļa Banarova nāves apstākļus?
Aniskovačs juta sirdi iepukstamies straujāk. Jā.
- Kādi tie bija?
- Viņš esot kārtīgi piedzēries un iešāvis sev galvā.
- Un jus tam nenoticējāt.
- Es uzskatīju, ka viņš ir noslepkavots.
- Uzskatījāt?
- Uzskatu, Aniskovačs izlaboja.
- Bet nenotvērāt slepkavu.
Aniskovačs ievilka elpu. Nē.
- Kāpēc?
- Sākumā šķita, ka notikusi pašnāvība, un neviens to neapšaubīja. Vēlāk es atklāju, ka Banarova nāves nedēļā tuvumā manīts profesionāls slepkava. Nekas tieši neliecināja, ka viņš ir iesaistīts, bet Banarovam bija daudz ienaidnieku, un nekas nebija zināms par viņa pašnāvnieciskajām tieksmēm. Es šur tur apjautājos, bet tas bija iekšlietu jautājums, tādēļ man nebija tiesību kaut ko izmeklēt. Federālo drošības dienestu manas aizdomas neinteresēja.
- Bet jūs tik un tā izmeklējāt, vai ne?
- Cik vien spēju. Es uzskatu, ka darbs jāveic rūpīgi.
- Un izmeklēšanas gaitā jūs sabakstījāt dažus lapseņu pūžņus.
/
- Tas nozīmēja, ka esmu pietuvojies patiesībai, ko neviens negribēja atklāt. Man jau sen bija aizdomas, ka slepkavu sūtījis kāds no mūsu pašu izlūkošanas dienestiem. Mēs, Federālais drošības dienests vai ari Galvenā izlūkošanas pārvalde. I’retestība, ar ko sastapos izmeklēšanas laikā, to apliecināja.
- Patiesi, Prudņikovs domīgi noteica. Ja mūsu bijušo ģenerāli noslepkavojis kāds no mūsējiem, tam varētu būt nelāgas sekas. Neviens nevēlas atgriezties vecajos sliktajos laikos, kad visi baidījāmies, ka mūsu tuvākie darbabiedri plāno mūsu nāvi par kaut ko tādu, ko esam izdarījuši vai reiz varētu izdarīt.
- Protams.
- Izmeklēšanas gaitā jūs runājāt ar kādu no šī slepkavas senajiem paziņām.
- Ar vienīgo zināmo paziņu Aleksandru Norimovu, bijušo VDK un pēc tam Federālā drošības dienesta aģentu. Tagad viņš ir noziedznieks un strādā Sanktpēterburgā. Viņš
apgalvoja, ka slepkava ir miris, bet es pieradīju pretējo. Es labprāt viņu aizvestu uz skarbāku nopratināšanu, bet man trūka pilnvaru.
Prudņikovs pamāja. Norimova vārds uzpeldējis atkal.
Aniskovačs bija pārsteigts un ieinteresēts, bet centās saglabāt bezkaislīgo izteiksmi sejā. Kādā lietā?
- Uz galda ir telefona sarunas pieraksts. Izlasiet.
Piegājis pie lielā melnkoka galda, Aniskovačs paņēma papīra lapu un uzmanīgi izlasīja. Tik tikko izdevās apvaldīt satraukumu. Pēc tam viņš palūkojās uz Prudņikovu. Mute bija izkaltusi. Kas man jādara?
- Pabeidziet iesākto. Šim stāstam par Banarovu jābeidzas, un tam jānotiek klusi.
- Kāpēc vēlaties, lai to daru es?
- Banarovam bija daudz ienaidnieku, bet netrūka arī draugu. Daži no tiem ir ieguvuši varu un spēj ietekmēt valdību. Turklāt viņa jaunākais brālis augstu kāpis Galvenās izlūkošanas pārvaldes rindās.
- Es par to dzirdēju.
Prudņikovs turpināja: Pēdējā laikā arvien biežāk manā klātbūtnē tiek pieminēts Banarova vārds. Atbildēt uz idiotu jautājumiem, kas tikai likteņa untuma dēļ kļuvuši par maniem priekšniekiem, ir diezgan nogurdinoši. Ta kā tieši jūsu sākotnējās izmeklēšanas dēļ viņiem radās iegansts tādus jautājumus uzdot, viņus ļoti interesēs jūsu viedoklis par šo lietu, ļūs pirmais uzskatījāt, ka Banarovs ir noslepkavots; jūs nelikāties mierā, kaut gan neviens to negribēja zināt. Neviens nevarētu apšaubīt jūsu godīgumu. Prudņikovs iemalkoja dzērienu. Ja paziņosiet, ka šī lieta ir atrisināta, to beidzot aizmirsīs.
Aniskovačs uz brīdi aizdomājās. "Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs lūdz man pakalpojumu. Ja es veiksmīgi to izpildītu, Prudņikovs mani atbalstītu, kamēr vien tas būtu
iespējams. Un pēc tam šie Banarova draugi vai brālis varētu but labāki sabiedrotie."
- Man vajadzēs resursus, Aniskovačs paziņoja. Viņš centās radīt iespaidu, ka ir ieinteresēts, bet ne pārāk aizrāvies. Komandu, aģentus ar armijas pieredzi.
- Varat izvēlēties sev vīrus un aprīkojumu.
- Un pilnvaras. Aniskovačs iztaisnoja muguru.
- Saņemsiet visas nepieciešamās. Tomēr ir viens noteikums.
-Jā?
- Sameklējiet tikai Banarova slepkavu. Nopratiniet viņu un nogaliniet, taču līdz ar to jūsu izmeklēšana beigsies.
- Bet mēs varam noskaidrot, kurš viņu sūtīja, kurš lika noslepkavot Banarovu. Tas taču ir pats galvenais.
Prudņikovs papurināja galvu. Es vēlos šo brūci sadziedēt, nevis uzplēst. Tādi ir mani nosacījumi. Pieņemiet tos, un jūsu vērtība organizācijā strauji celsies. Ja noraidīsiet, varēsiet gaidīt nākamo izdevīgo iespēju.
Aniskovačs bija izmeklējis Banarova nāvi tikai tāpēc, lai iemantotu sev reputāciju, tāpēc nosacījumus pieņemt bija viegli. Tomēr viņš brīdi klusēja un tēloja, ka visu apsver. Beidzot viņš noteica: Es pieņemu nosacījumus.
Prudņikovs pamāja. Ļoti labi.
- Tikai pasakiet, kāpēc man viss jādara klusi.
- Tāpēc, Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs atbildēja brīdi pēc tam, kad Aniskovačs pats visu saprata, ka Banarovu nogalināt pavēlēju es.