Viņš izmantoja maksas telefonu, lai piezvanītu uz Norimova bāru un nosauktu bārmenim vietu un laiku. Pēc tam viņš aizgāja līdz galvenajām kāpnēm un uzkāpa līdz augšējam stāvvietas līmenim. Tas bija gandrīz tukšs; zem klajām debesīm novietotas tikai desmit automašīnas. Viktors ieelpoja tīro gaisu un vēroja, kā elpa veido garaiņus. Viņš bija pārāk pievērsies savam uzdevumam, lai justu aukstumu. Sirds pukstēja rāmi un vienmērīgi.
Darbinieku ieejas durvīm priekšā bija nerūsoša tērauda piekaramā atslēga, kas Viktoru aizkavēja tikai uz mirkli. Viņš izkāpa uz jumta. Debesīs nebija neviena mākoņa, un viņš samiedza acis, vairoties no spožās novembra saules. Uzlicis saulesbrilles, viņš izspraucās garām lielām ventilācijas caurulēm un piegāja pie jumta malas. Ventilatoru dūkoņa gandrīz pārspēja vēja šalkas.
Pāri malai Viktors ieraudzīja ārējo stāvlaukumu sešus stāvus zemāk; šajā dienas laikā tas bija pilns ar automašīnām. Viņš pagriezās, notupās un nolika čemodānu uz jumta. Atsedzis to, viņš pacēla vāku. Vajadzēja tikai minūti, lai saliklu Dragunova sistēmas šauteni un pielāgotu tēmēkli. Viņš ielādēja aptveri ar parastajām lodēm un gaidīdams sūkāja konfekti, atvairot vēlmi to pārkost.
*
Stāvlaukumā iebrauca tas pats melnais BMW, kurā Viktors bija sēdējis pirms divām dienām. Tas virzījās lēni, līdz vadītājs atbilstoši norādījumiem atrada vietu desmit jardu atstatumā no biļešu automāta. Pēc brīža aizmugures durvis atvērās un Norimovs izkāpa. Viktors tēmēklī vēroja, kā viņš pieiet pie biļešu automāta.
Automašīnā bija vismaz viens no Norimova vīriem, šoleris, bet varēja būt arī vairāk cilvēku precīzi saskatīt nebija iespējams. Varbūt tuvumā bija vēl viena automašīna ar papildspēkiem briesmu gadījumam. Lai kāda būtu viņu kopīgā pagātne, Norimovs nekad viņam pilnīgi neuzticētos.
Viktors nopētīja apkārtni. Cilvēki nāca un gāja visu laiku, staigāja apkārt, daži meklēja savu automašīnu, citi izvēlējās taisnako ceļu. Viņš pievērsa uzmanību tikai vīriešiem vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem. Ja Norimova paziņas viņu nodevuši, stāvlaukumā noteikti bija Federālā drošības dienesta vai Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieki. Krievi nekad nebija izmantojuši sievietes šādās operācijās, un Viktors nedomāja, ka viņi pēkšņi mainītu desmitiem gadu ilgus paradumus. Viņš tēmēkli nopētīja kaklus, meklējot spirālveida vadiņu, kas nodotu aģentus. Nevienam tadu nebija. Jaunāko tehnoloģiju austiņas bez vadiem Krievijas specdienesti diez vai varēja atļauties.
Ja kāds grasījās Viktoram uzbrukt, tas notiktu no stāvlaukuma brīdī, kad viņš parādītos. Vajadzētu nokļūt skrējiena vai šāviena attālumā no biļešu automāta. Stāv
laukumam trīs pusēs bija ielas ar daudzām malā novietotām automašīnām, un vairākums tur atradās jau ilgi. Novērotāji varētu būt jebkur. Pēdējo trīsdesmit minūšu laikā Viktors jau bija pamanījis trīs furgonus iebraucam stāvlaukumā un apstājamies. Pretiniekiem nebūtu laika izvietot snaiperus, bet Viktors tik un tā ik pēc dažām sekundēm pārlaida skatienu apkārt. Kopš viņa ierašanās bija piebraukuši vairāki desmiti pilsētas džipu un furgonu; katrā no tiem varētu slēpties slepkavu vai nolaupītāju komanda.
"Varbūt arī ne. Varbūt es ļaujos iedomībai, ja pieņemu, ka pēc tik daudziem gadiem tieku meklēts." Lai nu kā, divdesmit jardu attālumā no Norimova viņš pamanīja iespējamu uzbrucēju. Tumšmatis garā mētelī runāja pa mobilo telefonu, staigādams ap savu automašīnu, savukārt gara auguma gaišmatis tobrīd šķērsoja stāvlaukumu. Viņš negāja tuvu Norimovam, tomēr nebija arī tālu. Diemžēl Viktors nevarēja gaidīt. Ja Norimovs tika novērots un tikšanās nenotiktu, sekotāji gaidītu nākamo reizi. Viktors bija pārliecināts, ka plāns izdosies. Izgāšanās gadījumā viņš nebūtu vainīgs.
Viktors nospieda ātrā zvana taustiņu telefonā un caur tēmēkli redzēja, kā Norimovs apjucis groza galvu. Krievam vajadzēja dažas sekundes, lai saprastu, no kurienes plūst skaņa, un viņš palūkojās uz biļešu automātu. Apgājis tam apkārt, viņš iebāza roku zem automāta.
Norimovs atrada pielīmēto telefonu un norāva to.
- Ļoti labi, Vasilij, viņš paziņoja, atvāzis telefonu un pielicis pie auss.
- Kā klājas, Alek?
Acīmredzami mēģinādams atrast Viktora slēptuvi, Norimovs lūkojās apkārt, bet neveiksmīgi. Viņš pat pacēla skatienu, bet Viktors bija izvēlējies tādu vietu, kur viņu slēpa spožie saules stari.
- Kas tālāk? Norimovs painteresējās.
- Vai tavi paziņas atšifrēja informāciju?
- Jā, Vasilij. Viss noritēja ideāli.
- Pateicos, Viktors sacīja.
- Kam gan paredzēti draugi?
Viktors nezināja atbildi. Vai paņēmi līdzi?
- Kabatā. Viņš uzsita pa krūtīm.
- Zem biļešu automāta ir bieza aploksne. Ieliec to iekšā.
- Skaisti. Norimovs bridi taustījās zem automāta. Pagaidi, nevaru aizsniegt. Es uz brīdi nolikšu telefonu.
- Tu noveco.
- Es jau esmu vecs. Tu arī reiz tāds būsi.
- Ne tad, ja tas būs atkarīgs no manis.
Norimovs atrada aploksni un ievietoja tajā zibatmiņu. Vismaz Viktors cerēja, ka tas notiek. Tēmēklī bija redzams, ka gaišmatis apstājies. Viņš bija desmit jardu attālumā no Norimova, it kā gaidītu kādu. Bet ne īpaši pārliecinoši. No auss līdz apkaklei stiepās spirālveida vads. Viktors sadrūma.
- Nekusties. Aiz tevis ir vīrietis ar austiņu. Smaidi, smejies, it kā es būtu pajokojis.
- Ko darīsim? Norimovs smaidīdams jautāja.
- Viņi gaidīja mani, bet telefons viņus apmulsināja.
- Kā viņi uzzināja?
- Tas, kurš atšifrēja zibatmiņu, viņiem paziņoja vai arī tika pieķerts. Tavā bārā un kabinetā droši vien ir noklausīšanās ierīces. Kad aiziesi, viņi tev sekos.
- Skaidrs. Es izvadāšu viņus pa visu valsti. Redzēsim, kā viņiem patiks.
- Katra uzvara, pat mazākā…
- Tieši tā.
- Ej uz mašīnu un brauc tā, it kā nekas nebūtu noticis, Viktors sacīja. Kad sapratīs, ka es neatnākšu, viņi gribēs tevi nopratināt.
- Es pateikšu, ka tu neatnāci. Un tā ir patiesība.
- Viņi tev sarežģīs dzīvi, ja spēs.
- Lai iet ellē. Es protu par sevi parūpēties. Turklāt… es tik un tā gribēju pārvākties. Varbūt uz Karibu salām. Man patīk tās sievietes.
Viņš runāja bezrūpīgi, pārāk bezrūpīgi.
Viktors sasprindzināja žokļa muskuļus. Piedod, ka tevi iesaistīju, Alek.
Norimovs vēl joprojām tēloti smaidīja. Nekas nav jānožēlo.
*
Furgona aizmugurē bija karsti un šauri, bet neviens nežēlojās. Viņi bija četri, visi vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem. Visi profesionāļi, visi pieredzējuši Ārējās izlūkošanas dienesta operatīvie darbinieki. Viņi vēroja Norimovu un stāvlaukumu lielajā ekrānā. To pētīja arī pulkvedis Aniskovačs. Pret Norimovu bija pavērsts mikrofons, bet lielais attālums un apkārtējie trokšņi traucēja uztvert vārdus.
- Viņš runā ar mērķi, viens no operatīvajiem darbiniekiem sacīja. Pie velna, kur viņš ir?
- Tuvumā, Aniskovačs atbildēja. Vēro Norimovu savām acīm, lai pārliecinātos, ka viņš ir viens. Mērķis ir kaut kur tepat. Noskaidrojis, ka viss kārtībā, viņš atnāks paņemt sūtījumu. Aniskovačs paķēra rāciju un sacīja vīriem ārpusē: