- Palieciet uz vietas, kamēr mērķis būs identificēts un es došu tālākas norādes.
Tā kā viņi par gaidāmo tikšanos bija uzzinājuši tikai stundu iepriekš, Aniskovačs nepaguva izvietot snaiperus vai izdomāt labāku plānu. Un tieši tāpēc slepkava visu bija iecerējis šādi. Aniskovačs atzinīgi novērtēja viņa viltību, bet tuvumā bija pietiekami daudz vīru, lai notvertu slepkavu tūlīt pēc parādīšanās.
Norimovs tobrīd beidza sarunu un ielika telefonu kabatā.
Aniskovačs paziņoja rācijā: Viss, viņi vairs nerunā. Viņš atnāks tikai tad, kad Norimovs aizbrauks. Nogaliniet viņu
tikai nepieciešamības gadījumā, drīkstat ievainot, bet es gribētu viņu dzīvu. Aniskovačs pievērsās saviem vīriem.
Esiet gatavi.
*
Sauli aizsedza mākoņi. Viktors aizvēra telefonu, bet turpināja vērot Norimovu, lai pārliecinātos, ka viņam nekas nekaiš. Neko citu viņš nevarēja izdarīt. Norimovs nevērīgi piesoļoja pie automašīnas pasažiera puses durvīm un tās atvēra. Viktors palūkojās uz gaišmati un redzēja viņu sarunājamies it kā ar sevi. Vīrietis uz mirkli pacēla skatienu tieši uz Viktoru.
Viņam laikam bija vanaga redze. Viktors ievilka elpu līdz brīdim, kad pretinieki noskaidros viņa atrašanās vietu un notvers viņu, vairs nebija daudz laika. Bet pagaidām viņš bija augšā un tie lejā. Turēdams šauteni abās rokās, Viktors pavērsa to pret operatīvo darbinieku. Viņš jau kustējās, jo saprata, ka ir pamanīts, un ar labo roku sniedzās pēc jostas.
Viktors izšāva.
Lode aizlidoja Norimovam pār plecu un trāpīja gaišmatim sejā. Kad līķis atsitās pret zemi, lielākā daļa galvas vairs nebija klāt pie kakla.
Dragunova sistēmas ieroča klusinātājs samazināja skaņu, ko radīja izplūdušās gāzes, bet ātrdarbības lode pārsniedza skaņas barjeru. Viktors uzmanīgi vēroja rezultātu. Cilvēki stāvlaukumā un tam apkārt pieliecās vai sarāvās satriekti, izbiedēti, apjukuši. Visi, tikai ne divi.
Pirmo Viktors nogalināja ar lodi krūtis. Otrs apjauta, kas notiek, un mēģināja bēgt. Tālu viņš netika.
Norimova vīri ierāva viņu automašīnā, un BMW aiztraucās, riepām nošvīkstot. Viktors riskēja piecelties, lai labāk visu saskatītu. Uzbrucēji galu galā jau zināja, kur viņš ir. Viņš palūkojās apkārt. Apakšā cilvēki kliedza un satraukti skraidīja. Kur bija pārējie?
Labajā pusē bija novietots balts furgons. Vadītājs šķita pārbijies, un no viņa kreisās auss stiepās vadiņš. Viktors nekavējoties pieliecās, paķēra šauteni un nomērķēja.
Vadītājs kustināja lūpas. Kaut ko kliedza.
Sānu logā parādījās sīciņš caurums, un stikls kļuva sarkans.
*
Dzirdot stikla šķindoņu un slapju būkšķi, pulkvedis Aniskovačs pārtrauca bērt pavēles un ielūkojās aiz nodalījuma, kas šķīra vadītāja salonu no aizmugures. Ieraudzījis notikušo, viņš pavēra muti.
Vējstiklu klāja koši sarkanas asinis. Vadītājs bija noslīdzis uz sāniem, un viņa galva pāršķelta.
Aniskovačs jau bija kustībā, kad ieaurojās: Visi laukā!
*
Viktors ļāva aptverei izkrist no šautenes un ielika otru. Iebīdījis patrontelpā bruņusitēju lodi, viņš tēmēkli vēroja, kā atveras furgona aizmugures durvis. Viņš pievirzīja tēmēkļa krustpunktu pie benzīna bākas.
Kāds vīrietis izlēca no furgona un bēga. Tam sekoja pārējie. Viktors izšāva. Lode ietriecās korpusā. Fosfors aizdedzināja degvielu. Liesmas traucās pa benzīna pievadu uz bāku.
Furgons uzsprāga.
Tas atrāvās no zemes un tika acumirklī iznīcināts. Milzīgās liesmas vēlās augšup, aprijot operatīvos darbiniekus, kas nepaguva sekot Aniskovačam. Triecienvilnis izsita tuvāko automašīnu stiklus.
Debesīs kāpa melni dūmi.
44 . nodaĻa
Parīze, Francija
Pirmdiena
Plkst. 10.07 pēc Centrāleiropas iaika
Rebeka atgriezās savā dzīvokli, nesot iepirkumu somu. Viņa aizslēdza durvis un iegāja virtuvē, kur nolika somu uz letes, ielēja krūzē pēdējo rūgto, remdeno kafiju un izdzēra. Viesistabā viņa brīdi pastāvēja tumsā, tad atrāva aizkarus, lai ielaistu gaismu. Parīze likās pelēcīga un nomācoša. Lietus bija izmērcējis viņas matus. Pat neielūkojusies spogulī, Rebeka zināja, ka izskatās briesmīgi.
Baiļu mākta, viņa pārbaudīja, vai visi logi ir aizvērti un aizslēgti. Šai vecajā dzīvoklī sienas, grīda un griesti bija biezi. Telpā neiekļuva apkārtējās skaņas, un klusums Rebeku biedēja. Viņa ievilka elpu, cenšoties apspiest nemieru. Neviens nezināja par šo dzīvokli. Tas reiz piederēja viņas tēvocim un tagad kādam no brālēniem. Viņa šeit bija pavadījusi vairākas nedēļas pirms dažiem gadiem, saņēmusi atslēgas un atļauju te dzīvot, kad vien nepieciešams. Brālēns dzīvoja ārpus pilsētas un neizīrēja dzīvokli, bet sentimentālu iemeslu dēļ negribēja to pārdot.
Rebeka nospieda atstarpes taustiņu, lai nozustu klēpjdatora ekrāna saudzētājs. Dators nemitīgi darbojās; ar tā jaudu nepietika, lai uzlauztu Ozola informācijas šifru dažās dienās. Varbūt būs vajadzīgas pat nedēļas. Protams, kods vēl nebija
atrasts. Programma rādija arvien lielāku nederīgo kombināciju skaitu. Miljardi izmēģināti, vēl daži miljardi atlikuši. Varbūt desmiti miljardu. Vai vēl vairāk. Tādā gadījumā viņi to neuzlauztu nekad. Rebeka nomirtu no vecuma, neatradusi paroli.
Viņa apsvēra domu nosūtīt vēstuli draugam Lenglijā. Šis cilvēks strādāja šifrēšanas nodaļā un varēja piekļūt superdatoriem, kas jebkuru kodu uzlauztu dažu stundu vai pat minūšu laikā. Tomēr viņas bezvārda palīgam bija taisnība tādējādi viņi nokļūtu pārāk tuvu saviem ienaidniekiem.
Rebeka bija ievadījusi programmā visus zināmos vārdus, kas varētu kaut ko nozīmēt Ozolam. Piedaloties operācijā, viņa saņēma daudz informācijas par latvieti un to savukārt nodeva slepkavam. Neviens no šiem vārdiem neko nedeva. Kods droši vien bija kaut kas neitrāls, ciparu un burtu sajaukums papildu drošībai.
Uzvārījusi kafiju un piebērusi tai cukuru, Rebeka apsēdās uz maza, čīkstoša klubkrēsla iepretī otram nesen iegādātam datoram. Uz grīdas bija nolikts jauns printeris.
Ekrānā bija redzama Londonas finanšu konsultantu firmas "Hārtmena un Roisa ieguldījumi" tīmekļa vietne. Tā bija vienkārša un eleganta. Galvenais attēls bija mākslinieka zīmēts Londonas siluets, un vidū Kenērivorfa, kur atradās Hārtmena un Roisa birojs.
Rebeka sameklēja uzņēmuma vadītāju sarakstu ar biogrāfijām un attēliem un drīz atrada Eljota Seifa vārdu. Uzklikšķinot uz tā, viņa ieraudzīja aprakstu un lielāku attēlu.
Viņa to saglabāja.
Tad viņa aizgāja līdz tuvākajam taksofonam, nospieda Lielbritānijas zvanu kodu un Seifa biroja numuru.
Atbildēja sieviete, runājot pieklājīgi, bet nopietni.
- "Hārtmens un Roiss", runā Melānija. Kā varu palīdzēt?
- Man vajadzētu norunāt tikšanos ar kādu no jūsu finanšu padomdevējiem, lūdzu.
Pēc piecām minūtēm Rcbeka izgāja no taksofona kabīnes, apņēmusies nākamajā dienā tikties ar kādu Braisu un pārrunāt privāto ieguldījumu un vērtspapīru jautājumus. Tā būtu lieliska iespēja tuvāk aplūkot Seifu un viņa kabinetu.
Rebeka atkal ķērās pie meklējumiem. Viņa jau bija saglabājusi vairākas Kenērivorfas kartes dažādos mērogos un attēlus ar biroju ēku, kā ari apkārtējiem namiem. Viņas datorā bija CIP izstrādāta programma, kas nodrošināja piekļuvi gan likumīgu, gan (pārsvarā) nelikumīgu noderīgiem avotiem.
Tā kā viņu ar Lielbritāniju vienoja kopēja valoda, viss bija daudz vienkāršāk nekā vākt informāciju par citu Eiropas valstu pilsoņiem. Viņa pieslēdzās Lielbritānijas vēlēšanu reģistra datubāzei, lai noskaidrotu Seifa adresi. Šim kungam bija mājas gan Sari grāfistē, gan Londonā, un pirmajā adresē bija reģistrēta vēl viena balsotāja, vārdā Samanta Seifa, droši vien viņa sieva.