Pēc vairākām klikšķu un taustiņu spiešanas piesātinātām minūtēm viņai bija telefona numuri un kredītvēsture. Pēc tam viņa piekļuva Seifa CV. Vēl pēc brīža viņa ieguva abu māju tuvākās apkaimes kartes un arvien pieaugošu biogrāfiskās informācijas apjomu.
Uzzināt visu iespējamo par Eljotu Seifu viņa gribēja pirms sava partnera atgriešanās. Viņa palūkojās uz otru datoru.
Programma bija apturējusi skaitīšanu.
45 . nodaĻa
Sanktpēterburga, Krievija
Pirmdiena
Plkst. 17.25 pēc Maskavas laika
Dzintara krāsas šķidrums ielija glāzē, un Aleksandrs Norimovs spēji izdzēra skotu viskiju. Viņš sakoda zobus un atkal piepildīja glāzi. Viskija radītais siltums ieplūda locekļos. Viņš bija pārsteigts, bet priecājās, ka izdzīvojis. Sākoties apšaudei, viņš jutās pārliecināts, ka neizkļūs no stāvlaukuma. Viņš pielika plaukstu pie krūtīm. Sirds vēl joprojām strauji pukstēja. Viņš bija pārāk vecs, pārāk ierūsējis šādiem satraukumiem.
Norimovs sēdēja pie galda un prātoja, kas notiks tālāk, kad izdzirdēja automašīnas piebraucam un ielēja sev trešo glāzi. Viiiš jau dzēra ceturto, kad kabineta durvis atsprāga vaļā un ienāca vīrietis. Viņa gaitā jautās iedomība un klusi draudi. Kreiso vaigu no deguna līdz ausij un no acs dobuma līdz žoklim klāja nesen uzlikts apsējs.
- Viņš šodien nogalināja piecus mūsējos, Aniskovačs paziņoja. Stāsti, kur viņš ir!
- Noteikti paliks jauka rēta. Norimovs norādīja uz apsēju.
Aniskovačs uz brīdi sastinga, tad ar roku notrauca no galda viskija pudeli, glāzes un papīru kaudzi.
- Kur viiiš ir?
Norimovs atgrūda krēslu, pieliecās un pacēla pudeli un abas ieplaisājušās glāzes. Viņš tās nolika uz galda un apsūkāja viskijā samērcētos pirkstus.
- Kā lai es zinu? Viņš pasniedzās pēc pudeles. Arējās izlūkošanas dienesta strādā tu, nevis es.
- Ja es kaut mirkli domātu, ka tu viņam pastāstīji par mums…
- Nemuļķojies. Norimovs papurināja galvu. Un neuzskati mani par muļķi. Tu pats visu sabojāji, iesūtīdams vīrus stāvlaukumā. Es brīdināju, ka viņš ir apķērīgs.
Aniskovačs pameta skatienu apkārt, it kā meklējot piemērotu atbildi, apsēdās pretī Norimovam un nolika cimdotās rokas uz galda, izplešot pirkstus. Jā, brīdināji gan. Viņš pavīpsnāja, bet saviebās un pacēla roku pie sejas.
- Sāp, vai ne? Norimovs neslēpa uzjautrinājumu.
- Vajadzēja uzklausīt tavu padomu. Aniskovačs sarauca pieri. Tu neesi tik ierūsējis kā izskaties.
Norimovs izlikās to nedzirdam un paņēma viskija pudeli.
- Vai iedzersi?
Kādu brīdi Aniskovačs vēroja viņu, tad atbildēja: Pateicos.
- Viņš neizmantoja lidostu, Norimovs ieminējās, paņēma jaunu glāzi un ielēja Aniskovačam viskiju. Vai tu uz to cerēji? Tā kā Aniskovačs klusēja, Norimovs pasmīnēja. Iekāpt pirmajā lidmašīnā un prom no valsts… tieši to varētu gaidīt. Un tāpēc viņš to nemūžam nedarītu. Viņš ir īsts meistars. Vai tad tu nezināji?
- Kur viņš ir? Aniskovačs jautāja, saraucis pieri.
- Jāatzīst, ka tu esi neatlaidīgs. Norimovs papurināja galvu. Kāpēc tu domā, ka viņš man atklātu savu apmešanās vietu vai ceļamērķi? Līdz šim tas nekad nav noticis.
- Vai tu man pateiktu, ja zinātu?
- Ja par to piedāvātu pietiekami daudz naudas. Norimovs atlaidās krēslā. Starp citu…
Aniskovačs pamāja Ārējās izlūkošanas dienesta darbiniekam, kurš stāvēja durvis un kā pēc pavēles piegāja pie galda, nolika Norimovam pretī portfeli un atvēra. Tas bija pilns ar Amerikas dolāriem.
- Nebiju pārliecināts, ka samaksāsi, Norimovs atzinās, pētot naudu. Iedomājos, ka esi atnācis mani nogalināt.
Tobrīd Aniskovačs pasmaidīja, cik vien to pieļāva ievainojums. Norimovs palika nopietns un uzmanīgi vēroja pulkvedi.
- Ja uzzināšu, ka tu esi mani jebkā nodevis, es nekavējoties pavēlēšu tevi nogalināt, Aniskovačs mierīgi noteica.
- Bet es turu solījumus. Mums bija vienošanās, un es to izpildīšu.
Norimovs pacēla glāzi pie lūpām. Nezināju, ka jums ir godaprāts.
- Uzskatīsim to par profesionāļa lepnumu. Rezultāts ir viens un tas pats. Aniskovačs brīdi klusēja, saudzīgi pieskaroties brūcei. Vai viņš nojauta, ka tu sadarbojies ar mums?
- Nē.
- Varbūt viņam reiz atkal vajadzēs ar tevi sazināties.
- Nedomāju vis, Norimovs atbildēja. Bet es arī iepriekš neticēju, ka viņš ieradīsies. Tātad es mēdzu maldīties.
- Un tu bez sirdsapziņas pārmetumiem vērstos pie mums? Aniskovačs pielieca galvu. Kaut gan viņš bija tavs draugs?
Uz brīdi Norimovs iegrima domās. Mēs vēl joprojām esam draugi. Bet darījumi ir kaut kas cits. Viņš to saprastu.
- Es nemūžam nenodotu draugu.
- Tad tu savā izvēlētajā profesijā neko nesasniegsi.
Aniskovačs izņēma nokopēto zibatmiņu no kabatas un ilgi pētīja. Vai viņš deva mājienu, kāda informācija te ir?
Norimovs papurināja galvu. Viņam nebija ne jausmas.
l apēc jau vajadzēja manu palīdzību. Tātad tu neesi vēl atšifrējis.
- Protams, ka esmu. Aniskovačs piecēlās un gāja uz durvju pusi, bet piepeši apstājās. Lai nebūtu nekādu pārpratumu… Tu tiešām nezini, kur viņš varētu būt?
- Viņš pavisam noteikti ir pametis valsti. Norimovs skaitīja naudu un nepacēla skatienu.
46 . nodaĻa
Uz Austrumiem no Kohtla-Jerves, Igaunija
Pirmdiena
Plkst. 16.45 pēc Centrāleiropas laika
Degvielas uzpildes stacijā bija tikai neliela kafejnīca, bārs un nelīdzens asfaltēts laukums pieturas vieta vieglajām automašīnām un kravas automobiļiem. Malā rindojās uzpildes automāti, ko sedza pussabrucis jumts. Sniga, un stikla tīrītāji virzījās turpu šurpu pa kravas automašīnas vējstiklu. Jukovs sēdēja kabīnē. Amortizatori bija nolietoti, un viņš kratījās sēdeklī, stūrējot pāri stāvvietai. Riepas uzjundīja brūnu, pakusušu sniegu.
jukovs apslāpēja žāvas un apturēja transportlīdzekli. Brauciens no Krievijas bija ilgs, un viņš izmisīgi alka atviegloties un apēst lielu sviestmaizi. Varbūt pat kaut ko iedzert. Vai pagulēt, ja pietiks laika.
Uz robežas nācās aizkavēties, tāpēc viņš par stundu atpalika no grafika. Viņam nebija ne jausmas, kas noticis, bet robežsargi pārbaudīja visu izbraucošo automašīnu vadītāju dokumentus un pat nepapūlējās paskaidrot iemeslu.
"Aizmigt droši vien neizdosies. Pēc dažām stundām jābūt Tallinā, un es saņemtu brāzienu, ja aizgulētos." Jukovs uzģērba mēteli. Kabīnē valdīja tīkams siltums, bet ārpusē noteikti bija auksts. Viņš paķēra vilnas cepuri un norāva to pār ausīm, tad uzvilka cimdus. Kohtla-Jerve bija pilsēta Igauni-
jas ziemeļu krastā, un vējš no Baltijas jūras bija mokošs pat siltā laikā. Tonakt bija sliktāk nekā parasti. Daudz sliktāk.
Atverot durvis, jukovs nodrebinājās. Ātri aizslēdzis automašīnu, viņš steidzās uz kafejnīcu.
Viņam nebija iemesla pirms aiziešanas ielūkoties kravas kastē, un viņš droši vien nebūtu pamanījis plīsumu brezenta kreisaja pusē. Tas bija vertikāls, apmēram trīs pēdas augsts griezums, kuru no iekšpuses kopā saturēja līmlente.