Tās gabali tika nesteidzīgi noplēsti, un aukstumā drebošas rokas pavēra brezenta malas. Trīcošs cilvēks izlīda un nokrita zemē, sabrūkot uz asfalta, jo nosalušās kājas nespēja
vinu noturēt.
/
*
Viktoram ar pūlēm izdevās piecelties uz ceļiem un, balstoties pret automašīnu, uzslieties kājās. Drēbes bija mitras, un viņš zināja, ka ūdens tajās sasals, ja viņš tūlīt pat netiks siltumā.
Viss viņa augums nevaldāmi drebēja. Viņš vairs nejuta ne plaukstas, ne pēdas. No kafejnīcas viņu šķīra piecdesmit jardu. Viņš atgrūdās no automašīnas un grīļodamies steidzās uz priekšu. Vējš pūta no labās puses un dzina viņu uz kreiso, bet viņš pretojās, piespiedis zodu pie pleca un iegrūdis plaukstas biksēs, kur bija vissiltāk. Noiet taisni viņš nespēja un ik pa brīdim atsitās pret kādu no automašīnām.
Kravas automašīnā Viktors bija pavadījis vairākas stundas, un viņu sildīja tikai drēbes. Mugurā viņam bija biezs mētelis, galvā cepure un rokās cimdi, bet ar to nepietika, lai atvairītu aukstumu neparedzēto Baltijas vētru. Izvēloties lidmašīnu vai sēžoties vilcienā, nebūtu tā jāsalst, toties viņš ieskrietu tieši rokās saviem ienaidniekiem. Viņš neuzdrošinājās pats sēsties pie automašīnas stūres, jo to varētu apturēt varas pārstāvji. Slēpšanās kravas transportlīdzeklī šķita laba doma, diemžēl laika apstākļi pasliktinājās. Automašīna bija pilna ar dārzeņiem, un viņš tupēja starp kastēm, vairīda
mies no vēja, kas tomēr nemitīgi pūta iekšā pa iegriezumu, caur kuru viņš iekļuva zem brezenta.
Kad automašīna sasniedza robežu, Viktors vairs nebūtu spējīgs aizstāvēties, ja sargi rūpīgi pārmeklētu kravu. Zinot, cik auksts ir laiks, viņš bija apsvēris ideju uzpirkt vadītāju un sēdēt kabīnē, pārceļoties uz aizmuguri tikai pie robežas. Šādi viņš sasildītos, bet riskētu, ka vaditajs viņu nodos varas pārstāvjiem vai ari radīs aizdomas ar savu uzvedību.
Sasniedzis kafejnīcu, Viktors atgrūda durvis. Igauņi un krievi, kas sēdēja pie galdiem, palūkojās uz viņu. Diemžēl viņš ar savu izskatu un izturēšanos piesaistīja uzmanību, bet tobrīd galvenais bija sasildīties. Nebūtu jēgas mirt no aukstuma tikai tādēļ, lai neviens viņu neieraudzītu.
Viņš piegāja pie letes un pasūtīja kafiju krieviski, jo neprata igauņu valodu. Apmēram ceturtdaļa iedzīvotāju bija dzimuši krievi, un pilsēta bija tik tuvu robežai, ka šo valodu te droši vien zināja. Zobi klabēja, un balss bija aizsmakusi, tāpēc viņam nācās atkārtot lūgumu vēl divas reizes, lai sieviete aiz letes saprastu.
Viktors norija visu kafiju vienā malkā, kaut gan apdedzināja muti. Vajadzēja paaugstināt ķermeņa temperatūru, turklāt ātri. Viņš palūdza vēl vienu kafiju un izdzēra to tikpat strauji, tad pasūtīja maizes zupu un pelmeņus.
Viņš ātri paēda, neraizējoties par nekārtību. Laiks aizritēja, un pirksti atguva jutīgumu. Ķermeņa temperatūra cēlās, asinsrite uzlabojās. Viņš nekad nebija aizmirsis seržanta vārdus: "Sasildi iekšas, un iekšas parūpēsies par ārējo."
Pēc piecpadsmit minūtēm viņš jau varēja sažņaugt pirkstus dūrēs, pēc trīsdesmit sajuta kāju pirkstus. Četrdesmit piecas minūtes pēc ienākšanas kafejnīcā viņš bija gatavs doties prom. Viņš labprāt paliktu ilgāk, noīrētu istabu un atpūstos, bet atradās pārāk tuvu Krievijai, lai zaudētu modrību. Tomēr tādās drēbēs viņš nekur nedrīkstēja doties.
Viktors nopirka degvīna pudeli un sēdēja, gaidot īsto
mirkli. Drīz no galda piecēlās kāds vīrs ar līdzīgu miesasItuvi un gāja uz tualeti. Viņš bija sēdējis viens. Lieliski. Pavilcinājies arī Viktors piecēlās un nozuda tualetē trīsdesmit sekundes pēc viņa.
Telpa bija netīra un smirdēja, bet Viktoram nerūpēja antisanitārie apstākļi. Vīrietis sāka atviegloties pisuārā. Viņam blakus stāvēja vēl viens, un Viktors gaidīja pie izlietnes, tēlojot, ka mazgā rokas. Beidzot otrais aizgāja.
Laika nebija daudz. Jebkurā mirklī kāds varētu ienākt. Viņš nostājās aiz vīrieša un rīkojās zibenīgi. Vīrietis viņu pamanīja par vēlu. Viktors ar labo roku satvēra upuri aiz matiem un trieca viņa galvu pret flīzēm virs pisuāra. Vīrs apdullis iestenējās.
Viktors pavilka viņu atpakaļ, pagrieza un iegrūda kabīnē, tad iesteidzās tajā pats un aizslēdza durvis.
Vaidēdams vīrs tupēja uz ceļiem un mēģināja piecelties. Viktors nostājās viņam aiz muguras, iepletis kājas, palika kreiso roku vīram zem zoda un ar delmu spieda rīkli. Ar labo roku Viktors satvēra vīra pakausi un turēja to nekustīgu.
Vīrietis izmisīgi pretojās, bet bija pārāk vājš. Pēc brīža viņš zaudēja samaņu, un Viktors viņu atlaida. Vel pēc minūtes viņš būtu miris, bet Viktors tikai grasījās atņemt viņam drēbes un nolēma samaksāt vismaz ar to, ka pataupīja vina dzīvību.
Veikli pārģērbies, Viktors uzvilka nemaņā guļošajam savas ilrēbes un uzlēja degvīnu no pudeles. Kad vīrietis atgūsies un sāks runāt par uzbrukumu, visi viņu uzskatīs par piedzērušos. Vismaz pietiekami ilgi, lai Viktors atrautos no vajātājiem.
Viņš izgāja no tualetes un, pieliecis galvu, pameta kafejnīcu. Svešinieka drēbes glāba no aukstuma, bet vējš tik un tā sāpīgi dzēla sejā. Viņš šķērsoja stāvlaukumu un tuvojās šosejai, kur vairāki cilvēki gaidīja pieturā.
- Atvainojiet, kad gaidāms nākamais autobuss uz pilsētu? Vecā sieviete, pie kuras viņš vērsās, brīdi domāja. Pēc
piecām minūtēm.
- Paldies.
Noguruma dēļ Viktors izmisīgi ilgojās atpūsties, bet vēl nedrīkstēja apstāties. No Kohtla-Jerves varēs aizbraukt uz Tallinu, pēc tam aizlidot no valsts.
Pie starpnieces.
Viktors cerēja, ka viņai paveicies vairāk.
47 . nodaĻa
/
Parīze, Francija
Pirmdiena
Pīkst. 19.54 pēc Centrāleiropas i aika
Lietus lāses bungoja pa taksofona kabīnes stiklu. Tajās atspīdēja automašīnu lukturu gaisma. Viktors nocēla klausuli un ar rādītājpirksta kauliņu spieda numura taustiņus. Viņš priecājās, kad pēc trim signāliem atskanēja sievietes balss.
- Te es, viņš sacīja.
Starpniece atbildēja: Zinu, ka tu.
Šie trīs vārdi priecēja. Tā bija norunātā zīme, ka viss ir labi. Pietiktu ar vienu citu zilbi, lai viņš saprastu, ka Rebeka ir notverta. Balsī nebija spriedzes, kas liecinātu, ka viņu kāds piespiež runāt.
- Kur tu esi? viņa jautāja.
- Parīzē. Tiksimies pēc stundas.
Viņš nolika klausuli un izgāja no kabīnes. Pēc divdesmit minūtēm viņš jau piezvanīja pie starpnieces durvīm.
- Tu atnāci pārāk agri, viņa sacīja.
Viktors neatbildēja. Protams, viņš ieradās pirms noteiktā laika. Uzkāpis līdz dzīvoklim, viņš pieklauvēja. Durvju actiņa uz brīdi satumsa, tad sieviete atslēdza durvis un noņēma ķēdi. Nekas no tā visa neapturētu slepkavu komandu, bet varbūt viņai bija vieglāk aizmigt tā aprīkotā dzīvoklī.
Atvērusi durvis, Rebeka atkāpās un ielaida Viktoru, kurš
ienāca sāniski, lai sieviete nevarētu uzbrukt viņam no muguras. Viņa aizslēdza durvis un atkal uzlika ķēdi.
- Vai vēlies kaut ko iedzert? viņa jautāja.
Rebekai mugurā bija melni džinsi un pieguļošs tumši sarkans džemperis. Tumšie, garie mati bija izlaisti un ieskāva seju, padarot vaibstus maigākus un trauslākus nekā iepriekš, kaut gan acu skatiens likās skarbāks. Viktors atrāva skatienu no viņas un pārbaudīja dzīvokli.