Vienīgais, kas mainījies, bija jauns dators un printeris, kā arī daži produkti skapīšos un ledusskapī. Viktors pieskārās skrūvēm kontaktligzdās un ventilācijas lūkās. Neviena nešķita aizdomīga. Lampas abažūrs viesistabā vēl joprojām bija pavērsts tā, kā viņš to atstāja, un Viktors jutās apmierināts, ka sieviete nav to grozījusi.
Viņa gatavoja sev kafiju virtuvē. Uz letes bija vēl viena liela krūze, ko viņa piepildīja.
- Tu neatbildēji uz jautājumu, viņa sacīja. Bet es tik un tā uzvārīju arī tev. Viktors klusēja, un viņa ieminējās:
- Tu izskaties noguris.
- Tāds ari esmu.
- Atpūties.
- Vēlāk.
Viņš paņēma tasi, iegāja viesistabā un nolika to blakus datoriem, nemaz negrasīdamies pagaršot. Viktors neticēja, ka Rebeka mēģinās viņu nogalināt, bet nebija redzējis, kā viņa to pagatavo, un paradumus lauzt ir grūti. Rebeka sekoja, malkojot savu dzērienu.
- Kā tev veicās ceļojumā? viņa jautāja.
- Nelāgi.
- Man nedaudz paveicās, Rebeka paziņoja.
- Bankā vai ar šifrēto dokumentu?
- Abējādi.
Viktors piegāja pie loga, atbalstīja plecu pret sienu, nedaudz pavēra aizkarus un lūkojās laukā. Iela bija tukša. Viņš
pavirzījās uz otru pusi, lai pārbaudītu ielu tālāk, un paraudzījās uz starpnieci.
- Vai tu mani neapsveiksi?
- Varbūt pastāsti, ko noskaidroji, un tad sāc sevi slavēt.
Rebeka pasmaidīja. Tu pats mani tūlīt slavēsi. Viņa
piegāja pie datoriem un nolika krūzi. Kafija ir ļoti laba, viņa ieminējās. No Kolumbijas. Dzer, kamēr vēl karsta.
Viktors pamāja.
Sieviete apsēdās pie datora. Viktors atkāpās un vēroja viņu strādājam. Pirksti raiti klabināja tastatūru. Ielādējās programmas. Izpildījās komandas. Viņa divas reizes noklikšķināja uz dokumenta, un parādījās paroles ekrāns. Rebeka ierakstīja desmit simbolus un nospieda "Ievadīt".
- Lūk, viņa noteica. Esmu iekšā.
Dokuments ekrānā sadalījās vairākos citos dokumentos.
- Tu teici, ka aizritēs dienas, Viktors ieminējās.
- Tā arī bija, Rebeka atbildēja. Divas dienas. Mums patiesībā nepaveicās, ka bija jāgaida tik ilgi. Ozols izmantoja vienkāršu šifru. Man to vajadzēja nojaust. Viņš bija atvaļināts jūras speķu virsnieks, nevis izlūks. Viņam nebija pieejama sarežģīta šifrēšanas programma; viņš droši vien pat nezināja atšķirību. Ozols nemaz necentās noslēpt informāciju no īstiem spiegiem. Viņš to grasījās nodot pircējam. Laikam uzlika paroli tikai gadījumam, ja aizmirstu zibatmiņu autobusā.
Viktors klusēja. Sieviete bija guvusi panākumus, bet viņš atgriezies tukšām rokām. Viņš domāja par Norimovu un visu, ko Krievijas drošības dienesti tagad dara, lai istabā bez logiem izvilinātu no viņa informāciju. Norimovu varētu aizturēt uz vairākiem gadiem, neizvirzot apsūdzības. Varbūt viņš jau bija miris, saņēmis šāvienu pakausī kā atriebību par Viktora nogalinātajiem aģentiem.
Viņš zvērēja samaksāt Norimovam par pakalpojumu vai vismaz atrast viņu, ja viņš būtu iejucis Krievijas neredzamo
cilvēku rindās. Ja Norimovs bija miris, Viktors apņēmās parūpēties, lai viņa meitai nekā netrūktu. Viktors iztēlojās stāvlaukumā redzētā vīrieša seju. "Apmēram četrdesmit gadus vecs, gaiša āda, tumšas acis, stūrains žoklis, varas apziņa. Pirms sprādziena viņš paguva aizbēgt no furgona. Viņš noteikti zina Norimova likteni."
Piepeši Viktors attapās, ka starpniece uz viņu skatās, bet izlikās to nemanām un piegāja tuvāk. Rebeka atvēra dokumentu un pavirzījās nostāk, lai Viktors redzētu ekrānu.
- Man nācās to pētīt veselu mūžību, līdz es sapratu, ko tas nozīmē, viņa noteica.
Ekrānā vīdēja datora veidots attēls, zils laukums ar koordinātu režģi un neskaitāmiem cipariem. Vidū bija neskaidrs apveids. Starpniece uzklikšķināja uz pogas, un parādījās vēl viens. Viktors spēra soli tuvāk, datora gaismai atspīdot acīs.
- Kas tas ir?
48 . nodaĻa
Maskava, Krievija
Pirmdiena
Plkst. 23.05 pēc Maskavas laika
- Sonāra attēli, pulkvedis Aniskovačs atbildēja.
Viņš stāvēja pie Prudņikova nejēdzīgi lielā rakstāmgalda. Uz tā pietika vietas vairākiem datoriem, bet nebija nekā cita kā vien fotogrāfijas, neliels monitors, tastatūra un datorpele. Prudņikovs sēdēja uz liela ādas krēsla.
Šis bija Prudņikova kabinets Ārējās izlūkošanas dienesta galvenajā mītnē, moderni aprīkotā namā, kas aizvietoja seno VDK ēku Lubjankā, Dzeržinska laukumā Maskavas centrā. Tagad tur atradās Federālais drošības dienests. Ārējās izlūkošanas dienests bija Jaseņevā pilsētas nomalē, un līdzība ar CIP Lengliju nebija nejauša.
Bezgaumīgā, no CIP nokopētā mītne Jaseņevā Aniskovačam nepatika, un viņš labprātāk uzturētos Dzeržinska laukumā. Vecā ēka bija skaistās krievu arhitektūras meistardarbs, un tur pirms revolūcijas mājojusi apdrošināšanas kompānija.
Ārējās drošības dienesta priekšnieks brīdi pētīja fotogrāfijas. Un ko tās man rāda? viņš jautāja.
Balsi jautās nepacietība. Bija pārāk vēls darbam. Pat spiegiem.
Mugurā Aniskovačam bija labākais uzvalks, kaklasaite
taisna kā miets, kurpes nospodrinātas līdz spīdumam. Katrs matiņš uz galvas bija rūpīgi saķemmēts. Baismīgo brūci sejā nevarēja noslēpt, bet apsējs to vismaz nosedza, un tā pierādīja, ka viņa dzīvība bijusi briesmās, kaut gan tagad Aniskovačam riebās skatīties spogulī. Viņš jau bija runājis ar vienu plastikas ķirurgu un grasījās turpmākajās nedēļās apmeklēt arī citus.
- Attēlos redzams nogrimis kuģis, Aniskovačs atbildēja.
- Mani ļaudis apgalvo, ka šie izmēri norāda uz fregati. Uz raķešu iznīcinātāju, ja runājam pilnīgi precīzi.
Prudņikovs pāršķirstīja attēlus, nodūris skatienu. Kāpēc es uz to skatos?
- Jo fregate ir mūsējā.
Beidzot Prudņikovs pacēla galvu.
Aniskovačs uzskatīja, ka aktiermeistarība ir ārkārtīgi nepieciešams instruments ziņojumu sniegšanai un it īpaši lūgumu izteikšanai. Ar vienkāršu stāstījumu parasti pietika, lai panāktu sarunas mērķi, bet gandrīz vienmēr rezultātu varēja uzlabot, veiksmīgi izvēloties īsto bridi un ietērpjot informāciju piemērotos vārdos. Pulkvedis lieliski apzinājās, ka abas šīs mākas ir vienīgais, kas var glābt viņa karjeru.
Neveiksme Sanktpēterburgā iekļuva vakara avīžu virsrakstos un Krievijas televīzijā, kaut gan Arējās izlūkošanas dienests pūlējās samazināt nodarīto kaitējumu. Līķi un uzsprāgušas automašīnas gaišā dienas laikā kaut ko tādu ir grūti nepamanīt. Aniskovačs vienas dienas laikā bija kļuvis atbildīgs par piecām zaudētām dzīvībām un trīs citu cilvēku nokļūšanu slimnīcā. Viņš jutās netaisnīgi apvainots, jo operācija nebija oficiāli apstiprināta un viņš bija izdarījis personisku pakalpojumu Prudņikovam. Un tas bija vienīgais, kas viņu glāba.
Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs zaudētu vēl vairāk, ja kāds uzzinātu īsto operācijas iemeslu, tāpēc Aniskovačs bija drošs, ka Prudņikovs centīsies viņu glābt. Viņš negribēja do
māt, cik ilgi tas varētu iedarboties, bet nojauta, ka ne uz mūžiem. Pēc tam vilki, kas pieprasīja Aniskovača asinis, viņu ielenks un atņirgs zobus. Pulkvedis bieži bija sapņojis par to, kā reiz vadīs dienestu. Reiz šķita, ka šis sapnis varētu piepildīties, bet tad viņš vēl nebija pieļāvis cilvēku nāvi sabiedriskā vietā. Ja viņš necīnīsies par savu labo slavu, tā būs aptraipīta uz visiem laikiem. Viņam bija nepieciešama uzvara, turklāt ātri.