Vienīgā iespēja mazināt nodarīto ļaunumu bija sadarboties ar Prudņikovu, bet šī saikne bija trausla un strauji izirtu, tiklīdz tuvotos šī priekšnieka atvaļināšanas laiks. "Mana karjera drīz beigsies, ja vien viņš neatzīs savu līdzdalību neveiksmīgajā operācijā un neattaisnos mani," Aniskovačs secināja. "Tiklīdz Prudņikovs mani vairs neaizstāvēs un man nāksies cīnīties pašam, labākais iespējamais iznākums būs sēdēšana pie galda, vienmuļi analizējot datus un rakstot nevienam nevajadzīgus ziņojumus." Aniskovačs pat negribēja domāt par sliktāko iespēju.
- Fregate "Lauva", pulkvedis pēc piemērotas pauzes iesāka, bija tūkstoš deviņsimt astoņdesmit ceturtajā gadā būvēts iznīcinātājs. Tas nogrima pirms diviem gadiem drīz pēc jūras spēku demonstrācijas sadarbībā ar ķiniešiem. Visi komandas locekļi gāja bojā.
-Un?
- Uz "Lauvas" bija sešas pretkuģu raķetes "Onikss".
Pēc ilga klusuma brīža Prudņikovs jautāja: Kas notika
ar kuģi?
- Pirms nogrimšanas tika saņemts briesmu signāls. Kapteinis ziņoja par katastrofālu dzinēja darbības kļūmi.
- Vai nirēju komanda to apstiprināja?
- Nirēju komandas nebija.
- Kāpēc?
- Tika nosūtīti glābēji, kas ziņoja, ka fregate nogrimusi dzīles, kur nebūtu iespējams kuģi izcelt un atgūt bruņojumu.
Prudņikovs noņēma brilles un rūpīgi nolika tās uz galda.
- Jūsu tonis liecina, ka neticat šādam secinājumam.
- Glābēju kuģa kapteinis, kurš atsaucās "Lauvas" raidītajam briesmu signālam, bija kāds Andris Ozols.
- Man šis vārds neko nenozīmē.
- Ozols atvaļinājās un pirms nedēļas tika noslepkavots Parīzē. Viņam līdzi bija zibatmiņa ar attēliem, ko patlaban redzat.
Prudņikovs vēroja pulkvedi, tverot katru vārdu. Turpiniet, viņš mudināja.
- Slepkavam, kurš tikās ar Norimovu un kurvi mēs mēģinājām notvert, šī zibatmiņa bija līdzi. Pie viņa ir oriģināls. Attēli iegūti no kopijas, ko mūsu cilvēki atšifrēja.
- Ko tas viss nozīmē?
- Ozols pirms nāves grasījās pārdot šo informāciju.
- Kāda tai vērtība, ja kuģi nav iespējams izcelt?
- Nekāda.
- Kāpēc mēs vispār par to runājam?
- Savā ziņojumā Ozols meloja. Iznīcinātājs nogrima kontinentālajā šelfā, vismaz tā liecina koordinātas, kas redzamas sonāra attēlos. Netālu no Tanzānijas krasta Indijas okeānā. Ozola mērķis bija panākt, lai mēs nesūtītu nirējus un kaujas raķetes paliktu jūras dzīlēs līdz brīdim, kad viņš butu gatavs pārdot koordinātas tam, kurš solīs vairāk. Daudzas valstis būtu gatavas atdot veselu bagātību par šīm raķetēm un tehnoloģiju. Prudņikovs iepleta acis. Pulkvedis turpināja: Ozola nāves dienā mira vēl astoņi cilvēki. Norimovs apgalvo, ka slepkavam uzbruka citu slepkavu komanda.
- Kāpēc tas ir būtiski?
- Manuprāt, slepkavu nolīga šīs informācijas iegūšanai, bet pēc darba paveikšanas viņu centās iznīcināt tie paši, kuri darbiņu pasūtīja. Droši vien vēlējās palikt anonīmi. Tas būtu vajadzīgs, ja klients, piemēram, ir C1P darbinieks. Pulkvedis apklusa, kāpinot spriedzi. Pēc tam amerikāņi varētu
i/celt "Oniksus" un izmantot tehnoloģiju savās raķetēs, vienlaikus noliedzot jebkādu saistību ar Ozola nāvi, kad mēs par lo uzzinātu. Mani cilvēki Parīzē ziņo, ka ASV vēstniecībā šonedēļ valda liela rosība. Bez zibatmiņas viņi nezina, kur meklēt raķetes, bet, ja atradīs slepkavu pirmie…
- Man nekavējoties jānodod šī informācija Galvenajai izlukošanas pārvaldei. Prudņikovs atlaidās krēslā. Es noloikti pieminēšu jūsu vārdu. Ejiet. Prudņikovs pasniedzās pēc telefona, bet Aniskovačs nekustējās. Vai nedzirdējāt, C ienādij?
Pulkvedis, vēl joprojām tēlodams, brīdi klusēja. Ir vēl kāda iespēja.
- Kāda?
- Mēs paši atgūsim raķetes.
Prudņikovs sarauca pieri un pacēla klausuli. Man šāda slava nav nepieciešama.
- Toties man ir.
Priekšnieks papurināja galvu. Es jums devu iespēju kļūt par varoni, un jūs to palaidāt vējā. Turklāt gāja bojā labi cilvēki. Kāpēc domājat, ka es došu otru iespēju?
- Viņi gāja bojā uzdevumā, ko jūs pats lūdzāt izpildīt.
- Pievaldiet mēli, Genādij. Prudņikova skatiens bija draudīgs. Vai jāatgādina, ka, jūs aizstāvot, es esmu aptraipījis savu reputāciju?
- To es pieminu vien tāpēc, ka zinu, ar ko jūs riskējat. Aniskovačs noklusēja svarīgo piebildi, ka Prudņikovs to dara arī sevis dēļ.
- Es tikai cenšos rīkoties pareizi, priekšnieks noteica.
Aniskovačam gribējās pasmaidīt. Viņš bija izvēlējies veiksmīgu metodi, apelējot pie Prudņikova mānīgās pienākuma un goda izjūtas. Un es jums par to visu pateicos.
Prudņikovs bezkaislīgi pieņēma glaimus. Ko jūs vēlaties?
- Ļaujiet man pašam atgūt kaujas raķetes.
- Kādēļ?
Patiesībā viņš jautāja, kads no tā labums būs viņam.
- Ja es atklāšu Ozola ieceri, atgūšu raķetes un nepieļaušu, lai tās nokļūst amerikāņu rokās, mana reputācija šajā lieliskajā dienestā tiks atgūta.
Papurinājis galvu, Prudņikovs sāka spiest telefona taustiņus. Es jūsu vietā mazāk raizētos par savas reputācijas atliekām. Vairāk es priecātos, ka neesmu arestēts un man vēl ir karjera pēc šādas katastrofas.
- Un es būšu paveicis pietiekami, Aniskovačs turpināja, it kā Prudņikovs neko nebūtu teicis, lai vairs nevajadzētu jūsu aizstāvību. Jūs varēsiet norobežoties no manas neveiksmes, nebaidoties, ka atklāšu jūsu saistību ar to.
Prudņikovs sastinga. Aniskovačs vēroja, kā viņš rūpīgi apsver tādas izredzes un pēc brīža noliek klausuli.
- Labi, viņš noteica. Es došu jums šo vienu iespēju, bet pēc tam mūsu ceļi šķirsies. Lai kāds būtu iznākums, es jūs vairs nesargāšu, savukārt jūs turēsiet muti ciet līdz mūža beigām.
Pulkvedis jau bija gaidījis šādu piedāvājumu. Viņš tikai nožēloja, ka nevar atklāti palepoties, cik meistarīgi pagriezis savu lūgumu tā, lai Prudņikovs pats to piedāvātu. Viņš klusēja, izliekoties, ka apdomā priekšlikumu, un pēc brīža pamāja.
- Esam vienojušies.
49 . nodaĻa
Parīze, Francija
Pirmdiena
Plkst. 21:01 pēc Centrāleiropas laika
Viktors novērsa skatienu no fotogrāfijām. Starpniece stāvēja kājās, un viņš bija pārvietojis datoru tā, lai runājot vienlaikus vērotu ekrānu, durvis un sievieti. Rebeka vēl joprojām baidījās no viņa un pulējās to slēpt. Viņa nezināja, ko Viktors nākamajā mirklī darīs, un viņam tas patika.
- Mūsu klients vēlējās iegūt šo kuģi, Viktors secināja.
Rebeka pamāja. Vai arī tā kravu.
- Ieročus?
- Kas to lai zina? Viņa paraustīja plecus. Lai nu kā, tas ir nogalināšanas vērts. Viktors klusēja, un viņa pajautāja: Vai tu grasies par to pārliecināties? Spriežot pēc koordinātām, kuģis nogrimis pie Āfrikas austrumu krasta. Ja nemaldos, netālu no Tanzānijas.
- Nē. Kuģa krava man nerūp. Turpināsim iecerēto. Iznīcināsim ienaidniekus. Pašsaglabāšanās dēļ. Nekam citam nav nozīmes.
- Labi, starpniece piekrita. Bet mēs jau esam pavirzījušies uz priekšu. Vismaz pamēģini izlikties priecīgs!
- Šādi es izskatos, kad priecājos.