- Tad es negribu zināt, kā tu izskaties saniknots.
- Nē, Viktors piekrita, negribi.
Rebeka pasmaidīja. Viņai piestāvēja smaids.
Lampa piepeši nodzisa, un istaba iegrima tumsā. Caur ai/kariem iespīdēja pilsētas apgaismojums.
- Sasodītie vadi, sieviete noņurdēja. Šeit nekas nedarbojas kā nākas.
- Apklusti.
Lampa nebija vienīgā. Arī klēpjdatora ekrāns kļuva tumšāks, jo pārslēdzās uz akumulatoru. Nekas nebija redzams zem parādes durvīm, tātad arī priekšnamā gaisma izslēgta. Viņš paķēra telefona klausuli. Klusums.
Jau nākamajā mirklī viņš ar kreiso roku bija satvēris Rebekas matus un labajā turēja nazi, iespiedis asmens galu viņas kakla ādā. Miega artērija saspringa.
- Tu viņus atvedi.
Sieviete iepleta acis. Nē, es zvēru, ka ne.
Bailes bija īstas, tāpat kā pārsteigums.
Viktors viņai ticēja. Tātad viņi tevi vēroja.
- Tas nav iespējams. Es uzmanījos.
- Ne pietiekami.
Atlaidis viņu, Viktors piesteidzās pie durvīm un pielika ausi pie tām. Nekas nebija dzirdams. Viņš palūkojās uz starpnieci.
- Kur ir tavs ierocis?
Viņa bija pacēlusi plaukstu pie kakla. Acīs vīdēja asaras. Kādu bridi viņa vilcinājās. Es jau teicu, ka man tāda nav.
- Tu vienu paslēpi gadījumam, ja nolemtu mani nogalināt. Kur?
- Zem dīvāna spilveniem.
- Paņem. Viņa paklausīja, un Viktors izrīkoja: Dod man.
Rebeka bailīgi pasniedza ieroci, un Viktors to paķēra. Neliela Heklera un Koha sistēmas P2000 modeļa pistole. Viņš izņēma aptveri, pārbaudīja, ka tā ir pilna, ietrieca atpakaļ un iebīdīja patrontelpā lodi, noņēma drošinātāju un ātri pameta
skatienu apkart. Parades durvis bija vienīgais uzbrukuma teļš. Varbūt ienaidnieki jau tobrīd bija koridorā un gatavojas.
Viktors norādīja uz durvīm. Atnes visu, ko vari, un saliec tām priekšā.
Viņš ar vienu roku pievilka dīvānu. Sieviete pacēla klubkrēslu un novietoja to augšā. Viktors pievienoja arī galdu, 11/ kura stāvēja lampa. Šie šķēršļi nevienu neapturētu, bet vismaz aizkavētu.
- Seko man.
Sieviete vilcinājās. Mans dators…
- Ja tas neglābs tev dzīvību, atstāj šeit.
- Man ir izdrukātas kopijas, bet mums vajag dokumentus. Viņa paņēma plecu somu, atvilktnē sameklēja zibatmiņu, ievietoja to datorā un nokopēja datu mapi. Es likšu datoram izdzēst cieto disku.
- Pasteidzies.
Tiklīdz Rebeka bija pabeigusi, Viktors aizveda viņu uz virtuvi, satvēra aiz pleciem un nostādīja vajadzīgajā vietā.
- Ko tu dari?
Viktors parāva auklu, pavelkot augšup žalūzijas, un pagrūda Rebeku malā.
Viņa iestenējusies nokrita, bet logs bija vesels, siena ari. Snaipera nebija.
Sieviete saniknota uzlūkoja viņu. Ko tas nozīmē?
Neatbildējis Viktors atvēra balkona durvis, izgāja ārā, palūkojās apkārt. Notekcaurule. Ja tā būtu pietiekami izturīga, pa to varētu tikt lejā minūtes laikā. Viktors satvēra cauruli un spēcīgi parāva. Tā sakustējās, bet tikai mazliet. Pagaidām derēs.
Viņš pagriezās, ieraudzīja sievieti pieceļamies un atskārta, ka viņa nespēs nokāpt lejā. Viņam nepatika doma, ka nāksies mainīt savu plānu, lai pielāgotos cita cilvēka nemākulībai. Vajadzēja atrast kādu citu izeju.
Lūk! Ēkas galā aiz stūra rēgojās melns metāla stienis. Ugunsdzēsēju kāpnes. Starp tām un viņu dzīvokli bija vēl divi balkoni. Viktors pievērsās starpniecei.
- Noauj kurpes.
- Kāpēc?
- Ja gribi dzīvot, klausi man, Viktors nošņāca. Viņa nometa apavus, un Viktors izrāva viņu uz balkona, norādot uz kāpnēm. Es pārlēkšu. Viņš aizbāza pistoli aiz jostas un uzkāpa uz margām, pieturoties pie notekcaurules. Pēc tam pasniegšu tev roku.
Rebeka sparīgi purināja galvu. Ko? Nē, es nevarēšu.
- Tad paliec te un mirsti. Es aizeju.
Viktors priecājās, ka Rebekas dzīvoklis ir lēts; balkonus šķīra tikai dažas pēdas. Ja nebūtu citas iespējas, viņš varētu aizlēkt no margām līdz nākamajam balkonam. Bet margas bija slapjas. Viņš varētu paslīdēt, un krist vajadzētu ilgi.
Viņš nostājās uz margām ar seju pret sienu, cieši satvēra notekcauruli ar kreiso roku, pacēla labo kāju augšup, izstiepa un ar pēdu pieskārās blakus balkona margām. Ar labo roku viņš pieķērās ķieģeļiem un vienlaikus atspērās ar kreiso kāju, kas tūdaļ pieskārās margām tieši blakus labajai. Tad viņš palūkojās uz starpnieci. Nāc.
Sieviete uzkāpa uz margām tāpat kā Viktors, tikai kustējās mokoši lēni, strauji elpodama. Viktors saprata, ka viņa cenšas neskatīties lejup.
- Dod. Viņš pasniedzās pretī.
- Ak Dievs!
- Viņš tevi nedzird. Dod roku.
Trīcēdama Rebeka paklausīja, un Viktors cieši satvēra viņas plaukstas locītavu.
- Man sāp.
- Tātad nenokritīsi. Atstāj kreiso kāju uz margām un cel labo. Es tevi turēšu.
Viņa izstiepās, bet nevarēja aizsniegties. Par tālu.
- Ne. Kad teikšu, atgrūdies no margam, un es tevi vilkšu. Saprati?
-Jā.
- Gatava? Viņa pamāja, un Viktors satvēra viņu vēl ciešāk. Nu! Viņš rāva, Rebeka atspērās, bet zaudēja līdzsvaru, un kreisā kāja paslīdēja. Viņa iekliedzās. Viktors iestenējās, bet paguva uzvilkt viņu uz margām. Rebeka pret tām atsitās un ievaidējās, bet viņš parāva sievieti augšup, un viņa nokrita uz balkona.
Cieši aizmiegusi acis, viņa gulēja uz mitrās akmens virsmas. Viktors notupās blakus un satvēra viņu aiz padusēm. Tad viņš uzkāpa uz margām pretējā pusē.
- Vēlreiz, viņš noteica. Viegli, protams, nebūs.
*
Vīrietis ienāca koridorā, tēmējot ar Heklera un Koha sistēmas mašīnpistoles 5SD modeli. Viņš bija ģērbies melnā kaujas tērpā ar pamatīgu kevlara bruņuvesti un uzkabi, kas pilna ar granātām un papildu aptverēm. Aprīkojumu papildināja nakts redzamības brilles un pie labās kājas piesprādzēta pistole.
Viņam raiti sekoja četri tāpat bruņojušies vīri, nosedzot katrs savu lauku tā, ka netraucēja cits citam.
Visi sasniedza mērķa dzīvokli, ieņēma vietas un gaidīja tarānu. To nesa divsimt četrdesmit mārciņu smags muskuļu un dusmu kamols, kurš skrēja pa gaiteni, turot tarānu abās rokās. Šis sešdesmit mārciņas melnā tērauda rotāja balta galvaskausa attēls.
Vīrs apstājās pie durvīm, pamanīja komandiera žestu un atvēzējās.
*
Viktors dzirdēja būkšķi brīdī, kad kāpa uz otro balkonu. Sieviete satrūkās un piespiedās ciešāk pie sienas, acīmredzami pārbijusies.
- Kāp uz margām, Viktors pavēlēja.
- Nevaru.
- Tūlīt.
Starpniece papurināja galvu. Nevaru!
Viņa jau pirmo reizi tik tikko sasniedza mērķi, un tobrīd dzīvokli vēl nebija uzbrucēju. Tagad būs vēl grūtāk, turklāt trūka laika. Viktors palūkojās uz ugunsdzēsības kāpņu stieni. Viņš varētu tikt līdz tam vai šļūkt pa notekcauruli un sasniegt zemi trīsdesmit sekundēs. Bet aizritēs minūtes, ja viņu kavēs sieviete. Minūtes, kuru viņiem nebija.
Būtu pavisam viegli pamest Rebeku. Instinkti pavēlēja bēgt bez viņas. "Kopā mēs nekur netiksim. Ko gan noderīgu viņa vēl varētu pastāstīt? Daudz. Rebeka ir redzējusi mani sejā, dzirdējusi balsi un vēl pirms mūsu sastapšanās zināja par mani vairāk nekā jebkurš cits no dzīvajiem. Nē, nedrīkst pieļaut, ka viņu notver."
Rebeka bija aizvērusi acis. Viktors izņēma pistoli, notēmēja viņai galvā un dziļi ievilka elpu. Bet neizšāva.