Viņš ar kāju saspēra balkona durvis un metās iekšā, kamēr stikla lauskas vēl bira uz grīdas. Izskrējis caur virtuvi un viesistabu, viņš ievēroja, ka iekārtojums ir tāds pats kā sievietes dzīvoklī. Viņš pieplaka pie durvju actiņas un ielūkojās koridorā. Pie durvīm bija cilvēks melnā, apgādājies ar Heklera un Koha sistēmas mašīnpistoli, bruņuvesti un nakts redzamības brillēm.
Viktors dziļi ievilka elpu. Labi bruņota un aizsargāta uzbrukuma komanda nebija tas pats kā daži slepkavas ar pistolēm. Viņš dzirdēja šņācienus un būkšķus, kamēr pārējie centās izlauzties caur aizbarikādētajām durvīm. "Nabadziņiem nav ne jausmas, ka manis tur nav. Taču… man jārīkojas. Kaut kas jādara tūlīt pat."
Atrāvis vaļā durvis, Viktors satvēra pārsteigto šāvēju aiz rokām un ievilka istabā. Vīrs bija tā izbrīnīts, ka pat neiesaucās. Viktors nogāza viņu zemē un trieca ar pistoles spalu viņam pa žokli. Tad viņš atkal aizvēra un aizslēdza durvis.
*
Pārējie dzirdēja troksni, apcirtās, pamanīja, ka viens no biedriem pazudis.
- Kas tas bija, pie velna?
- Sasodīts, sasodīts, viņš sagrābis Ksavjē!
- Viņš ir citā dzīvoklī.
- Atkāpties, atkāpties, viņš ir trīssimt piektajā.
Šāvēji iznāca no starpnieces dzīvokļa, nepabeiguši meklešanu, izsteidzās koridorā un ieņēma jaunas vietas, lai uzbruktu kaimiņu dzīvoklim.
- Nu tā, komandieris nočukstēja, piebeigsim to nelieti.
*
Viktors iestiprināja krēslu zem durvju roktura un izņēma apdullinošās granātas no šāvēja uzkabes. Salicis tās jakas kabatās, viņš paķēra arī dažas aptveres mašīnpistolei ar klusinātāju.
Vīrs nemaņā gulēja uz grīdas. Viktors uzlika viņa nakts redzamības brilles. Apkārtne pārvērtās par neskaidru zaļu miglu. Viņš paņēma pistoli un divas reizes iespēra guļošajam pa galvu, lai tas drīzumā nepamostos. Ja viņš izšautu, komanda uzbruktu nekavējoties. Tagad viņam bija dažas sekundes, kamēr svešie sagatavosies un izdomās plānu savējā glābšanai.
Viņš pazina emblēmu uz vīra formastērpa un atvieglots uzelpoja. "Francijas policijas pretterorisma vienība, nevis CIP. Varbūt viņi novēroja starpnieci vai arī pamanīja mani lidostā un sekoja. Vai arī kāda civiliedzīvotājs mani pazinis un ziņojis varas pārstāvjiem. Protams, par atgriešanos Parīzē ir jāmaksā."
Rokā turēdams ieroci, Viktors skriešus devās uz balkonu un saviebās, ielūkojies tieši ielas laternā; brilles paspilgtināja gaismu. Starpniece bija atspiedusi muguru pret otra balkona sienu un centās elpot lēnāk.
Viktors nostājās uz margām un ar diviem lēcieniem atgriezās uz pirmā balkona. Viņš paslīdēja, bet paguva satvert notekcauruli, nometot mašīnpistoli. Tā nokrita uz balkona, un viņš atvieglots nopūtās.
Jau nākamajā mirkli Viktors pacēla ieroci un steidzās uz virtuvi un viesistabu. Viņš turēja ieroci abās rokās, iespiedis laidi plecā, un lūkojās tēmēkli. Galva un ierocis kustējās vienlaikus.
Dīvāns, galds un krēsls bija salauzti un atbīdīti malā. Viesistabā šāvēju nebija. Viņi gaidīja ārpusē.
Un gatavojās iebrukt tukšā istabā.
Atkal.
50 . nodaĻa
Plkst. 21.13 pēc Centrāleiropas laika
Divi viri stāvēja blakus durvīm, trešais un ceturtais gaidīja otrā pusē, un komandieris turēja rokā pumpja darbības tipa šauteni, lai sadragātu durvju eņģes. Viņi bija atteikušies no tarāna izmantošanas.
Komandieris pacēla piecus pirkstus, četrus, trīs, divus…
Kaut kas ieripoja koridorā no dzīvokļa, kuru viņi nupat pametuši. Kaut kas metālisks.
Nakts redzamības briļļu dēļ pagāja dažas sekundes, kamēr komandieris saprata, ko redz. Viņš ievilka elpu, lai izkliegtu brīdinājumu, bet nokavēja.
Apdullinošā granāta sprāga; atskanēja neizturams troksnis, un parādījās ārkārtīgi spožs zibsnis.
Šāvēji auroja, zaudējuši redzi un spēju orientēties. Viens nosvieda ieroci, otrs kāpās atpakaļ, atsitās pret sienām, mēģināja tikt prom. Komandieris kliegdams pavēlēja vīriem palikt vietā, bet viņam ausis tā zvanīja, ka viņš nedzirdēja savu balsi.
Viktors šajā jucekli iztraucās no starpnieces dzīvokļa un iznira no dūmiem, pacēlis šauteni. Viņš desmit reizes nospieda mēlīti, tēmējot pretiniekiem sejā un vēderā, ko nespēja aizsargāt bruņuveste. Ievainotie noraustījās un saļima. Gaisā virmoja asinis.
Jau pēc trīs sekundēm aptvere bija tukša, visi četri uz-
bruceji sabrukuši gulēja uz grīdas. Viss oda pēc kordīta un asinīm. Zem kājām krakšķēja čaulītes.
Neviens nekustējās, tāpēc viņš pārlādēja ieroci un uzmeta to plecā. Paķēris komandiera šauteni, viņš iznīcināja durvju slēdzeni dzīvoklim, kurā policisti centās iebrukt, un atspēra durvis. Viņš nepievērsa uzmanību pārbiedētajai alžīrietei, kas tupēja stūrī kopā ar diviem bērniem, un devās uz virtuvi. Atvēris balkona durvis, viņš satvēra starpnieces roku. Viņa iekliedzās un tikai tad saprata, kas viņš ir.
- Nāc šurp, viņš aicināja. Mēs aizejam.
Viktors izvilka Rebeku no dzīvokļa. Viņa spēji ievilka elpu, paklupusi pār četriem līķiem.
- Šausmas!
- Savaldies, tie vēl nav visi. Ej man tieši aiz muguras. Viktors aizbāza aiz jostas starpnieces pistoli, aizveda Rebeku garām līķiem līdz liftam un nospieda pogu. Durvis atvērās. Viņš iegāja iekšā, izvēlējās pirmā stāva pogu un jau nākamajā mirklī iznāca ārā. Rebeka palika stāvam kabīnē.
- Šurp, viņš pavēlēja.
-Ko?
Viņš satvēra Rebekas rokas locītavu un izrāva viņu ārā. Durvis aizvērās. Viktors ātri gāja uz kāpņu pusi, ar plecu skardams sienu.
- Lifts… Rebeka iesāka.
Viktors neatbildēja un vedināja viņu tālāk. Sasniedzis kāpņu durvis, viņš piegrūda sievieti pie sienas.
- Paliec te.
Viņš notupās pie durvīm, labajā rokā turot ieroci, un ar kreiso tās pagrūda. Kāpņu telpa bija tukša.
- Nāc. Viņš skrēja lejā, pacēlis ieroci, un katrā stāvā sastinga ieklausoties. Starpniece sekoja. Otrajā stāvā Viktors atvēra koridora durvis un ieveda viņu tur.
Rebeka pameta skatienu atpakaļ. Šis nav pirmais stāvs.
- Zinu. Viktors nepalēnināja gaitu. Apklusti.
Kāpnēs rībēja soļi; cilvēki steidzās augšā. Viktors izvilka gredzenu no nākamās granātas, bet turēja sviru nospiestu un iestiprināja granātu aiz durvju roktura tā, lai svira neizkustētos līdz brīdim, kad kāds atvērs durvis.
Viktors šķērsoja koridoru un piesteidzās pie loga otrā ēkas pusē, trieca šautenes laidi pret stiklu, un tas sašķīda lauskās. Izkāpis ārā, viņš lēca, saliecies nokrita sānielā un vēlas, uztverot triecienu ar visu ķermeni. Pēdas svila, tomēr nekas nebija lauzts. Viņš pietrausās kājās, pagriezās, pacēla skatienu. Sieviete izliecās pa logu.
Viņš pamāja. Šurp.
- Es… es nevaru. Pārāk augstu.
- Nelec, vienkārši krīti. Kad atsitīsies pret zemi, velies. Uz priekšu!
- Nevaru.
Viktors pagriezās, pacēla atkritumu tvertnes vāku, izņēma sešus maisus un sasvieda tos zem loga.
- Krīti!
Rebeka dziļi ievilka elpu. Es salauzīšu kājas.
- Pēc piecām sekundēm es iešu prom. Uz priekšu!
Viņa krita un neveikli atsitās pret maisiem ar kājām pa priekšu. Maisi pārplīsa, tomēr uztvēra viņas svaru. Sieviete iestenējās, mēģināja pieslieties, bet tas neizdevās, un viņa krita atmuguriski. Viktors pasniedza roku, un viņa to satvēra, lai pieceltos.