- Es laikam izmežģīju potītes.
- Tu stāvi kājās, tātad esi vesela. Kusties!
Atskanēja sprādziens, un sieviete satrūkās un pacēla skatienu. Viktors tikmēr aizgāja līdz sānielas galam un klausījās, atspiedis muguru pret sienu. Parastie trokšņi, gājēji un automašīnas. Viņš izņēma no maka melnu metāla caurulīti, kam piestiprināts neliels izliekts spogulis, un izmantoja to, lai nopētītu ielu.
Pie ēkas bija vairākas automašīnas, divi uzbrucēju koman
das furgoni, četri trafareti policijas transportlīdzekļi un tris mašīnas bez raksturīgā krāsojuma. Ap tām klīda vismaz ducis cilvēku daži formastērpos, citi uzvalkos.
Viktors satvēra sievietes plaukstas locītavu un steidzās uz otru ielas galu. Tur viņš atkal izmantoja spoguli, lai palūkotos aiz stūra. Viena policijas automašīna. Divi policisti. Daudz labāk.
- Klausies. Viņš pierāva starpnieci tuvāk. Viņi ir ārpusē. Tiklīdz iznāksim no sānielas, viņi mūs redzēs.
- Ko darīsim?
- Vai tev ir mašīna?
- īrēta, bet vismaz kvartāla attālumā.
- Nav svarīgi. Es iziešu pirmais un piesaistīšu uzmanību. Viņi uzbruks man. Pēc trīsdesmit sekundēm skrien pie mašīnas un bēdz.
- Un tu?
- Kaut ko izdomāšu. Ņem. Viņš pasniedza Rebekai nesen nopirkto telefonu. Brauc prom no Parīzes centra. Turi telefonu ieslēgtu. Es tev piezvanīšu.
- Mums nevajadzētu šķirties.
- Tā ir vienīgā iespēja.
- Mēs noteikti varam izdomāt kaut ko citu.
- Ja tu zini kaut ko labāku, saki. Viktors satvēra Rebeku aiz pleciem. Viņa papurināja galvu. Vai saproti, kas tev jādara? Viņa pamāja. Saki!
- Es saprotu.
Viņš nometa īpašo uzdevumu vienības kaujiniekam atņemto mašīnpistoli. Bija žēl to zaudēt, tomēr galvenais bija aizbēgt, nevis skrienot piedalīties apšaudē. Un kāds noteikti pamanītu cilvēku, kurš staigā apkārt ar tādu ieroci, kas spēj izšaut astoņsimt ložu minūtē.
Viktors atdeva sievietei viņas pistoli. Katram gadījumam. Viņam vēl joprojām bija nazis, deviņu milimetru S1G P-228 pistole ar pilnu aptveri un pēdējā apdullinošā granā
ta. Nekā daudz, ja nāksies sastapties ar bruņotajiem policistiem, bet ar to vajadzēs iztikt.
- Trīsdesmit sekundes, un bēdz. Skaiti līdzi.
Viņš izgāja no sānielas un metās skriet.
Pirmais kliedziens atskanēja, kad viņš atradās ielas vidū, un šāviena troksnis viņu sasniedza jau otrā pusē. No sienas viņam blakus atšķēlās ķieģeļa drumsla.
Nākamā sāniela bija pārāk šaura, lai pa to brauktu automašīnas, tātad policisti būs spiesti kājām dzīties viņam pakaļ. Garām atkritumu tvertnēm un kastēm viņš nokļuva līdz stūrim, uzreiz apskrēja ap nākamo un nokļuva platā sānielā, kas aizstiepās gar veikaliem. Viktors steidzās un nogriezās sānis, tiklīdz parādījās iespēja.
Ticis līdz lielākai ielai, viņš palēnināja gaitu, lai nepiesaistītu uzmanību. Viens no labākajiem sekošanas veidiem bija meklēt apjukušus gājējus, kas lūkojas pār plecu. Viktors apmeta loku un atgriezās starpnieces ielā. Policisti noteikti domāja, ka viņš bēgs prom.
Vairākas reizes nogriezies ap stūri un izmantojis dažas šķērsielas, viņš nokļuva četrus kvartālus tālāk no starpnieces dzīvokļa un sameklēja kafejnīcu, kas bija pilna ar trokšņainiem klientiem. Viņš apsēdās pie galdiņa, no kura varēja vērot logu, un gaidīja. Neviens viņam nesekoja. Kad atnāca viesmīle, viņš jau elpoja pavisam normāli, un ari sirds pukstēja vienmērīgi.
- Ledus tēju, viņš palūdza. Ar laimu, ja iespējams.
51 . nodaĻa
/
Plkst. 23.03 pēc Centrāleiropas iaika
Viktors piezvanīja starpniecei. Viņa nosauca bāra adresi pilsētas nomalē, un Viktors ar taksometru devās turp, bet izkāpa dažu kvartālu attālumā. Apkaime līdzinājās jebkurai citai, kurā dzīvo cilvēki ar maziem ienākumiem. Līkumotās ielas šķita saplūstam kopā. Viss bija kluss.
Viņš vairākas reizes apmeta loku ap bāra kvartālu un vēroja, vai kāds neizskatās neiederīgs. Ja starpnieci jau iepriekš izsekojuši, varbūt tas noticis arī tagad. Šajā apkaimē nebūtu ierasts, ka cilvēks ilgi sēž ietves malā novietotā automašīnā. Viņš nevienu tādu neredzēja.
Tā izrādījās parasta dzertuve. Linoleja grīdu segums, izbalojušas tapetes un gara, nospodrināta lete ar skrambām un iedobēm, ko atstājuši vairāki tūkstoši glāžu un pudeļu. Rebeka sēdēja stūrī ar seju pret durvīm. Droši vien viņa gaidīja Viktoru, nevis vēroja pūli, kā vajadzētu darīt.
Viktors apsēdās blakus un iekārtojās tā, lai redzētu ieeju un sievieti, nepagriežot galvu. Viņa bija nomazgājusi seju un atjaunojusi kosmētiku, kā arī pārģērbusies. Pie viņas kājām bija iepirkumu maiss.
- Es mums pasūtīju degvīnu ar toniku, viņa paskaidroja un nodūra skatienu. Bet abas glāzes izdzēru. Piedod.
- Nekas.
Viņai priekšā bija noliktas divas glāzes, bet pelnu traukā
sabērti pakusuši ledus gabaliņi. Rebeka pamanīja, uz ko viņš skatās.
- Bez salmiņa es nevaru dzert no glāzes, kur ir ledus. Te nav salmiņu.
Viktors pamāja, it kā tas būtu svarīgi. Starpniece bija manāmi satraukta. Adrenalīns vairs neplūda, un viņa sāka aptvert, kas noticis.
- Vai pirmo reizi biji tādā situācijā? Viktors jautāja.
- Jā. Rebeka dziļi ievilka elpu. Vai iespējams pierast pie tā, ka cilvēki mēģina tevi nogalināt?
- Viņi to nemēģināja.
- Tik un tā bija briesmīgi. Un tu zini, par ko es runāju. Nu, vai pie tā var pierast?
- Jā, viņš atbildēja, kaut gan gribēja samelot. Katru reizi ir vieglāk tikt ar to galā.
- Tātad es nejutīšos tik slikti, ja tas atkārtosies?
- Daži tiek galā labāk nekā citi.
- Un es?
Viktors redzēja viņas acīs bailes no atbildes. īsti nezinādams iemeslu, viņš nolēma sievieti pasaudzēt. Tev noteikti kļūs vieglāk.
Starpniece pastāstīja, ka aizbraukusi bez sarežģījumiem un neviens viņai nav sekojis. Atradu veikalu, kas vēl bija vaļā, un nopirku jaunas drēbes. Es…
- Mēs turpināsim no vietas, kur pārtraucām.
- Mums jāiet kaut kur citur.
- Labi, bet vietu izvēlēšos es. Viktors piecēlās.
*
Neona izkārtne virs durvīm vēstīja, cik stundā jāmaksā par istabu. Vestibils bija šaurs un tumšs, tīšām nespodri apgaismots. īsā auguma vīrs aiz reģistratūras letes alkaini pētīja starpnieci, kamēr Viktors skaitīja banknotes. Pie sienas gaiteni bija piestiprināts prezervatīvu automāts.
Istaba bija maza un vienmuļa; to gandrīz visu aizņēma
divguļamā gulta. Pie galvgaļa bija metāla kastīte. Ja tajā iemeta monētu, gulta vibrēja. Viktors nespēja noticēt, ka šo iespēju kāds vēl izmanto. Pēdējā reizē, kad viņš bija redzējis gultu vibrējam, viņam kļuva nelabi.
Rebeka stāvēja pie loga un lūkojās ārā pa nedaudz pavērto aizkaru spraugu. Viktors grasījās teikt, ka tā nevajadzētu, bet nosprieda, ka viņa jau būtu mirusi, ja ārpusē gaidītu snaiperis.
Sieviete nervozi burzīja audumu. Tas neizskatījās tik biezs, lai aizkariem cauri neko nevarētu saskatīt. Iespējams, tādi piekārti speciāli, lai radītu istabas lietotājiem papildu uzbudinājumu. "Diez vai viņiem būtu svarīgi tas, ka vienīgie vērotāji ir baloži," prātoja Viktors.
- No šīs istabas man pār muguru skrien šermuļi, Rebeka atzinās, bet nelūkojās uz viņu.
Viktors aizslēdza durvis, un viņa pagriezās. Man vienalga, ka tev šeit nepatīk, viņš bezkaislīgi noteica. Neviens mūs neatradīs, šīs vietas nemēdz izplatīt informāciju par saviem klientiem.