Rebeka neiebilda, jo saprata, ka viņam ir taisnība. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. Viktors ieslēdza lampu pie gultas. Plānais, sarkanais abažūrs meta neskaidru, asiņainu gaismu.
Abi mirkli klusēja.
Rebeka ierunājās pirmā. Ja viņi negribēja mūs nogalināt, kāpēc tu nogalināji viņus?
Viktors jau bija gaidījis šo jautājumu. Apdullinošās granātas iedarbojas tikai uz dažām sekundēm.
- Bet viņiem bija nakts redzamības brilles, Rebeka iebilda. Tajās viņi apžilbtu uz ilgāku laiku.
Atbildot viņš necentās slēpt savu nepatiku par šādu pratināšanu. Brillēm ir mehānisms, kas tās izslēdz spožas gaismas apstākļos.
- Skaidrs, sieviete noteica.
-Ja es viņus nenogalinātu, mēs neaizbēgtu.
- Viņi bija policisti, vai ne? Labie.
- Vai nu viņi, vai mēs, Viktors atcirta. Un viņi zināja, ar ko riskē, kad ķērās pie darba. Bridi ļāvis sievietei atgūties, viņš jautāja: Ko tagad darīsim?
Viņa atvairīja īslaicīgo trauksmes vai sirdsapziņas pārmetumu uzplūdu un iztaisnoja muguru. Eljots Seifs, viņa pārsteidzoši nikni noteica. Viņš ir pirmais, ko apciemosim.
Rebeka izņēma no plecu somas datora izdruku. Tas bija melnbalts zemas izšķirtspējas attēls ar kalsnu, apmēram piecdesmit gadus vecu vīru uzvalkā. Pieri izvagoja dziļas grumbas, lūpas bija plānas, virs tumšajām acīm auga biezas uzacis. Viņš izskatījās pēc grāmatveža.
- Kas viņš ir? Viktors jautāja.
- Grāmatvedis. Viktors sarauca pieri, starpniece apjuka un pajautāja: Vai es kaut ko nepareizi pateicu?
- Nē, turpini.
- Seifs ir vecākais partneris lielā Londonas finanšu firmā, "Hārtmena un Roisa ieguldījumi". Viņš pārvaldīja kontu, no kura man ieskaitīja naudu, ko es savukārt pārskaitīju tev.
- Vai esi pārliecināta?
- Tu proti savu darbu. Es arī.
Rebeka tiešām bija prasmīga; Viktors viņu pazina pietiekami, lai tam ticētu. Sieviete neapšaubāmi saprata, par ko runā. Viktors iebāza roku mēteļa kabatā, meklējot cigaretes un sērkociņus.
- Lūdzu, nevajag, Rebeka ierunājās.
- Atvaino? Viņš pacēla skatienu.
- Nesmēķē, lūdzu.
Viktors brīdi vilcinājās, tad ielika paciņu kabatā. Es tiešām mēģinu atmest.
- Pēc tam tu jutīsies labāk.
- Pagaidām tā nav.
Rebeka pasmaidīja un ķērās pie darba. Seifs ir tikai pirmais solis. Starpnieks, nekas cits. Naudas pārvaldnieks, kurš
veido vel vienu drošības kārtu īstajam pasūtītājam. Mums jānoskaidro, kam pieder tas konts, citādi būsim zaudējuši. Viņa ievilka elpu un turpināja: Un, lai to panāktu, man jāpiekļūst viņa dokumentiem.
- Vai vari to izdarīt attālināti?
- Man noderētu C1P kriptogrāfu komanda un superdators.
- Sapratu.
- Pārskaitījums notika elektroniski. Droši vien no aizsegkompānijas vai fiktīvas korporācijas. Eljota Seifa dokumentos tas būs redzams. Cietajā diskā būs vārds. Tas ir viss, kas man vajadzīgs.
- Kāpēc neaprunāties ar Seifu?
- Es ļoti brīnītos, ja viņš zinātu, no kurienes ienākusi nauda un kur tā nokļuvusi pēc iziešanas caur viņa rokām. Un viņš mums tik un tā neko neteiktu.
- Es protu pārliecināt.
Rebeka lūkojās viņa tumšajās acīs. Tas nav nepieciešams.
- Pareizāk sakot, tu to nevēlies.
- Tieši tā, nevēlos. Tas būtu pārāk sarežģīti. Mums nāktos viņu nolaupīt. Un viņš varētu melot, sūtīt mūs pa nepareizajām pēdām. Mums nav laika. Vieglāk būtu nozagt viņa dokumentus.
Viktors padomāja un pamāja. Tātad ielauzīsimies firmā.
- Iespējams, bet mums ir jāsteidzas, un cerams, ka tas nebūs nepieciešams. Viņam noteikti ir klēpjdators vai planšetdators ar klientu informāciju. Man neko daudz nevajag, lai uztaustītu pavedienu.
- Cik daudz laika mums ir?
- Varbūt Seifam jau uzsūtīti slepkavas, tāpēc jāpagūst pirms tam. Mans priekšnieks nomira dažas dienas pēc neveiksmīgās operācijas. Nezinu, cik daudzi vēl ir iesaistīti, bet jāpieņem, ka maz. Eljota Seifa dokumenti mums jādabū rit vai, vēlākais, parit.
- Maz laika.
- Es nekā to nevaru ietekmēt.
Viktors sasprindzināja žokli. Rebeka bija konstatējusi laktu, nevis sūdzējusies. Tik īsā laika posmā es nevaru nozagt datoru tā, lai viņš to nepamanītu.
Rebeka pamāja, negribīgi atzīstot, ka viņam taisnība.
- Mums rit jānorunā tikšanās Seifa firmā, Viktors sacīja.
Un jā noskaidro gan mājas adrese, gan jebkāda cita
pieejamā informācija.
- Rīt pustrijos es iešu pie viena no viņa darbabiedriem.
- Atri gan.
Viņa tik tikko jaušami lepni pasmaidīja un piebilda: Jāatzīst, ka es negaidu to ar nepacietību. Man nepatīk slikti zobi.
- Tas ir amerikāņu izplatīts mīts. Lielbritānijā zobi cilvēkiem nav sliktāki kā jebkuras citas valsts iedzīvotājiem.
Rebeka papurināja galvu. Sasodīts!
- Kā, lūdzu?
- Es cerēju, ka tu pateiksi "pie mums".
- Kāpēc?
- Tas liecinātu par to, no kurienes tu esi.
- Vai domā, ka es esmu anglis?
Viņa papurināja galvu. Varbūt tu vārda "amerikāņu" vietā varēji pateikt "mūsu".
- Tātad es esmu amerikānis?
- Reizēm tu runā kā amerikānis, reizēm kā anglis, vēl arī kā eiropietis. Tava izruna visu laiku mainās, tāpēc man nav ne jausmas.
- Es bieži ceļoju.
- Protams. Bet, kad runājām pa telefonu, es saklausīju kaut kādu Austrumeiropas akcentu. Kad satikāmies, dzirdēju kaut ko francisku. Tavs akcents laikam atspoguļo valsti, kurā tobrīd esi.
- Labs novērojums.
Viņa kautri pasmaidīja, tomēr sejas izteiksmē jautās arī lepnums. Es nolēmu tevi pārbaudīt. Varbūt tu kļūdītos un kaut ko atklātu.
Viktoram patika šī viltība. Novēlu veiksmi nākamreiz.
- Paldies, centīšos rīkoties nemanāmāk.
- Nāksies.
Rebeka vēl joprojām smaidīja, it kā viņi abi būtu ikdienišķi cilvēki, kas sarunājas, iepazīstas, nepiespiesti pļāpā. Viktors sev atgādināja, ka šis ir bīstams ceļš. Iemesli, kāpēc viņa dzīvē nebija neviena tuva cilvēka, bija pamatoti. Šis nebija īstais mirklis, kad atslābināt modrību.
Viņš pamanīja, ka Rebekas sejas izteiksme ir mainījusies. Viņa lūkojās uz Viktoru.
- Jā? viņš pēc brīža jautāja.
- Es tev nepateicos. Par to, kas notika manā dzīvoklī.
- Nevajag.
- Tu mani izglābi. Ja ne manu dzīvību, tad…
- Mums nav par to jārunā, viņš skarbi attrauca.
Šķita, ka viņš sievieti sāpinājis. Viktors sev atgādināja, ka
viņam ir vienalga.
Abi kādu brīdi klusēja. Rebeka no plecu somas izņēma mapi un pasniedza Viktoram, neskatoties uz viņu.
- Seifa dosjē, viņa paskaidroja. Piedod, neko vairāk tik ātri nevarēju sameklēt.
Mape bija pabieza. Divu dienu laikā viņa bija paveikusi daudz. Viktors pārsteigts to pāršķirstīja.
- Derēs.
52 . nodaĻa
Folsčērča, Virdžīnijas štats, ASV Pirmdiena
Plkst. 16.54 pēc Austrumu zonas laika Saikss izkāpa no Lincoln automašīnas un spēcīgi aizcirta durvis. Viņš samiedza acis, vērojot zemo pēcpusdienas sauli, pavērsa atslēgas piekariņu pret automašīnu un skatījās, kā divas reizes pamirdz signāllampiņas. Tas nebija nepieciešams. Noziedzība šajā valdības un C1P aizņemtajā štata daļā bija pavisam niecīga, kaut gan otrā upes krastā plauka un zēla, bet Saikss bija piesardzīgs. Viņš tikai nožēloja, ka nav bijis tikpat piesardzīgs brīdī, kad Fērgusons viņam veltīja nemirstīgos vārdus: "Vai gribi būt bagāts?"