Fērgusons izbrīnīts iepleta acis. Nekādā ziņā, plānprātiņ! Vai jūs domājat ar galvu? Nē, mēs viņus neliksim mierā. Ja visu izdarīsim pareizi, varēsim sarunāt tikšanos. Mums būs iespēja abus nogalināt un atgūt zibatmiņu. Tad mēs atradīsim kaujas raķetes un tiksim cauri sveikā.
- Vai tiešām domājat, ka pēc visa notikušā tas būtu iespējams?
Tanī mirklī Fērgusona sejā pavīdēja riebums. Es esmu izracies arī no dziļākām bedrēm, Saiksa kungs, un pamanījies smaržot kā puķīte.
- Ko darīt ar Alvaresu?
Vecais CIP darbinieks nopūtās, it kā saruna viņu nogur
dinātu. Alvaress ir godīgs skautu puika. Nekad neesmu bijis augstās domās par viņu. Alvaress iet pa mazākās pretestības ceļu. Paklau, notikušais mums patiesībā nāk par labu. Tiem nodaļas ākstiem būs iespēja ķert vēju laukā. Un viņi aizvirzās arvien tālāk no mums. Ja Prokteram, Čembersai un Alvaresam būtu kaut dažas smadzeņu šūnas, viņi mēģinātu saprast, kurš vispār varēja uzzināt par Ozolu. Bet viņi visu dara otrādi. Tā viņi nekur netiks. Saglabājiet mieru, un drīz viss beigsies. Un, ja nedaudz paveiksies, anonīmajā kontā mūs abus gaidīs vairāki desmiti miljonu dolāru. Pieņemu, ka jūs vēl joprojām gribat kļūt bagāts? Es noteikti.
Saikss piekrītot pamāja. Pat nedaudz žēl, ka mums jānogalina Teserakts. Tas, cik tālu viņš aizkļuvis, pierāda, ka viņš ir ārkārtīgi meistarīgs. Mums viņš noderētu komandā, vai ne? Būtu lielisks darbinieks. Varbūt izdosies viņu pievērst mūsu pusei.
- Es aizmirsīšu šos vārdus.
- Atvainojiet. Saikss mēģināja norīt siekalas, bet mute izkalta.
Fērgusons bargi lūkojās uz viņu. Vai es neko jums neesmu iemācījis, Saiksa kungs? Nekad neatvainojieties. Nekad. Sliktākajā gadījumā tā ir vainas atzīšana, labākajā… Labākajā jūs uzvedaties ka muļķis.
53 . nodaĻa
Londona, Apvienotā Karaliste
Otrdiena
Plkst. 13.56 pēc Centraleiropas laika
Rcbeka sēdēja uz ērta ādas dīvāna "Hārtmena un Roisa ieguldījumu" uzgaidāmajā telpā. Viņa nervozēja, bet zināja, ka tas nav redzams. Eljota Seifa kompānija bija izvietota Kenērivorfas torņa deviņpadsmitajā stāvā. Skats, kas pavērās aiz loga, lika elpai aizrauties. Rebeka lūkojās uz mirdzošo ūdens strūklu uzgaidāmas telpas vidu un ļāvās hipnotiskajiem gaismas atspīdumiem.
Noklaudzēja papēži, un Rebeka pagrieza galvu. Viņai tuvojās sekretāre Melānija, skaista brunete ar draudzīgām, patīkamām manierēm un pornozvaigznes augumu, kas iespīlēts pievilcīgā kostīmā. Melānija bija laipni sagaidījusi Rebeku, smaidījusi un piedāvājusi kafiju. Viņai bija ļoti grūti atteikt.
Melānija sniedza viņai espresso tasīti uz šķīvīša. Rebeka to pieņēma un secināja, ka Melānija gatavo lielisku kafiju. Stipru un nedaudz rūgtu. Rebeka neatcerējās, ka būtu dzērusi labāku.
- Brīnišķīgi, pateicos.
- Nav par ko. Melānija savilka spīdīgās lūpas smaidā.
- ja vēlaties kaut ko citu, lūdzu, sakiet.
Viņa atgriezās pie galda, augstajiem papēžiem klaudzot.
Rcbeka prātoja, vai šajā piedāvājumā neslēpjas kaut kas vairāk. Nē, noteikti ne.
- Draudzīga sieviete, sacīja Viktors. Viņa balsi Rebeka dzirdēja rācijas austiņā.
Rebeka pacēla tasi pie lūpām. Ļoti.
- Tu viņai patic.
- Vai esi greizsirdīgs? Viņa iemalkoja dzērienu, gaidot atbildi.
- Par ko? Viktors pēc brīža jautāja.
- Neko, es pajokoju.
- Nesaprotu.
Viņa nopūtās. Labi, nekas.
- Neizturies pārāk draudzīgi. Mums vajag, lai viņa tevi aizmirstu, tiklīdz iziesi pa durvīm.
- Sapratu.
Rebeka malkoja espresso un vēroja, kā pēc ilgām pusdienām partneri un darbinieki iznāk no lifta. Neviens neuzmeta Rebekai pat paviršu skatienu, ejot garām uzgaidāmajai telpai, bet daži apstājās, lai aprunātos ar Melāniju. Rebeka bija tikai parasta kliente vai viešņa. Viena no desmitiem svešo, kas katru dienu parādās. Nebija nepieciešams maskēties.
Ausī atkal atskanēja vīrieša balss. Viņš vēl nav parādījies.
- Labi, Rebeka atbildēja, nekustinot lūpas.
Viktors ārpusē gaidīja Seifu. Viņš jau kopš agra rīta novēroja ēku un skatījās, kā Seifs ierodas un aiziet pusdienās. Viņi bija pametuši Parīzi nakts vidū. Teserakts nozaga automašīnu un brauca uz Kalē, un tur viņi uzkāpa uz prāmja, lai šķērsotu Lamanšu. Uz Londonu viņi brauca vilcienā. Rebeka gulēja.
Viņi ceļoja kā pāris, kaut gan viņas partnerim neizdevās to notēlot. Rebeka juta, ka vīrietis radis strādāt viens un viņam ir niecīga pieredze attiecībās ar pretējo dzimumu.
Viņai veicās labāk, un viņa centās palīdzēt, bet manīja, ka Teseraktam nepatīk fiziskā saskarsme. Viņš droši vien reti saņēma paša neapmaksātus pieskārienus. Vīrietis centās neizrādīt savu neveiklību, un Rebeka mēģināja izlikties, ka nav to pamanījusi.
Turklāt viņš Rebekai acīmredzami neuzticējās, kaut gan viņa bija pierādījusi, ka var palīdzēt. Bija grūti tēlot pāri, ja viens no abiem nemitīgi gaidīja kādu nodevības zīmi. Varbūt tas pats attiecās arī uz īstiem pāriem, bet Rebeka domāja, ka vairākums vīriešu satraucas par savas partneres krāpšanu, nevis slepkavības plāniem. Par laimi, šī situācija bija īslaicīga. Arī Rebeka nejūsmoja par Teserakta sabiedrību.
Bija skaidrs, ka slepkavam arī nepatīk tas, ko viņš dara, kaut gan viņš to nepauda vārdos. Visas viņa kustības bija savaldīgas, un Rebeka juta, ka viņš nekad nesasteidz savu darbu. Viņš gribēja rūpīgi izplānot katru soli, jo sen bija sapratis likumsakarību jo ilgāks laiks tiek veltīts plāniem un izmēģinājumiem, jo mazāk pārsteigumu realitātē. Tagad viņam nācās iztikt ar pusi faktu un ceturtdaļu laika.
Teserakts atkal ierunājās: Viņš šķērso vestibilu.
- Labi.
Divdesmit minūtes pēc diviem, un lifta durvis atvērās. Telpā ienāca liela auguma vīrietis, smagnējais augums iespīlēts cieši pieguļošā, tumši zilā uzvalkā. Viņam bija stūraina seja un pieplacināts, greizs deguns kautiņa sekas. Rebeka pamanīja, ka kreisajā padusē viņš slēpj ieroci. Lielbritānijā to nedrīkstēja nēsāt pat miesassargi. Ak vai.
Viņam sekoja vīrietis, ko Rebeka uzreiz pazina. Eljots Seifs. Viņš bija kalsns un īsa auguma tieši tāds kā fotogrāfijā tīmekļa vietnē. Grumbainā āda liecināja, ka viņš reti iziet saulē. Atlikušie mati bija saķemmēti uz sāniem. Rokā viņš nesa melnu ādas datorsomu.
Eljotam Seifam līdzi nāca otrs miesassargs, tikpat liels kā pirmais un ģērbies līdzīgā uzvalkā. Seifs uzvedās tik nevē-
rigi, it kā būtu viens, un runāja pa mobilo telefonu. Miesassargi pielāgoja gaitu viņam un apstājās, kad viņš pakavējās, lai pārmitu dažus vārdus ar Melāniju, kas nekaunīgi flirtēja.
Rebeka juta sev pievērstos miesassargu skatienus, bet turpināja lasīt jaunāko National Geograpliic izdevumu, it kā pat viņus nepamanītu. Raksts par jūras ziloņu migrācijas paradumiem bija aizraujošs, kaut gan tonis šķita nedaudz nicīgs.
Melānija tēloti iesmējās, un Seifs ar abiem miesassargiem turpināja ceļu. Šķita daiļrunīgi, ka viņš nolīdzis divus, nevis vienu. Acīmredzot Seifs juta nepieciešamību pēc apsardzes vai arī gribēja to kādam parādīt. Rebeka nodomāja, ka miesassargi atstāj iespaidu uz dažiem zemāko aprindu klientiem, kuriem pašiem tādi ir.
Tiklīdz viņi aizgāja, Rebeka piecēlās un pagriezās pret sekretāri.
- Labierīcības?
- Trešās durvis pa kreisi. Tur ir zīme. Melānija norādīja virzienu, kurā bija aizgājis Seifs. Tas bija vienīgais gaitenis.