- Piedodiet, ka nokavēju. Patrīcija pusi nakts pavadīja tualetē un izskatījās pēc zombija. Man nācās vest bērnus uz skolu.
Čembersa pasmaidīja un pamāja. Šoreiz pat viņa izskatījās sagurusi. Fērgusons un Saikss sēdēja kopā galda otrā pusē kā divi sazvērnieki. Prokters pievilka krēslu starp abām nometnēm.
Viņi apmainījās ar dažām laipnībām, un Alvaress sāka ziņojumu.
- Naktī Francijas policijas pretterorisma vienības aģenti neveiksmīgi centās arestēt aizdomās turamo, kuru uzskata par vainīgu Andra Ozola un septiņu citu ārzemnieku nāvē. Operācijas laikā sākās apšaude, kas atņēma dzīvību vairākiem policistiem, un pārējie ir slimnīcā.
- Vai esam pārliecināti, ka šis aizdomās turamais ir Ozola slepkava? Čembersa jautāja.
- Franči tā domā. Ja pareizi saprotu, kāds aģents Šarla de Golla lidostas pasu kontroles punktā pazina šo cilvēku. Aģents tur bija citās darīšanās. Aizdomās turamo nekavējoties sāka novērot, līdz viņš izgāja no lidostas un iesēdās taksometrā. Pēc tam viņam sekoja ar policijas helikopteru. Nedomāju, ka viņi bija pārliecināti, kad pamanīja šo cilvēku lidostā, bet nemēģinātu viņu aizturēt, ja nebūtu droši. Un viņš aizbēga neskarts, tātad izskatās pēc mūsu meklētā. Manuprāt, šaubu nav.
- Kāpēc viņš atgriezās Parīzē? Prokters jautāja.
- Vēl nav noskaidrots, Alvaress atbildēja. Bet viņu redzēja ieejam dzīvoklī pie sievietes. Tieši tur vienība mēģināja viņus arestēt. Šobrīd nav skaidrs, kā viņiem izdevās aizbēgt.
- Tas droši vien nav svarīgi, Fērgusons noņurdēja.
- Šobrīd sīkumiem nav nozīmes, Čembersa piebalsoja.
- Es gribu zināt, kas ir tā sieviete.
- Franči apgalvo, ka viņa ir nenoskaidrota Parīzes iedzīvotāja un nekas cits, Alvaress sacīja. Bet viņi zina daudz vairāk nekā stāsta. Viņi saprot, ka mēs šo to noklusējām par Ozolu. Ja nepiedāvāsim apmaiņu, viņi neko vairs neteiks. Pagaidām varas pārstāvjiem izdevies apklusināt presi, tāpēc plašākas informācijas ir maz, bet otra liela mēroga apšaude nedēļas laikā tajā pasaules pusē ir kaut kas tiešām ievērojams. Varbūt medijos parādīsies kāda ziņu druska. Tomēr mums paveicies, un Nacionālā drošības aģentūra ir sagādājusi mums noderīgu pārtverto informāciju. Franču Slepenais dienests apgalvo, ka viņa esot amerikāniete.
Prokters, vēl pirms mirkļa lūkojies laukā pa logu, piepeši izslējās. Amerikāniete?
- Reičela Svonsone. Bet Slepenais dienests uzskata, ka tas ir pieņemts vārds.
- Ko vēl mēs par viņu zinām? Čcmbersa jautāja.
- Pagaidām neko.
- Vai kaut kas norāda uz to, kāpēc viņi satikās? Saikss painteresējās.
- Tas ir labs jautājums, Alvaress atzina. Varbūt viņa ir slepkavas mīļākā vai draudzene, bet visticamāk, ka darījumu partnere.
- Kliente? Prokters vaicāja.
- Iespējams.
Čembersa pamāja Prokteram. Es gribu zināt visu iespējamo par Svonsones jaunkundzi, lai kāds būtu viņas īstais vārds.
Prokters palocīja galvu.
- Runājot par šo Svonsoni, Alvaress ieminējās, mums vajadzētu pārbaudīt esošos un bijušos C1P darbiniekus.
- Kā, lūdzu? Čembersa sarauca uzacis.
- Kaut kas mani jau sen uztrauc, Alvaress sacīja. Mēs pieņēmām, ka Ozola slepkavību pasūtīja cits iespējamais raķešu pircējs vai krievi. Bet mēs nedrīkstam noraidīt iespēju, ka to paveica kāds no mūsējiem.
- Es jau aprunājos ar direktoru, lai pārliecinātos, ka mēs to neizdarījām, Čembersa iebilda.
- Tik un tā jāparokas. Varbūt kāds darbojas uz savu roku. Iepriekš nebija iemesla apgalvot, ka tā varētu būt.
- Un kas parādījies tagad? Prokters jautāja.
- Nojauta.
- Nojauta?
- Mana nojauta. Sebastjens Hoits ir miris.
Čembersa izbrīnījās. Kā, lūdzu?
- Ja nu kāds ir piemirsis, Hoits samaksāja Stīvensonam, pasniedzot portfeli ar naudu par Ozola slepkavas slepkavību. Svētdienas naktī viņš nomira no sirdslēkmes, guļot vannā. Autopsijā neatrada pazīmes, ka viņa nāve bijusi nedabiska, tomēr Hoita klientam tā ir sasodīti veiksmīga sagadīšanās.
Prokters bija vienisprātis. Un kā vēl!
- Iespējams, Hoitu nogalināja piesardzības dēļ, bet man rada aizdomas izvēlētais brīdis, tas ir, tieši pēc tam, kad uzzinājām par viņa lomu pēdējos notikumos.
Fērgusons papurināja galvu. Tas nav pietiekams iemesls, lai domātu, ka starp mums ir nodevējs.
- Tā es neteicu. Varbūt kāds nopludina informāciju vai vada slepenu operāciju mums deguna priekšā.
- Labi, Čembersa piekrita. Nekaitētu noskaidrot, vai šī Svonsone bijusi saistīta ar mums. Es nokārtošu neierobežotu piekļuvi mūsu darbinieku dokumentiem, palīgu sarakstiem un visam pārējam.
- Vai drīkstu ierosināt, lai šī informācija netiek izpausta nevienam ārpus šīm sienām?
- Protams.
Saikss ļoti centās negrozīties savā krēsla.
55 . nodaĻa
Londona, Apvienotā Karaliste
Otrdiena
Plkst. 16.46 pēc Centrāleiropas laika
Kad Eljots Seifs un viņa miesassargi nonāca stāvvietā zem biroja ēkas, jau bija tumšs. Viņš turēja automašīnu vietā, kas paredzēta nama varenākajiem iemītniekiem, un blakus bija tikai daži automobiļi.
Tovakar Seifs grasījās pārrasties mājās vēlu. Viņš reti aizkavējas darbā ilgāk nekā paredzēts, bet viņa mīļākā, ļoti jaunā un pievilcīgā Izabella, bieži panāca, ka viņš netika mājās uz vakariņām ar sievu. Pēc gadiem ilgušās laulības pārkāpšanas viņš izturējās tikpat piesardzīgi kā vienmēr, bet neprata melot sievai, kaut gan valdes sanāksmēs meloja un mānījās tikpat labi kā visi citi. Abi laulātie to apzinājās, bet izlikās, ka ir citādi.
Gaisā vējoja izplūdes gāzu aromāts. Pirms dažām dienām bija radušies sarežģījumi ar ventilāciju, un tā vēl nebija salabota. Seifs jau bija iesniedzis vairākas sūdzības. Sliktais gaiss pastiprināja viņa astmu, un šajā vecumā viņam vajadzēja katru izturības kripatu, lai apmierinātu Izabellas apetīti.
Viņš zināja, ka meitene ir ar viņu kopā tikai nebeidzamās dāvanu straumes dēļ, bet Seifam tas nerūpēja. Viņš lieliski saprata, ka ir trausls, vecišķs un nepievilcīgs, bet dažām sievietēm viņa biezais maks šķita nepārvarami
vilinošs. Seifs jau sen bija sapratis, ka nauda ir labākais afrodīzijs. Likās pavisam taisnīgi, ka Izabella viņu iekāro naudas dēļ, jo viņš gribēja tikai meitenes tvirto, jauno miesu. Seifs bija darījumu cilvēks un uzskatīja šo vienošanos par ļoti veiksmīgu.
Klusumu pārtrauca soļi; no lifta iznāca viņa miesassargi. Tie izvēlējās taisnāko ceļu. Parasti viņi to mēroja četrdesmit piecas sekundes. Seifs nekad negāja ātri.
Miesassargi modri raudzījās apkārt un nemitīgi vēroja vietas, kur varētu izveidot slēpni. Pazemes stāvvieta bija bīstama, tomēr viņi to labi pārzināja un nekad nepiemirsa savu darbu, kaut gan bija darījuši to neskaitāmas reizes.
Abi pētīja katru svešinieku vai automašīnu, ko nepazina. Seifam ne reizi vien bija nācies atvainoties, kad sargi uzbruka kādam cilvēkam, kurš izdarījis šķietami draudīgu kustību. Viens no viņiem teica: "Šoreiz svešinieks izvilcis pildspalvu, bet nākamreiz tā varētu būt pistole. Vai tiešām jūs gribat pagaidīt, lai pārliecinātos? Labāk atvainoties par kļūdu nekā mirt." Seifs bija vienisprātis.