Seifs nenolīga miesassargus tikai skata dēļ. Viņš sadarbojās ar dažādiem šaubīgiem cilvēkiem, un daži bija pietiekami neaptēsti, lai viņam draudētu. Vismaz gribētu, ja Seifam blakus nestāvētu divi baisi tēvaiņi. Un tam no Eiropas mafijas neģēļiem, kurš atskārstu, ka Seifs zog viņu naudu, nāktos tikt garām šiem muskuļu kalniem.
Stāvvieta miesassargiem nepatika. Tā bija veidota kā jauka vieta, neņemot vērā drošības prasības, tāpēc bija daudz nepārredzamu sturu, kas rūpīgi jāizpēta. Tomēr te bija daudz drošāk nekā ārējā stāvvietā, jo te bija iespējams sargāt klientu.
Vismaz tā viņiem šķita.
Sudrabotais Mercedes pilsētas džips bija novietots tālākajā stāvvietas galā, visdrošākajā vietā. Tas bija iebraukts atmuguriski, lai Seifam priekšā kā siena būtu abi miesassargi.
Turklāt automašīna bija bruņota un visos logos ievietots ložudrošs stikls; to paveica kāda firma Vācijā.
Seifs piespieda pie auss mobilo telefonu un klausījās Izabellas spilgtajos stāstos par to, ko satikšanās brīdī viņa izdarīs ar savu mīļāko. Viņš slikti dzirdēja, tāpēc telefona skaļums bija liels, un miesassargi dzirdēja katru Izabellas vārdu un vaidu. Viņi nekad to neatklāja priekšniekam.
Pirmais miesassargs atslēdza automašīnu ar elektronisko atslēgu, kamēr Seifs kopā ar otru gaidīja dažu jardu attālumā. Sargs pieliecās un pārbaudīja, vai nav sprāgstvielu. Viņš to bija darījis simtiem reižu. Tas bija garlaicīgi, kaitinoši. Un lieki.
Slēgtajā stāvvietā atbalsojās klusināti šāvieni.
Miesassargs kliegdams sabruka uz vēdera.
Viss piepeši sastinga, un tad otrs sargs tvēra pēc ieroča, pūlēdamies to izvilkt no žaketes. Tā bija cieši apspīlēta, lai izceltu muskuļus.
- Zemē, zemē! Miesassargs uzkliedza Seifam un nometās uz ceļgala, bet nezināja, no kurienes nākuši šāvieni. Paklausot instinktam, viņš palūkojās pār plecu.
Seifs stāvēja, pavēris muti, un neko nespēja darīt, tikai lūkojās uz ievainoto miesassargu. Viņš gulēja uz asfalta, un labā roka un kāja raustījās, bet kreisā roka un kāja, kas bija tuvāk automašīnai, bija savādi stinga. Šķita skaidrs, ka vīrietis ir sašauts rokā un kājā un ir pārak liels un smagnējs, lai varētu piecelties. Viņš mēģināja pabāzt veselo roku aiz šaurās žaketes pēc ieroča, bet delna bija pārāk liela. Sargs centās runāt, bet spēja tikai kliegt. Pa zemi plūda asinis.
Otrs miesassargs cieši turēja savu ieroci un drudžaini lūkojās apkārt, pārmeklējot apkārtni. Neviena nebija, tikai automašīnas. Nebija ne miņas no uzbrucējiem. Kur, pie velna, tie slēpās?
Viņš pamāja Seifam. Ejiet uz liftu. Es tūlīt…
Lodes trāpīja viņam ceļgalā, augšstilbā un potītē, sadra
gājot kaulus un izšļakstot asinis pa betonu. Viņš kliedzot atkrita uz muguras, aizmirsis pistoli, un tvērās pie asiņainas kājas.
Seifs nekustējās. Viņš lūkojās uz abiem vīriešiem, šausmu pārņemts. No automašīnas apakšas izlīda uzvalkā ģērbies cilvēks un piecēlās klājās. Viņa seju sedza melna slēpotāja maska, un rokā viņam bija ierocis. Ar klusinātāju.
Mobilais telefons vēl joprojām bija Seifam pie auss, un mīļākā ne mirkli nepārstāja dūdot savas erotiskās fantāzijas. Viņš lūkojās uz maskēto šāvēju, nespējot ne pakustēties, ne runāt, ne domāt. Viņš nolīga miesassargus, lai tie viņam aiztaupītu šādu mirkli, bet ne reizi nebija nopietni ticējis, ka varētu notikt kaut kas slikts.
Šāvējs pagāja garām pirmajam sargam, kurš vairs necentās izvilkt ieroci un klusēdams gulēja, tikai pagrieza galvu, lai redzētu notiekošo. Otrs gulēja uz muguras, sāpēs saviebies. Bikses mirka asinīs. Viņš ar kreiso roku centās saturēt kopā sadragāto ceļgalu, bet ar labo sniedzās pēc pistoles.
*
Viktors nesteidzīgi tuvojās Seifam, uz brīdi pievēršot ieroci otram sargam, un noteica:
- Nemuļķojies.
Sargs atrāva roku, un Viktors garāmejot aizspēra pistoli tālāk. Viņš apstājās Seifam pretī, turēdams ieroci izstieptā rokā, un klusinātājs atradās tikai collas attālumā no pārbiedētā grāmatveža sejas.
Viņa prasība bija nepārprotama. Datoru.
Nemirkšķinot acis, Seifs nevilcinājās un pacēla kreiso roku. Ar labo viņš turēja pie auss telefonu. Viktors paņēma datoru.
- Parole?
- Izabella.
Seifs svīda. Viņam kaut kā izdevās pateikt: Vai tas ir viss, ko vēlies?
Mīļākā nosprieda, ka šie vārdi domāti viņai, un ievaidējās vel skaļāk. Ne mirkli nenovēršot skatienu no Seifa, Viktors ar brīvo roku paņēma datoru un atbildēja: Kā tev šķiet?
Pārpratis šo jautājumu, Seifs iestenējās un nodrebēja. Telefons izkrita viņam no rokas. Neaiztiec manu ģimeni.
Viktors nevilcinājās. Nemūžam.
Viņš ļāva Seifam pārdomāt atbildi, atkāpās, nolaida ieroci un pagriezās, vērojot Seifa un miesassargu atspulgus automašīnas sānos. Neviens necentās uzbrukt. No Seifa telefona skanēja vaidi. Viktors spēra vēl vienu soli, apstājās, pagriezās un izšāva uz telefonu. Tas sašķīda tūkstoš gabalos.
Viņaprāt, bija vērts tērēt lodi, lai apklusinātu Seifa mīļāko.
56 . nodaĻa
Amsterdama, Nīderlande
Trešdiena
Plkst. 21.37 pēc Centrāleiropas laika
Viesnīcu bija iecienījuši angļu tūristi, un tajā pārsvarā strādāja angļi. Vairākās istabās vienā stāvā apmetās vecpuišu ballītes dalībnieki, kas necienīja citu viesu tiesības uz mieru un klusumu. Viktoram tas patika. Jo vairāk uzmanības pievērsts kam citam, jo mazāk tiek viņam un Rebekai.
Pametot Lielbritāniju, Viktors par galamērķi izvēlējās šo pilsētu. Katru dienu neskaitāmi reisi un prāmji veda pār Ziemeļu jūru angļu tūristus. Nebija grūti pievienoties kādam pūlim. Pirms došanās uz lidostu viņi iztukšoja Eljota Seifa klēpjdatora somu. Tajā bija dators un piederumi, vairākas avīzes un filma "Nerātnās skolnieces pelnījušas sodu".
- To es esmu redzējusi, Rebeka noteica. Mēsls. Viktors centās nesmaidīt, un viņa piebilda: Es zināju.
- Ko tad?
- Tu proti smaidīt.
- Nepierodi.
- Nekādā ziņā.
Viņas acis šķelmīgi mirdzēja. Viktoram tas patika.
Dienā abi bija gulējuši, un tagad Viktors viiiu sargāja, kamēr Rebeka pētīja Seifa datoru. Cietajā diskā bija tūkstošiem
dokumentu, desmitiem kompāniju finanšu arhīvu, milzīgs informācijas apjoms. Tas bija kā elektronisks labirints.
- Mēs meklējam naudu, Rebeka paskaidroja. Naudas pārskaitījumus. Nauda, ko mums atsūtīja Seifs, ņemta no kādas kompānijas. Viņa norādīja uz garo sarakstu ekrānā.
Vienā no tām būs informācija, kas saskanēs ar taviem iepriekšējiem līgumiem. Tev vienmēr maksāja vienādi, pusi pirms un pusi pēc darba.
- Pareizi.
- Jāmeklē maksājumu pāri.
- Aizritēs stundas, kamēr tu pārlūkosi visus dokumentus.
- Jā, sieviete piekrita. Vai gribi to izdarīt manā vietā?
Viktors papurināja galvu. Es uzticēšos tavām prasmēm.
- Pateicos.
Viņš nostājās blakus logam un lūkojās tumsā pa spraugu starp aizkaru un sienu. Ārā pavērās skats uz nelielo stāvlaukumu, un viņš vēroja, kā atbrauc automašīnas un no tām izkāpj cilvēki. Vairākums bija pāri, un neviens nešķita bīstams. Viktoram nebija ieroča, un tas viņu darīja nemierīgu. Ja kāds uzbruktu, viņš varētu izmantot tikai rokas.