Amsterdamā kūsāja dzīvība. Šaurajās ielās pastaigājās cilvēki, dzēra, smēķēja un izklaidējās. Tuvumā darbojās kafejnīcas, kur legāli tirgoja marihuānu, un Viktors saoda narkotiku aromātu. Tas atgādināja par naktīm manevru laikā.
- Pamēģini atslābināties, Rebeka ieteica. Tu mani nervozē, tā tur stāvot.
- Es nevaru atslābināties.
- Kāpēc? viņa jautāja. Vai tiešām tu domā, ka šeit mums kāds uzbruks?
Viņš nepagriezās. Es katru dienu gaidu, ka mani nogalinās, viņš sacīja. Dienā, kad tā nebūs, es miršu.
- Tādā gadījumā es iesaku apsvērt profesijas maiņu. Rebeka skaļi izelpoja.
- Šobrīd mana profesija glābj tev dzīvību.
Rebeka turpināja darbu.
Ši pilsētas daļa tālu no bēdīgi slavenā sarkano lukturu rajona bija skaista pat ziemā. Kanālu un interesanto namiņu dēļ pilsēta šķita silta un omulīga. Viktors te bija viesojies jau vairākas reizes, bet vienmēr brauca tālāk, nekad nepalika ilgāk. Viņš nolēma vēlāk atgriezties.
Datora taustiņu klabēšana nebija rimusi jau divas stundas. Vecpuiši beidzot devās uz pilsētu, un klusie, vienmērīgie klikšķi Viktoru nomierināja tiktāl, ka uzmācās miegs.
Ik pa brīdim viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka Rebeka uz viņu lūkojas, bet ne tik piesardzīgi kā iepriekš. Viņa daudz vairāk runāja, kaut gan Viktors atbildēja reti. Bailes no sievietes sejas bija nozudušas, lai ari acīs saglabājās vērīgums. Viņa mazāk raizējās un jutās ērtāk Viktora klātbūtnē. Diemžēl viņš nevarēja atbildēt ar to pašu.
Viktors atgādināja sev, ka nepieciešamības gadījumā nogalinās Rebeku iespējami nesāpīgi. Vismaz to viņa bija nopelnījusi.
Cilvēki pūlī šķita saplūstam kopā; krāsas izlīdzinājās. Rebeka klabināja taustiņus klusāk. Viņš apjauta, ka ir pieliecis galvu, un spēji to pacēla.
- Man vajag svaigu gaisu. Viktors devās uz durvju pusi.
- Labi, starpniece noteica, atrāvusi skatienu no ekrāna.
- Es būšu tepat. Piezvani, ja redzi kaut ko aizdomīgu.
Aizejot Viktors uzsvērti nepalukojās atpakaļ.
Ielas bija trokšņainas un cilvēku pilnas. Viņš nedaudz pastaigājās, neaizklīstot tālu. Gribējās ilgāk palikt vienam, bet viņš neuzdrošinājās pārāk ilgi atstāt Rebeku abu drošības dēļ. Atgriežoties viņš piezvanīja un pajautāja, vai viss kārtībā, un pēc tam viesnīcas bārā iztukšoja alus pudeli.
Viktors nespēja pierast pie darba kopā ar pārinieci, ja Rebeku tā varēja nosaukt. Viņš tik ilgi bija strādājis viens, ka jutās kā iežņaugts spīlēs, esot blakus kādam citam. Arī
Kebeka nebija pie tā pieradusi; viņas spējas operatīvajā darbā bija pavisam niecīgas. Viktoram nācās ar vienu aci pieskatīt viņu, un pašam atlika tikai otra. Turklāt arī tas, ka viņa bija pievilcīga, neko neatviegloja.
Viņš izdzēra alu un izgāja no bāra, paraušoties malā, lai izvairītos no trim jaunām, kokteiļus baudījušām sievietēm, kas lieliski izklaidējās. Viņas skaļi ūjināja, un viena vulgāri piedāvājās Viktoram. Viņš uzjautrināts sarauca uzaci, un sievietes smējās.
Viesnīcas vestibilā Viktors ielūkojās pulkstenī un secināja, ka bijis prom daudz ilgāk nekā paredzēts. Viņš uzkāpa līdz otrajam stāvam un tuvojās istabai. Abiem bija elektroniskā atslēga, un viņi vienojās, ka pieklauvēs un pirms ieiešanas brīdi pagaidīs. Viktors tā izdarīja un atvēra durvis. Rebeka pacēla galvu, un viņi saskatījās. Viņa savilka lūpas tik tikko jaušamā smaidā. Viktors jutās neērti.
- Cik ilgi vēl?
Skarbais jautājums viņai nepatika. Es nelūdzu, lai tu izskaidro man savas metodes. Lūdzu, esi tikpat laipns pret mani.
Viktors devās uz vannasistabu. Redzu, ka tev izveidojies mugurkauls.
Viņa atbildēja tikpat asi: Un tev ir parādījusies humora izjūta.
Zinot, ka viņa to neredz, Viktors ātri pasmaidīja, bet steidzās sev atgādināt, ka sieviete ir tikai instruments. Nekas cits. Tikai izdzīvošanas līdzeklis. Tāpat kā pistole. Noderīga, bet izmetama, tiklīdz kļūst par apgrūtinājumu. Nebūtu labi par viņu domāt kaut kā citādi.
Vannasistabā viņš noskaloja seju ar ūdeni.
- Tu ilgi biji prom, starpniece sacīja no istabas.
- Es iedzēru alu. Viktors lūkojās uz savu atspulgu.
- Tu joko, viņa atsaucās.
Viktors noslaucīja seju ar dvieli. Es nejokoju.
- Man šķita, ka jūs alkoholu nelietojat.
- Tu pārāk daudz skaties filmas.
Rebeka teica vēl kaut ko, bet viņš jau aiztaisīja durvis un
sāka gatavot vannu. Viņš ātri nomazgājās un atgriezās istabā sauss un apģērbies.
Starpniece bija atlaidusies krēslā, salikusi rokas aiz pakauša. Viņa smaidīja. Tas viņai piestāvēja.
- Atradu, viņa bez liekiem izpušķojumiem paziņoja.
- Seifam naudu izmaksāja kompānija "Olimpa darījumi".
- Turpini.
- Pēdējā laikā šī firma veikusi dažus ievērības cienīgus pārskaitījumus. Pēdējais bija nedēļu pirms tam, kad tu nogalināji Ozolu.
- Un pārējie? Viktors jautāja, gan jau nojaušot, kurp viņa mērķē.
- Ko tu darīji mēnesi pirms Ozola?
- Ieroču tirgotājs Zviedrijā.
- Toreiz Seifs saņēma divus maksājumus vienu summu nedēļu pirms tirgotāja nāves un tieši tikpat nedēļu vēlāk. Vai man turpināt? Viktors papurināja galvu, un Rebeka turpināja: Lai kas būtu šie "Olimpa darījumi", firma darbojas arī kā aizsegs tai CIP daļai, ar kuru mums ir darīšana.
- Slepenie līdzekļi.
- Tieši tā. Melnajām operācijām.
- Varbūt tā eksistē tikai uz papīra.
- Izskatās īsta. Turklāt īsta kompānija naudu var atmazgāt daudz veiksmīgāk nekā papīra firma.
Viktors juta, ka spriedze mazinās. Viņi bija spēruši soli tuvāk atrisinājumam. Tomēr ārēji viņš neko neizrādīja.
- Rīt dosimies prom, viņš solīja. Uz kurieni?
- Teiksim tā, starpniece smaidot sacīja. Iedegums tev piestāvēs.
57 . NODAĻA
Vašingtona, Kolumbijas apgabals, ASV Trešdiena
Plkst. 19.40 pēc Austrumu zonas laika Vairākums Fērgusona paziņu šajā vecumā sāka izjust gadu nastu, bet viņš bija tikpat vesels un spēcīgs kā četrdesmit gadu vecumā. Laika gaitā viņš bija zaudējis nedaudz svara, bet nekas neliecināja, ka miesa tuvākajā laikā varētu sabrukt. Viņš grasījās izbaudīt ilgas, mierīgas vecumdienas, turklāt, ja nedaudz paveiktos, arī bagātību. Fērgusons iztēlojās sevi kādā Seišelu salu pludmalē, kur jāraizējas tikai par iedeguma intensitāti.
Protams, tas viss bija atkarīgs no sarežģīta uzdevuma satīrīt neveiksmīgas nelikumīgās operācijas pēdas. Pēdējās nedēļas notikumi vēl nebija iedvesuši Fērgusonam paniku. Viņš savā mūžā bija stājies pretī gan īstām, gan iedomātām lodēm un šo problēmu uztvēra tikai kā vēl vienu nepatīkamu mezglu, no kura atraisīties. Viņš tik un tā bija divus soļus visiem priekšā. Un negrasījās to mainīt.
No automašīnas līdz piemiņas vietai bija pavisam īss ceļš. Viņš to jau bija redzējis simtiem reižu, bet vienmēr juta apbrīnu. Milzīgā, grieķu stilā celtā ēka, kurā atradās Linkolna statuja, bija koši apgaismota, un pat astoņos vakarā uz pakāpieniem drūzmējās cilvēki.
Fērgusons kāpa augstāk, meklējot Saiksu, un nosprieda,
ka tas ievēro drošības pasākumus. Beidzot, aizelsies vairāk nekā cerējis, Fērgusons nokļuva pašā augšā. Saiksa nebija. Fērgusons ielūkojās pulksteni. Viņš bija ar mieru gaidīt piecas minūtes, bet pēc tam apņēmās zvanīt uz mobilo telefonu.