Saikss parādījās pēc trim minūtēm, ģērbies biezā mēteli, bet likās, ka viņam aukstais laiks sagādā neērtības. Viņš izskatījās pārbijies. Fērgusons arvien skaidrāk saprata, ka nepareizi novērtējis Saiksa drosmi. Viņam bija ass prāts un izlūkošanai piemērots domu gājiens, bet viņš nebija gatavs operācijām, kas saistītas ar risku.
-Jauks vakars, Fērgusons sacīja, kad Saikss pienāca tuvāk.
- Vai tiešām?
- Ir noticis kaut kas tāds, kas jums jāzina, Saiksa kungs. Fērgusons sāka iet, un Saikss neapzināti sekoja.
- Kas? Saikss saberzēja plaukstas.
- Šodien tika nogalināts Eljots Seifs.
- Un? Tas ir labi, vai ne? Velns, vai Rlds kaut ko sajauca?
- Nē, protams. Policija uzskata, ka Seifs nošāva sievu un pavērsa ieroci pret sevi. Ģimenes strīds ar traģiskām beigām.
Pagāja daži mirkļi, un Saikss ierunājās: Kur ir problēma?
- Dienu pirms nāves Seifs tika aplaupīts.
- Aplaupīts?
Fērgusons pamāja. Kāds ievainoja viņa miesassargus un atņēma Seifam datoru.
Saikss pārdomāja dzirdēto. Teserakts?
- Manuprāt, ticams izskaidrojums.
- Kas tur, sasodīts, notika?
Fērgusons nesteidzīgi soļoja un lūkojās apkārt, meklējot kādu neiederīgu cilvēku.
- Policijas ziņojumā lasāms, ka Seifam uzbruka biroja ēkas pazemes stāvvietā. Laupītājam bija maska. Citu liecinieku ne
bija, apsardzes kameras nedarbojās, miesassargi nepaguva pat izšaut. Un Seifs ziņoja, ka viņam atņemts dators. Nekas lits, ne maks, ne pulkstenis, tikai dators. Saikss klusēja. Fērgusons apstājās un pievērsās viņam. Kāda informācija Seifam varēja būt?
- Nesaprotu, par ko jūs runājat. Saikss šķita apjucis.
- Teserakts viņu neaplaupīja tāpēc, ka ir nokāvies ar garlaicību, un nepaņēma datoru kā suvenīru. Tam bija kāds iemesls. Ko viņi ar to spēj panākt?
Saikss papurināja galvu. Es nesaprotu. Kāpēc viņš vispār uzbruka Seifam? Jūs teicāt, ka viņi mēģinās sazināties ar mums un atdot zibatmiņu. Noslēgt vienošanos.
- Nu, acīmredzot viņi tā nerīkojas, Fērgusons sacīja.
- Kā tad, pie velna? Es neko nesaprotu. Tas viss ir pilnīgi bezjēdzīgi.
Fērgusons nopūtās. Kustiniet smadzenes, Saiksa kungs! Vai tiešām nav skaidrs?
- Kas? Kas ir skaidrs?
- Vini mums uzbruks.
/
Pārsteigumā Saikss spēja izmocīt tikai vienu: Ko?
- Ja viņi gribētu iemainīt zibatmiņu pret dzīvību, tas jau būtu izdarīts. Bet nekā.
- Tas nenozīmē…
- Teserakts nevarēja uzzināt par Seifu bez Samneres palīdzības, Fērgusons pārtrauca Saiksu. Un vienīgais saprātīgais iemesls, lai abi kopā vērstos pret Seifu, ir informācijas iegūšana. Kaut kas tāds, ko viņi varētu izmantot, lai tiktu mums klāt. Kaut kas viņa datorā. Tātad… kas tas varētu būt?
- Velns un elle! Saikss nedomāja; viņš ļāvās panikai.
- Lūdzu, nomierinieties.
- Kā lai nomierinos, ja nupat uzzināju, ka esmu pirmais slepkavas sarakstā? Es negribu, lai tas sociopāts man uzbrūk. Vai aizmirsāt, ka viņš nogalinājis duci cilvēku nedēļas laikā, varbūt pat vairāk? Es negribu kļūt par laimīgo trīspadsmito.
Saikss nemitīgi lūkojās apkārt, it kā Teserakts varētu slēpties ēnā. Fērgusons kaunējās par to, ka reiz uzskatījis Saiksu par spējīgu iesaistīties šādā operācijā. Citi būtu daudz drosmīgāki.
Fērgusons pavēra muti, bet garām aizsoļoja divi rokās sadevušies jaunieši. Viņš aizveda Saiksu tālāk, prom no dzirdamības attāluma.
- Viņi acīmredzot izdomājuši, kā sadzīt mums pēdas, tāpēc paņēma Seifa datoru. Kādu informāciju viņi meklē?
- Seifs ir grāmatvedis. Viņš veica pārskaitījumus uz kontiem, ko izmantoja Teserakts. Viņš neko nezina.
- Kaut kam ir jābūt, Fērgusons mudināja.
Pēc brīža Saikss nočukstēja: Ā!
-Kas?
- Viņi mēģina sekot naudai.
- Paskaidrojiet!
- Tās ir vienīgās pēdas, Saikss sacīja, ātri berot vārdus. No viena konta uz citu. Seifam ir pārskaitījumu dokumenti. Viņi varētu noskaidrot, no kurienes atceļojusi nauda.
- Un no kurienes?
- No "Olimpa".
Fērgusons sarauca pieri vēl vairāk. Jūs droši vien nerunājat par Zeva mitekli.
- Tie ir "Olimpa darījumi", Saikss izlaboja. Viena no mūsu aizsegu kompānijām.
- Un kas tas ir?
- Importa un eksporta kompānija Kiprā. Pavisam vienkārša firma ar dažiem darbiniekiem, ēku, noliktavām. Nauda pirms nosūtīšanas Saiksam izgāja cauri tās grāmatvedībai.
Kādu brīdi Fērgusons domāja. Ko viņi no tā var uzzināt? Sliktākajā gadījumā.
- Neko.
- Vai esat pārliecināts?
- Jā. Tur nekas neliecina par mūsu iesaisti. "Olimpam" ir vismaz simt klientu un pircēju. Būtu neiespējami kaut ko uzzināt no viņu grāmatvedības.
- Vai tas ir pilnīgi droši?
Saikss pamāja. Es pats nodibināju "Olimpu". Dokumenti viņus aizvedīs līdz mēnesim debesīs un atpakaļ, bet nenorādīs uz mums.
- Labi. Tātad nav jāuztraucas.
- Ja nu vienīgi viņi izdomājuši kaut ko tādu, kas mums nav ienācis prātā. Saikss nešķita nomierinājies.
Fērgusons vairs necentās viņu iedrošināt. Viņš devās prom, bet Saikss uzsauca, un Fērgusons pagriezās. Jā?
Saikss viņu panāca. "Olimps" ved strupceļā, bet viņi to nezina, vai ne?
- īsti nesaprotu.
- Vai tas nav skaidrs?
Iepriekš Fērgusons bija teicis to pašu un tagad saklausīja ļaunu prieku Saiksa balsī. Šim cilvēkam patika kaut ko zināt, iegūt varu.
- Nē, Fērgusons attrauca. Nav.
- Ja viņi uzmeklēja Seifu, tad dosies arī uz "Olimpu", Saikss lepni paskaidroja.
Fērgusons atzinīgi pamāja, beidzot sapratis. Ļoti labi, Saiksa kungs. Lieliski.
58 . nodaĻa
Londona, Apvienotā Karaliste
Ceturtdiena
Plkst. 04.02 pēc Centrāleiropas laika
Rīds stāvēja pie viesnīcas istabas loga un vēroja pilsētu pa spraugu starp sienu un aizkaru. Stiklā viņš redzēja atspīdumu kailu augumu. Meitenes seja bija vērsta pret durvīm, prom no viņa, un zeltainie mati viļņojās pār spilveniem. Nespodrā gaisma notušēja visus sīkos trūkumus. Kopš kids izkāpa no gultas, viiia bija apvēlusies uz muguras un vairs nekustējās, bet bija nomodā. Viņš logā redzēja, kā cilājas meitenes krūtis.
Iemalkojis dzērienu, viņš turpināja meiteni vērot. Abi klusējot turpināja šo spēli, kad meitene izlikās guļam un viņš savukārt tēloja, ka neskatās. Rīds gausi sasprindzināja rokas muskuļus no pleca līdz plaukstas locītavai.
Beidzot meitene klusi iejautājās: Kāpēc tu mani vēro?
Rīds atkal iedzēra malku. Kāpēc tu ļauj, lai es tevi vēroju?
Viņa pagrieza galvu, uzmetot Rīdām skatienu pār plecu.
- Vai gribi mani vēlreiz?
"Un atnākot viņa bija izturējusies tik eleganti!" Rīds strauji pagriezās un atbalstījās pret sienu pie loga. Tā bija vēsa.
- Nē, es pieklājīgi atteikšos.
Viņa iesmējās. Man patīk, kā tu runā.
Tiklīdz iedomājās, ka uz meiteni iespaidu atstaj viņa angļa manieres, Rīds izjuta riebumu. Viņa apgalvoja, ka esot divdesmit vienu gadu veca, bet pavisam noteikti bija jaunāka. Austrāliete. Rīds apslēpa savu nicinājumu un tikai viegli pamāja. Pabeidzis darbu Londonā, viņš palika pilsētā, gaidot nākamo ziņu. Meitene palīdzēja kavēt laiku.