Viņa brīnījās, kāpēc nejūtas sliktāk. Pēdējās desmit die] nas bija vismokošākās viņas mūžā, un vieglāk nekļuva. Viņa strādāja kopā ar nežēlīgu algotu slepkavu, lai iznīcinātu cilvēkus, kas mēģināja viņu nogalināt, turklāt bija ne vien viņas darba devēji, bet arī nodevēji CIP rindās. Pirms seI šiem mēnešiem tas šķistu neiespējami, pat smieklīgi, bet bija pat pārāk patiesi. Viņa nekad nebija jutusies tik izmisusi un izbiedēta.
Teserakts (vai kā nu viņu sauca) bija gandrīz neizdibināms. Ja viņu notiekošais satrauca, to nevarēja redzēt. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par sevi, un šis miers mazināja arī Rebekas spriedzi. "Ja man izdosies darīt savu darbu, Teserakts darīs savējo. Bet… ja mums viss izdotos, kā rīkoties pēc tam?" Pēdējos septiņus gadus Rebeka bija pavadījusi kā CIP izlūkošanas informācijas analītiķe un tika iesaistīta šajā murgainajā operācijā. "Varbūt man izdotos izvairīties no tiesāj
šanas par piedalīšanos nelikumīgajās darbībās, bet es nemūžam neatgūšu iepriekšējo darbu. Neviens man neuzticētos. Un to var saprast."
Rebeka centās par to nedomāt. Tobrīd bija svarīgākas problēmas par karjeru. Piemēram, ka izdzīvot.
Viņi ceļoja atsevišķi. Pirms izlidošanas no Amsterdamas Teserakts paziņoja, ka ienaidnieki varbūt mekle viņus abus kopā, tāpēc drošāk būtu šķirties. Rebeka nezināja, vai tam ticēt, jo uz Londonu viņi ceļoja kopā, uz Amsterdamu ari, turklāt abas reizes apmetās vienā un tajā pašā viesnīcā. Droši vien viņš gribēja palikt viens. Rebeka neko neteica, jo juta, ka vīrietis viņas klātbūtnē jūtas neērti. Vai nevajadzētu būt otrādi?
Viesnīca atradās salas dienvidu pusē. Saulē izbalojusi izkārtne ar grieķisku un anglisku uzrakstu "Olimpa darījumi" bija piestiprināta pie neuzkrītošas noliktavas. Tā bija balsināta, bet ap logiem krājās netīrumi, no slēģiem lobījās krāsa.
Teserakts sakārtoja saulesbrilles. Eleganti.
Viņi stāvēja nabadzīgas apkaimes sānielā pilsētas dienvidaustrumos. Šis rajons bija tālu no lielajām tūristu ielām, pilns ar noliktavām un maziem veikaliņiem. Itin visur bija tirgotāju stendi.
Skaidrajās debesīs peldēja daži balti mākoņi. Rebeka juta, ka viņas pāriniekam nepatīk karstums. Viņš droši vien mēdza gulēt dienā un, vērojot pasauli tikai tumsā, bija ieguvis bālu ādu, kas jau bija paguvusi apdegt. Spriežot pēc tā, kā Viktors elpoja, viņam bija grūti izturēt augstu temperatūru. Viņš bija noklājis seju, kaklu un kailās rokas ar saules aizsargkrēmu, bet tik un tā labprātāk uzturējās ēnā.
Toties Rebeka izbaudīja karstumu. Ada jau bija brūna, un viņa nolika aizsargkrēmu, kad Teserakts pasniedza viņai pudeli. Kailie apakšstilbi, arī rokas un vēders bija atsegts, bet viņa ar plānu šalli bija apsegusi dekoltē daļu. To lūdza Teserakts, paskaidrojot, ka citādi viņa piesaistītu pārāk daudz
uzmanības. Rebeka vīrietim veltīja skatienu, no kura viņš ātri izvairījās, un pasmaidīja.
Šajā pilsētas daļā pārsvarā uzturējās vietējie, un tirgotāji pārdeva augļus vai zivis. Kāds dzērājs balstījās pret sienu, pieplacis pie ruma pudeles kakliņa, un tūrists tikmēr pētīja persikus blakus stendā. Kalsns zēns stūma ķerru ar vecām avīzēm garām vecam bārdainim, kurš cepa garneles uz sarūsējuša grila.
Cepure ar platām malām un saulesbrilles slēpa Rebekas seju, kaut gan pietiktu ar ciešāku skatienu, lai redzētu cauri šai maskai. Viņa bija arī nogriezusi matus īsākus un izbalinājusi, klausot Teserakta norādījumiem. Gaišie mati nepiestāvēja viņas ādai, tomēr pat Rebeka nepazina sevi spogulī.
- Vai domā, ka tur ir tukšs? viņš jautāja un nogaršoja vaniļas saldējumu. Viņš bija nopircis konusu ar divām bumbiņām.
Rebeka stāvēja viņam blakus. Viņai rokā bija tūristu ceļvedis, un viņa pielieca galvu, it kā to lasītu.
- "Olimps" nav tikai kompānija uz papīra, tā darbojas, un iekšā ir cilvēki. Droši vien tikai daži. Nedomāju, ka viņi zina, kas patiesībā viņiem maksā algu. Klausīdamās Rebeka virzīja rādītājpirkstu pāri lapai, it kā meklētu informāciju. Viktors atzinīgi to novērtēja: Ļoti labi.
Viņa nenovērsa skatienu no lapas. Es ātri mācos.
Slepkava steidzās ēst, lai saldējums nenokristu. Vai tiešām tu domā, ka mēs tur kaut ko atradīsim?
- Nerunā ēdot. Viņa pāršķīra lapu. Nezināsim, kamēr nepaskatīsimies.
Viktors paspēra dažus soļus un pacēla roku, it kā uz kaut ko rādītu. Labi, viņš noteica. Vakarā atgriezīšos, kad būšu šo to paņēmis.
Viesnīca bija tikai pusstundas gājiena attālumā. Viņi devās prom pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, laiski pastaigā
joties pa šaurajām ieliņām. Rebeka satvēra vīrieša roku un juta, ka viņš saspringst, tomēr neatlaida to, un abi izskatījās pēc pārīša, kas bauda ziemas sauli.
Tūrists sekoja viņiem, mielodamies ar sulīgo persiku.
61 . NODAĻA
Plkst. 21.01 pēc Centrālēiropas laika
Bārā skanēja sarunas, smiekli un grieķu tautas mūzika. Rebeka viena pati sēdēja pie maza galdiņa, uz kura bija šķīvis ar fetas siera salātiem. Viņa bija apēdusi tikai dažas melnās olīvas. Bija grūti mieloties brīdī, kad viņa jutās tik saspringta. Ik pēc dažām minūtēm viņa ielūkojās pulkstenī. Teserakts bija prom jau vairākas stundas. Viņam vajadzēja sagādāt "aprīkojumu". Būtu labi zināt, cik ilgi viņš kavēsies.
Rebekai nepatika būt vienai, jo viņa apzinājās, ka ir neaizsargāta un ies bojā, ja kāds viņai uzbruks. Sākumā viņu biedēja uzturēšanās blakus Teseraktam, algotam slepkavam, bet veselais saprāts atgādināja, ka tā tomēr ir drošāk. Viņš bija pārcietis divus C1P uzbrukumus, un Rebeka pati savām acīm redzēja, kā viņš pieveica Francijas policistu vienību. Šobrīd viņš bija labākais un vienīgais draugs. Rebeka izmisīgi alka būt viņam blakus un justies drošībā.
Cilvēku drūzmā viņas nemiers mazinājās. Bārā sēdēja pārīši, kas ēda vakariņas, un jautri tūristi. Šur tur bija manāms arī kāds vietējais. Pie galdiņa blakus Rebekai bija īpaši skaļu vīriešu pulciņš, kas spēlēja dzeršanas spēles. Bārs bija otrā ielas pusē pretī viesnīcai, un Rebeka varēja saskatīt tās ieeju. Teserakts bija licis izvēlēties šādu vietu.
Varbūt tā bija pārbaude. Rebeka juta, ka šis cilvēks neuzticas viņai pilnībā. Viņa nebūtu pārsteigta, ja Teserakts tobrīd
viņu vērotu un būtu to sācis dažas minūtes pēc došanās prom. "Varbūt viņš domā, ka es viņu nodošu. Ja viņš vēl joprojām nespēj man uzticēties, lai iet ellē!"
Kāds vīrietis no blakussēdētājiem ik pa brīdim kaut ko viņai uzsauca. Puiši izskatījās pēc jūras kājniekiem un runāja ar angļu akcentu. Viņi šķita nekaitīgi, parasti izklaides meklētāji. Rebeka neatbildēja, tikai pieklājīgi, vienaldzīgi uzsmaidīja un novērsa skatienu.
Viņa uzdūra uz dakšiņas fetas siera gabalu un tomāta šķēli un iebāza mutē, kaut gan ēst negribējās. Drēbes šķita kļuvušas nedaudz vaļīgākas. Aizritēja ilgs laiks, kamēr viņa beidzot norija kumosu un jutās pārsātinājusies. Viņa palūdza viesmīlim vēl vienu vīna glāzi.
Kad vīrietis piecēlās, draugu uzmundrināts, Rebeka turpināja skatīties uz šķīvi, klusībā cerot, ka viņš pēdējā mirklī zaudēs drosmi un aizies. Tomēr tā nenotika. Dažreiz vīrieši gluži vienkārši nespēj uztvert mājienus.
- Es esmu Pols, viņš paziņoja un apsēdās Rebekai pretī.
- Sveiks, viņa noteica, ātri palūkojusies uz vīrieti un uzreiz novērsusies. Viņš bija glīts, bet ne viņas gaumē. Turklāt trūka īstā noskaņojuma flirtam.