- Vai tev ir vārds, skaistulīt?
Rebeka vilcinājās, jo negribēja atklāt savu īsto vārdu, turklāt nevēlējās ar viņu runāt.
- Reičela, viņa beidzot atbildēja.
Viņš pasmaidīja. Skaists vārds.
Vīrietis turpināja runāt, uzdeva jautājumus, jokoja. Rebeka vienmēr atbildēja tikai ar dažiem vārdiem un centās atvairīt Pola uzmanību, bet pielūdzējs bija izdzēris pārāk daudz, lai padotos bez cīņas. Draugi viņu ik pa brīdim uzmundrināja.
- Paklau, viņš ieminējās, beidzot ķerdamies pie galvenā.
- Mēs ar cienījamajiem kolēģiem pārcelsimies uz citu bāru. Es justos pagodināts, ja tu man pievienotos.
- Nē, pateicos, viņa atbildēja.
Pols acīmredzami bija pārsteigts. Kāpēc?
- Mani tas vienkārši neinteresē.
- Neticu. Viņš patiesi bija neatlaidīgs. Es esmu izskatīgs vīrietis, tu esi glīta meitene. Padomā vien, cik daudz interesanta mēs varam paveikt!
Kad valdzinājums nevainagojas panākumiem, izmisušie vienmēr cenšas pārliecināt.
- Liec mani mierā, Pol.
Viņš sarauca pieri. Visas jūs, amerikānietes, esat vienādas. Uzskatāt, ka esat pārākas.
- Droši vien tāpēc, ka tā ir taisnība, Rebeka atcirta, zaudējusi pacietību. Izdari mums abiem pakalpojumu un vācies prom!
Pols saniknots piecēlās, un viņa iedomājās, ka ir pārspīlējusi.
- Es atnesu mums glāzes, kāds ierunājās.
Rebeka pacēla skatienu. Teserakts. Slepkava.
Rīkodamies apbrīnojami mierīgi, viņš nolika glāzes uz
galda. Degvīns ar toniku, viņš sacīja. Tavējā nav ledus.
- Kas tu esi? Pols viņu nopētīja. Viņas draudziņš?
- Mums ir lietišķas attiecības.
- Tad jau tu neiebildīsi, ja mēs ar Reičelu iepazīsimies tuvāk.
- Tu aizšķērso man ceļu.
Pols nicīgi pasmējās. Stāvi malā, draugs. Ļauj man strādāt.
- Es izteikšos pavisam vienkārši, lai tu saprastu. Slepkavas balss bija salta kā ledus. Aizvācies!
Pagriezies Pols pacēla roku, it kā grasītos viņu pagrūst. Kļūda, jau pēc sekundes Pols bija uz grīdas, bet slepkava turēja viņa roku tā, ka varētu to salauzt ar vienu kustību. Pols iekliedzās.
Viņa draugi zibenīgi piecēlās. Teserakts nedaudz saspieda Pola roku, un viņi sastinga, dzirdot sāpju saucienu.
- Pag, pag! Rebeka pielēca kājās, izstiepusi rokas. Tikai mieru! Vardarbība nav nepieciešama. Viņa palūkojās uz Polu. Vai ne?
- Nē!
Rebeka pievērsās savam partnerim. Laid viņu vaļā.
Teserakts lūkojās uz četriem pārējiem, bet uzrunāja Polu: Vai apsoli labi uzvesties? Tiklīdz Pols steigšus māja, Teserakts viņu atlaida. Meklējiet citu vietu, kur iedzert.
Vārīgi turēdams samocīto roku, Pols piecēlās un atgriezās pie draugiem, kuri veltīja Rebekai un Teseraktam dažus draudus un apvainojumus, bet pamazām atkāpās. Visi pārējie klusēja un skatījās uz viņiem. Rebeka juta sirdi strauji sitamies. Viņu vienlaikus pārņēma atvieglojums un dusmas.
Slepkava satvēra viņu aiz pleciem un pierāva tuvāk, neveikli apskaujot. Rebeka bridi pretojās, tad apvija rokas viņam apkārt un atbalstīja zodu pret plecu. Dusmas pagaisa, un viņa baudīja sajūtu, ko rada otra cilvēka augums un sargājošās skavas. Viņš oda pēc dūmiem, bet Rebeku tas nesatrauca. Bija labi.
Piepeši viņa pamanīja, ka viņa apskāviens ir ciešāks, un saprata, ka Teserakts tēlo apkārtējo cilvēku labad, lai uzturētu ilūziju, ka viņi ir pāris. Rebeka atrāvās, redzēja izbrīnu un neveiklību vīrieša sejā un nokaunējusies apsēdās. Viņš iekārtojās pretī, paņēma viņas dakšiņu un sāka ēst salātus. Bārā pamazām atgriezās ierastais troksnis.
- Kas tas, pie velna, bija? Rebeka klusi jautāja.
Viņš atbildēja kaitinoši mierīgi. Kas tieši?
Rebeka sarauca pieri. Vai tu joko?
- Es jau teicu, ka nemēdzu jokot.
Viņa papurināja galvu. Paklau, tev nekas nebija jādara. Es pati ar visu tiku galā.
Teserakts pacēla skatienu un pārstāja košļāt, bet neko neteica.
- Es tiku galā, Rebeka atkārtoja.
- Manuprāt, tas ir nepamatoti glaimojošs novērtējums.
Saniknota viņa palūkojās uz vīrieti. Kad gribēšu tavu
palīdzību, es to palūgšu.
- Kad uzskatīšu, ka nepieciešams palīdzēt, es to darīšu neatkarīgi no tavas gribas.
Rebeka sajuta kaut ko negaidītu viņa vārdos, kādu neparastu vēlmi aizsargāt. Arī vīrietis pamanīja, ka viņa to sadzirdējusi, un novērsās. Viņš turpināja ēst salātus, lai nevajadzētu lūkoties Rebekai acīs. Viņa iedzēra degvīnu.
- Paldies, ka paņēmi bez ledus, Rebeka sacīja. Viņš pamāja, bet nepacēla skatienu. Rebeka brīdi vēroja viņu. Vai dabūji visu vajadzīgo? Viņš klusēdams pamāja. Ko tālāk? viņa jautāja.
Teserakts brīdi klusēdams ēda, tad atbildēja: Es ielauzīšos "Olimpā" un nozagšu dokumentus.
- Tik vienkārši?
- Tik vienkārši.
Rebeka pamāja. Tātad mēs esam soli tuvāk ļaundarim.
Vīrieša sejā pavīdēja neizprotama izteiksme. Rebeka jautājoši uzlūkoja viņu.
-Jā?
Vīrietis sarauca uzaci.
- Ļaundaris esmu es.
62 . NODAĻA
Parīze, Francija
Ceturtdiena
Plkst. 21.20 pēc Centrāleiropas laika
Lija, un tas nokaitināja Alvaresu vēl vairāk nekā parasti. Viņam līdzi nebija lietussarga, kā jau vienmēr, un viņš ātri gāja uz priekšu, uzrāvis platos plecus. Lietus lāses kapāja galvvidu, lija pār seju un kaklu, izmērcēja mēteli un kreklu. Viņš bija pavadījis ārpus taksometra tikai trīs minūtes, bet jau bija slapjš kā žurka. Toties lietus piestāvēja viņa noskaņojumam. Izmeklēšana strauji zaudēja tempu. Vienīgais pavediens bija miris līdz ar Hoitu, un Alvaress neko vairs nespēja paveikt. Ozola slepkava un raķešu atrašanās vieta arvien vairāk attālinājās.
Nācās mirkt vēl minūti, iekams viņš pamanīja īsto kafejnīcu ielā, kur tādu bija vairāki desmiti, un iesteidzās iekšā. Šaurajai telpai bija zemi griesti, un pie visiem galdiņiem kāds sēdēja. Alvaress notrauca no matiem un sejas lietus lāses un aplūkoja kafejnīcu. Viņš pamanīja Lefevru, kurš sēdēja viens pats un lasīja avīzi. Rūpīgi koptais mazā auguma francūzis izskatījās tieši tāds pats kā pirms pusotras nedēļas, kad abi tikās pie slepkavas viesnīcas. Tomēr kaut kas viņa uzvedībā šķita mainījies. Toreiz viņš izstaroja augstprātību un pārākumu, tagad izturējās kā parasts cilvēks. Viņš nebija redzējis
kolēģi ienākam un pacēla skatienu tikai tad, kad Alvaress jau atvilka krēslu viņam pretī.
- Priecājos, ka mani nepievīlāt, Alvaress apsēžoties sacīja. Pēc tādas izmirkšanas man nāktos jums atriebties.
Lefevrs aizvēra avīzi. Vai vēlaties kaut ko dzeramu?
- jā. Kafiju, lūdzu.
Francūzis pasauca viesmīli un pasūtīja divas kafijas, kā ari šokolādes maizīti sev. Alvaress pasmaidīja. Policisti visā pasaulē bija vienādi. Visi ēda savas valsts tradicionālās smalkmaizītes. Alvaress novilka piemirkušo mēteli un uzlika to uz krēsla atzveltnes.
- Jūs gribējāt aprunāties.
Lefevrs pamāja. Tieši tā. Pateicos, ka atnācāt.
- Nekādu problēmu.
- Domāju, ka mēs varam viens otram palīdzēt.
- To es centos jums iestāstīt jau vairāk nekā pirms nedēļas.
- Un man vajadzēja ieklausīties. Lefevrs paraustīja plecus. Bet tobrīd vajadzēja tikt galā ar līķiem pilnu viesnīcu. Lūdzu, piedodiet, ja izturējos nepieklājīgi.