Выбрать главу

-    Atvainošanās pieņemta.

-    Es centīšos jūs ilgi neaizkavēt.

Alvaress notrauca lietus lāses no galvas. Pateicos.

-    Andris Ozols bija atvaļināts Krievijas un Padomju Savie­nības jūras spēku virsnieks, Lefevrs sacīja. Vai pareizi? Tā kā Alvaress neatbildēja, franču leitnants pavīpsnājis no­teica: Uztveršu jūsu klusēšanu kā piekrišanu. Es nojaušu, ka tā ir patiesība, un arī jums tas nav jaunums. Lai nu kā, mēs abi zinām, ka pirms nedēļas Ozolu nogalināja profesio­nāls slepkava. Tikai dažas stundas vēlāk šis nelietis pats kļuva par mērķi viesnīcā un nošāva daudz cilvēku. Šis pagaidām neidentificētais slepkava pēc dažām dienām at­

griezās Parīzē. Viņu pazina un izsekoja, bet viņš izvairījās no aresta un nogalināja vairākus policistus. Pirms bēgšanas

viņš tikās ar amerikānieti.

/

-    Kāpēc jūs man to visu stāstāt? Alvaress jautāja. Lefevrs atlaidās krēslā. Jus ar šo informāciju panāksiet

vairāk nekā es.

-    Kādā ziņā?

-    Džons Kenards, Lefevrs sacīja.

Alvaresam gara acu priekšā iznira Kenarda tēls. Miris. Nodurts un pamests uz netīras tualetes grīdas. Ko jūs gri­bat?

-    Viņš strādāja kopā ar jums, vai ne?

-    Paklau, es neatnācu, lai atbildētu uz jūsu jautājumiem. Lefevrs pamāja. Tas atkarīgs no jums. Es tikai pastāstu,

ko zinu, un neko nelūdzu pretī. Bet ceru, ka būsiet atklā­tāks, kad visu uzklausīsiet.

Viesmīle atnesa pasūtīto. Alvaress iemalkoja kafiju. Tur­piniet.

-     Dienu pēc Kenarda slepkavības kāds bezpajumtnieks, sen zināms maniem padotajiem, mēģināja nopirkt alkoholu ar viņa kredītkarti. Policists viņu notvēra un nopratināja. Šim cilvēkam bija ari mobilais telefons, kas piederējis jusu darbabiedram. Pēc ilgas iztaujāšanas bezpajumtnieks apgal­voja, ka izņēmis šīs mantas no atkritumu tvertnes, kur tās iemetis cits vīrietis. Es viņam ticu. Līdz šim viņš nav bijis vardarbīgs, un viņam nebija ne naža, ne asiņu traipu uz drē­bēm, ko viņš nemazgā un nekad nenovelk. Cilvēks, kurš aizmeta telefonu un kredītkartes, bija ģērbies uzvalkā un runāja ar angļu akcentu. Protams, man tas neizklausījās pēc parastā Parīzes laupītāja. Slepkavība acīmredzot bija krietni sarežģītāka, nekā uzskatīts līdz šim. Izmeklēšanas gaitā mēs pārbaudījām Kenarda zvanu izrakstus. Viņš sazinājās ar drau­

giem, radiem, kolēģiem un tā tālāk. Nekā aizdomīga, izņe­mot Francijas numuru, no kā zvanīts Kenardam divas rei­zes jau pēc viņa nāves.

Alvaress ļoti centās neizrādīt emocijas.

-     Šis numurs atbilst dzīvoklim Marseļā, Lefevrs turpi­nāja, kur mēs atradām dārgu saziņas aparatūru. Mans amata brālis Marseļā devās turp, bet dzīvoklis bija tukšs. Noņemtie sievietes pirkstu nospiedumi sakrīt ar tiem, ko at­radām kādā Parīzes dzīvoklī. Tajā pašā, no kura aizbēga Ozola slepkava kopā ar amerikānieti. Kā redzat, ir kāda sais­tība starp jUsu kolēģi, šo amerikānieti un vīru, kurš noslep­kavoja Andri Ozolu. Man nav ne jausmas, kas viņus saista, un es ārkārtīgi riskēju, atklājot jums šo informāciju. Galu galā arī jūs varētu būt iesaistīts.

-     Apliecinu, ka tā pavisam noteikti nav. Alvaress sa­triekts nolika savu kafijas krūzi.

Lefevrs pamāja. Es esmu policists. Mans darbs ir rūpē­ties, lai noziedzniekus tiesā. Bet es saprotu, kā strādā izlū­košanas dienesti. Zinu, ka šo to man neatklās nekad, bet man tas ir vajadzīgs. Kā lai es kaut ko atklāju, ja man nav pierā­dījumu?

Policists pacēla brūnu ādas portfeli un izņēma no tā do­kumentu mapi.

-    Kas tas ir? Alvaress jautāja.

-     Viss, ko līdz šim esam noskaidrojuši, Lefevrs atbil­dēja. Visi pierādijumi.

Alvaress paņēma mapi un vienkārši pajautāja: Kāpēc?

-    Tāpēc, ka jūs ar to varat paveikt vairāk nekā es. Manu­prāt, labāk vismaz vienam no mums gūt panākumus nekā abiem ciest sakāvi. Taisnīgums man ir svarīgāks par atzinību. Cilvēki ir miruši. Viņi ir pelnījuši, lai viņus atriebj. Šo uzde­vumu es uzticu jums. Lūdzu tikai, lai vēlāk jus man privāti pateiktu, vai kaut kas izdevās.

Tā bija niecīga cena. Labi, Alvaress noteica. Viņš gra­sījās šo solījumu turēt.

Lefevrs norādīja uz mapi. Tur ir amerikānietes pirkstu nospiedumi. Iesaku vispirms noskaidrot, kas viņa ir.

-    Nezinu pat, kā jums pateikties.

-    Tas nav nepieciešams. Lefevrs pasmaidīja.

63 . nodaĻa

/

Nikosija, Kipra

Ceturtdiena

Pīkst. 23.49 pēc Centraleiropas laika

Rebeka sēdēja uz gultas malas un pārslēdza viesnīcas sa­telīta televīzijas kanālus. Raidījumi angļu un grieķu valodā mijās ar Kipras vietējās televīzijas piedāvājumu. Teserakts kravāja mugursomu. Rebeka ziņkāres dēļ bija pajautājusi, kam paredzēts aprīkojums, un viņš sievieti pārsteidza atbil­dot. Pārnēsājamais ietilpīgais cietais disks bija paredzēts datoru satura nokopēšanai. Blakus bija raidītājs, radiouztvē­rējs un skaņu ierakstītājs, ko ielikt telefonā, ja neatradīs mek­lēto. Paskaidrojumi nebija nepieciešami par skrūvgriežiem, knaiblēm, uzgriežņu atslēgām, zīmuļiem un papīru. Instru­menti atslēgu atvēršanai, stikla griezējs un piesūceknis tas viss bija salikts mazā somiņā, ko Teserakts ievietoja mugur­somā.

-    Vai tev to visu vajadzēs? Rebeka jautāja.

Viņš papurināja galvu. Tomēr labāk paņemt to, kas nav nepieciešams, nekā atskārst, ka tev kaut kā pietrūkst.

Kad viss bija sakārtots, viņš ienesa vannasistabā drēbes un aizvēra durvis. Palika sprauga, un Rebeka redzēja vīrieti. Kailā roka bija slaida, ar stingriem muskuļiem. Viņa turpi­nāja skatīties, gribēdama aplūkot pārējo augumu, bet sarā­vās.

Teserakta miesu klāja rētas. Uz krūtīm pletās apaļš dū­res izmēra zilums. Rebeka redzēja divas rētas, ko droši vien radījušas lodes, un vēl dažas; tās laikam bija asmeņu pēdas. Bija arī citas, bet viņa nepētīja tās pietiekami ilgi, lai noteik­tu izcelsmi. Rebeka satriekta novērsās.

-    Tik skaisti?

Rebeka pacēla galvu un ieraudzīja, ka Teserakts lūkojas uz viņu spogulī. Nosarkusi viņa nodūra acis, centās saņemt drosmi un atbildēt, tikmēr vīrietis aizvēra un aizbultēja dur­vis.

Viņš iznāca pēc vairākām minūtēm, un Rebeka vēroja, ka viņš paņem salokāmo nazi no galdiņa un ieliek to kabatā. Nazi viņš bija nopircis pilsētā. Ja viņš mēģinātu iegādāties šaujamieroci, tad piesaistītu pārāk daudz uzmanības.

-    Tev droši vien šķīstošā kafija riebjas tāpat kā man, Rebeka ieminējās. Tāpēc es pagatavoju mums tēju.

Teserakts pieņēma viņas sniegto krūzi un iedzēra. Tēja acīmredzot bija laba, jo pēc brīža viņš iemalkoja vēlreiz.

-    Man vēl joprojām šķiet, ka vajadzētu iet līdzi, Rebeka sacīja.

Vīrietis uz viņu neskatījās. Es strādāju viens.

-    Tam nav nozīmes. Es…

-    Turklāt, viņš pārtrauca, tev drošāk būtu šeit.

Rebeka nopūtās. Nebija jēgas strīdēties. Teserakts bija kā

bērns ietiepīgs, pieradis visu darīt pēc sava prāta un ne­spējīgs pieņemt, ka viņam varētu palīdzēt kāds cits.

-               Neizej no šīs istabas līdz pat rītam, viņš brīdināja.

-    Ja es neesmu atgriezies pirms saullēkta, ar mani kaut kas ir noticis, tātad es neatgriezīšos nekad. Tad nekavējoties pa­met salu un izgaisti. Brauc ar kuģi, nevis lidmašīnu…

-    Zinu, zinu. Mēs to visu jau pārrunājām.

-    Un runāsim vēl, līdz es būšu pārliecināts, ka tu visu sa­proti.