- Būtu jauki, ja tu man kaut nedaudz ticētu.
Viņš brīdi lūkojās uz Rebeku. Tas ir mans darbs.
Rebeka juta, ka ir izlauzusies cauri mūrim, aiz kura slēpās Tescrakts, kaut gan vienīgais veids, kā to panākt, bija laupīt viņam pacietību. Viņa gribēja arī turpmāk skaldīt šo mūri, bet piepeši saprata, ka vēlas pajautāt kaut ko citu.
- Kāpēc tu to dari?
Teserakts neizpratnē uzlūkoja viņu. Kā, lūdzu?
- Kāpēc tu izvēlējies tādu nodarbošanos? Rebeka vēroja vīrieti, kamēr viņš apdomāja jautājumu. Viņa bija gaidījusi, ka viņš kaut ko atcirtis, noraidīs vai gluži vienkārši atteiksies atbildēt. Bet viņš likās apjucis, pat sāpināts, un Rebeka nožēloja, ka pavaicājusi kaut ko tādu. Būs jau labi, viņa sacīja, pūlēdamās gaisināt neveiklību. Tev nav jāatzīstas.
- Tas ir vienīgais, kas man jebkad padevies.
Rebeka atskārta, ka viņš nemēģina attaisnoties. Tā bija atzīšanās. Viņš novērsās un paķēra mugursomu. Rebeka viņu vēroja, beidzot saskatījusi cilvēku aiz slepkavas maskas.
- Kā tev izdodas naktīs gulēt?
- Vispirms es aizveru acis, viņš bezkaislīgi paskaidroja.
- Pārējais notiek dabiski.
- Tu teici, ka nemēdz jokot. Rebeka saknieba lūpas.
- Es mācos.
Viņa sejā parādījās tik tikko jaušams lepns smaids. Viņš bija apmierināts ar pateikto, bet Rebeka juta, ka šī atbilde ir vairīšanās no patiesības. Kā tevi sauc?
-Ko?
- Mēs esam pazīstami gandrīz nedēļu, viņa paskaidroja, bet es nezinu, kā tevi sauc.
Rebeka jau iepriekš bija gribējusi to pajautāt, bet trūka drosmes. Tagad viņa nojauta, ka tas nav vajadzīgs. Viņa saskatīja vājo vietu slepkavas bruņās, bailes, ko viņa bija iedvesusi, liekot vīrietim runāt par sevi.
Teserakts tēloja, ka meklē kaut ko somā Tev nekā nav mani jāsauc.
- Pasaki.
Viņš palūkojās uz Rebeku. Ja vēlies, sauc mani par Džeku.
- Tas nav tavs īstais vārds.
- Es parasti izmantoju vārdu, kas ir manā attiecīgajā pasē.
- Tātad man tevi jāsauc par Džeku? Viņa sarauca pieri.
- Vismaz līdz brīdim, kad mainīšu pasi. Teserakts uzmeta mugursomu plecā.
Rebeka piecēlās un uzlūkoja viņu pāri gultai. Ja tu izmanto tik daudz dažādu vārdu, kāpēc nevari pateikt īsto?
- Es esmu tas, kurš minēts pasē, vīrietis paskaidroja.
- Izturos pārliecinošāk, ja domāju par sevi kā par šo cilvēku.
- Tu runā tik uzstājīgi, it kā vairāk censtos pārliecināt sevi nekā mani.
- Vārds pats par sevi nenozīmē neko. Viņš pacēla balsi, bet centās slēpt dusmas. Neviens nezina manu īsto vārdu. Un tā būs arī turpmāk.
- Kā tevi sauc ģimene?
Viņš neatbildēja. To jau varēja paredzēt.
- Un tavi draugi? Vai viņi zina tavu īsto vārdu? Varbūt visi sauc vienā neīstā vārdā, vai arī dažādi draugi zina dažādus vārdus?
Gaidot atbildi, Rebeka ar pulti izslēdza televizora skaņu. Viņš sakārtoja mugursomas siksnu un atkal uzlika to plecā, bet neatbildēja.
- Ak Dievs, viņa izdvesa, beidzot sapratusi. Kā tu spēj tā dzīvot?
- Labāk nekā mirt, viņš noteica. Vai arī pieļaut, ka manis dēļ mirst nevainīgais. Viņš tuvojās durvīm. Ir jau vēls. Man jāiet.
*
Kaut gan instrumenti nebija labākie, aizritēja tikai dažas
sekundes, līdz Viktors atslēdza "Olimpa" sētas puses durvis. Nekas neliecināja par ierīkotu drošības sistēmu, tāpēc nebija nepieciešams atvienot elektrības padevi. Tuvumā nebija laternu, un ielas bija tukšas. Viktors ielavījās ēkā un aizvēra durvis. Viņš brīdi stāvēja tumsā un klausījās, līdz pārliecinājās, ka vienīgā skaņa ir viņa elpa.
Ieslēdzis mazu lukturīti, viņš laida gaismas staru apkārt. Noliktava bija tukša, tikai vienā stūrī atradās sakrautas kastes. Aiz tām varēja saskatīt atzveltnes krēslu, televizoru un galdu kāda darbinieka paslēptuvi -, bet tur neviena nebija. Viktors klusi slīdēja tālāk, ne mirkli neatraujoties no sienas. Šauras kāpnes veda uz biroja telpām virs noliktavas. Viņš uzmanīgi devās augšā.
Kabinets nebija aizslēgts. Lukturīša gaismā bija redzami vairāki galdi un divi datori divu vai trīs darbinieku vietas. Pie sienas bija augsts dokumentu skapis, bet ķieģeļu sienā iebūvēts neliels seifs. Monitoram blakus bija nolikta salocīta avīze.
Vispirms Viktors ķērās pie skapja, sākot no apakšējās un beidzot ar augšējo atvilktni, un atrada rēķinus, pasūtījumu lapas, pavadzīmes, licences, vēstules, dažādus ziņojumus. Viņš meklēja konkrētus datumus savus pēdējos līgumus un lielas summas, kas apgrozītas tieši pirms un pēc tiem. Visu, kas šķita noderīgs, viņš paņēma līdzi.
Izskrūvējis no abiem datoriem cietos diskus, viņš pievērsās seifam. Ja šajā vietā vēl bija kaut kas atrodams, tas jāmeklē tur. Mugursomā bija plāns, bet jaudīgs klēpjdators, tajā instalēta īpaša programma elektronisko kodu uzlaušanai. Viktors bija lejupielādējis to no uzņēmuma tīmekļa vietnes, samaksājot daudz naudas, bet programma bija šīs cenas vērta. Toties pilnīgi bezjēdzīga cīņā pret tradicionālo kombinācijas atslēgu ar ciparu skalu, kāda bija pievienota šim seifam.
Tas izskatījās trīsdesmit gadus vecs. Labā vēsts bija tāda,
ka seifs ietilpa otrajā grupā, biežāk sastopamajā no diviem seifu veidiem un visnedrošākajā. Tajā nebūs nekādu papildu nodrošinājumu vai skābes kapsulas, kas pārsprāgtu, lai iznīcinātu saturu. Tomēr bez piemērotiem instrumentiem paietu vairākas stundas, līdz viņš to uzlauztu. Tikai CIP kompānijai varēja būt seifs, kam ir gandrīz tikpat daudz gadu kā Viktoram. Jaudīgais klēpjdators mugursomā būs tikpat noderīgs kā papīra prese.
Tātad Viktoram bija trīs iespējas, kā uzlauzt seifu: sprāgstvielas, urbšana vai manipulācijas ar atslēgu. Viņam nebija ne sprāgstvielu, ne urbja, un atlika vienīgi vecmodīgā metode. Viktors izkārtoja sarežģītos instrumentus, kas nepieciešami darbam, bloknotu ar rūtiņu lapām, zīmuli un stetoskopu.
Visas parastās kombināciju atslēgas darbojās pēc sen pārbaudīta un uzticama principa. Pagriežot skalu, tai pievienotā vārpsta iegrieza izcilni, kas savukārt iegrieza kombinācijas ritentiņus. Katrā no tiem bija ierobs, un visi nevainojami savietojās, tiklīdz bija uzgriezta pareizā kombinācija. Tieši virs ritentiņiem bija neliels metāla stienis. Kad visi ierobi bija savietoti, šis stienis iekrita izveidotajā iedobē un aizbīdnis slīdēja sānis, atverot seifu.
Viktors novilka jaku un salocīja to kā spilvenu. Nāksies daudz laika pavadīt uz ceļgaliem.
Pirmais solis, lai uzlauztu seifu, bija noteikt, cik ritentiņu tajā ir. Katrs no tiem bija piesaistīts konkrētam kombinācijas ciparam. Tāpat kā ritentiņiem, arī izcilnim bija ierobs, kur iekrist stienim. Starp stieni un durvju aizbīdni bija svira; tā klikšķēja, izcilnim griežoties, kad sviras gals pieskārās izciļņa ierobam.
Sagatavojies Viktors paņēma stetoskopu, uzmanīgi klausījās un gaidīja klikšķus; viens no tiem radās, kad sviras gals iekrita ierobā, un to sauca par labo klikšķi, bet kreiso klikšķi radīja gala izkļūšana no ieroba. Skalas cipari atbilda šo klikšķu skaitam, un vietu starp tiem dēvēja par kontakta lauku.
Tiklīdz tas bija atrasts, Viktors pagrieza skalu tieši pretēji, uzejot tā dēvēto stāvēšanas pozīciju, un nesteidzīgi grieza to pulksteņa rādītāju virzienā. Ik reizi, kad skala paslīdēja garām stāvēšanas pozīcijai, svira noklikšķēja. Viktors saskaitīja trīs klikšķus, vienu par katru ritentiņu, tātad seifa kombinācijā bija trīs cipari.