Viktors atjaunoja iestatijumus, vairākas reizes pagriežot skalu pulksteņa rādītāju kustības virzienā, atkal iebīdīja to nulles pozīcijā un nesteidzīgi grieza pretējā virzienā. Ik reizi, kad svira noklikšķēja kreisajā un labajā ieroba pusē, viņš atzīmēja šos punktus grafikā, līdz bija izveidots frekvences attēls.
Viņš atkārtoja visu procesu vēlreiz, bet šoreiz sāka no vietas trīs ciparus tālāk pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Tātad kontakta lauks bija cits. Viņš atkal atzīmēja klikšķu punktus grafikā.
Tā Viktors rīkojās, līdz bija atzīmēti visi skalas punkti. Darbietilpīgais un nogurdinošais process bija pabeigts, un viņam bija divi grafiki viens ar kreiso klikšķu koordinātām, otrs ar labajiem. Viņš savienoja punktus, iegūstot divas zigzaga līnijas.
Abos grafikos atzīmētie punkti saplūda tieši trīs vietās. Katra atbilda citam ritentiņam, un tas bija kombinācijas skaitlis. Viktors pierakstīja šos trīs ciparus un to sešus iespējamos variantus, pēc tam tos izmēģināja. Seifs atvērās pēc ceturtās kombinācijas. Viņš ielūkojās pulkstenī. Septiņdesmit minūtes. Nav slikti.
Seifā bija piecas aplīmētas naudas paciņas, mape un džina pudele. Katrā paciņā bija pieci tūkstoši eiro. Viktors ielika tās mugursomā un atvēra mapi. Tā bija pilna ar dokumentiem un nokļuva turpat, kur nauda. Tad viņš izgāja no kabineta un kāpa lejā.
Pētīt dokumentus viņš nekad nebija pratis, bet starpniece to izdarīs zibenīgi un noskaidros visu nepieciešamo. Viktors
priecājās, ka nolēmis strādāt kopā ar šo sievieti. Vienatnē viņš nebūtu tik tālu ticis, vēl joprojām skraidītu kā akls, neko nepanāktu un gaidītu, līdz CIP viņu atradīs. Rebeka vairākas reizes bija pierādījusi, ka ir neparasti vērtīga palīdze, pat pāriniece, kaut gan bija grūti viņu kā tādu pieņemt.
Viktors nevēlējās to atzīt, tomēr juta, ka viņa ir kaut kas vairāk. Nevis draugs, bet līdzbiedrs, ar kuru viņam tiešām gribējās runāt, kaut gan nebija viegli to darīt. Daļēji vainojama bija sievietes ietekme uz viņu, daļēji Viktora raksturs. Tēlojot lomu, viņš spēja būt apburošs un valdzināt sievietes, bet pats savā ādā bija neveikls. Viņš bija zaudējis iemaņas vai arī nekad nebija tās apguvis.
To, ka Rebeka viņu pievelk, viņš centās noliegt, tomēr nespēja. Slepus vērojot viņas augumu, Viktors juta sirdi iepukstamies straujāk; tādu reakciju nespēja izraisīt neviena prostitūta. Bet Rebeka pamodināja kaut ko citu, ne tikai iekāri. Viņa bija vienīgā sieviete Viktora mūžā, kura zināja, kas viņš ir, bet neuzlūkoja viņu ar pretīguma pilnu skatienu. Pirms aiziešanas Viktors pat bija pamanījis iejūtīgumu viņas acīs, kaut gan žēlums neiederējās viņa vientulīgā izdzīvotāja raksturā.
Viņš nemitīgi atgādināja sev, ka neizjūt nepieciešamību pēc kāda cita cilvēka savā dzīvē. Reiz tas atbilda patiesībai, bet tagad, iespējams, bija mainījies. Varbūt vienmēr bijis vienkāršāk sev iestāstīt, ka nevienu nevajag, nekā atzīt patiesību.
Izgājis no noliktavas, Viktors piepeši apjauta, ka gaida mirkli, kad atgriezīsies viesnīcā un redzēs Rebeku. Viņš sarauca pieri un atgādināja sev, ka tas ir bīstams domu gājiens.
Bet viņš vairs neieklausījās šajā saprāta balsī.
64 . NODAĻA
Plkst. 01.10 pēc Centrāleiropas laika
Rebeka nožāvājās. Acis sūrstēja. Teserakts bija prom jau stundu, un viņai nebija ne jausmas, kad viņš atgriezīsies. Viņš atbildēja, ka būs noliktavā tik ilgi, cik vajadzēs. Rebeka gribēja viņu sagaidīt, tāpēc pacēla klausuli un palūdza numuru apkalpotājiem trīskāršo espresso. Ja pēc tā viņa nepaliks nomodā, tad nelīdzēs nekas.
Viņa bija izvēlējusies ziņu kanālu. Skatoties vismaz varēja turēt acis vaļā, kaut gan sižeti nešķita interesanti. Rebeka domās pavēlēja vīrietim steigties atpakaļ. Viņai nepatika būt vienai pat salīdzinoši drošajā viesnīcas numurā. Teserakts bija piekodinājis, lai viņa nevienam neatver durvis. Šī vajāšanas mānija pamazām kļuva neciešama.
Bet viņa bija redzējusi vīrieša rētas. Tā bija īsta atklāsme. "Es nespēju iztēloties dzīvi, kuras dēļ kādam varētu būt tik daudz ievainojumu. Un, ja tādas ir fiziskās rētas, kas notiek viņa galvā?" Rebeka izbrīnīta saprata, ka viņai ir žēl Teserakta.
"Vai bārā viņš tiešām gribēja palīdzēt, vai arī centās nenokļūt uzmanības centrā?" Tobrīd Rebeka apvainojās, ka viņš neļauj pašai sevi aizstāvēt. "Varbūt pat slepkavām ir kaut kāda savāda bruņnieciskuma izjūta." Pēc tam viņa saprata, ka Teserakts droši vien sargāja sevi, glābjot viņu no nepa-
tikšanām. Tagad viņa domāja, ka vīrietis gluži vienkārši par viņu rūpējies, un tas šķita aizkustinoši. "Viņš jau divas reizes ir mani izglābis." Viņa pasmaidīja. "Kā sargeņģelis. Kaut gan labāks apzīmējums būtu nāves sargeņģelis. Vai viņš grasās mani nogalināt, kad viss būs beidzies?" Pēdējo dienu laikā viņa sev šo jautājumu bija uzdevusi vairāk nekā desmit reižu. Sākumā, kaut gan Teserakts solīja nozust no viņas dzīves uz visiem laikiem, Rebeka bija pārliecināta, ka saņems lodi pakausī, tiklīdz vairs nebūs noderīga. Tad viņa loloja ieceri pavedināt slepkavu, lai neiekļūtu viņa mērķu sarakstā, jo bija pamanījusi sev veltītos skatienus, bet beigu beigās neuzdrošinājās to īstenot.
Tagad, kopš Teserakts bija atteicies atklāt savu vārdu, Rebeka jutās pārliecināta, ka viņai nedraud briesmas. "Ja viņš to pateiktu, es kļūtu vēl bīstamāka, un profesionāļa pieredze liktu viņam šos draudus likvidēt. Viņš to nevēlējās. Varbūt reiz Teserakts bija iecerējis mani nogalināt, bet tagad ir atmetis šo plānu." Rebeka pasmaidīja, jo zināja, ka patīk vīrietim, kaut gan viņš to nekad neatzītu.
Rebekai nebija nekādu ilūziju par to, kas viņš ir un kā pelna iztiku. "Bet varbūt aiz tā visa slēpjas kaut kas cilvēkam līdzīgs. Varbūt, kad tas viss beigsies, man izdosies šo cilvēku saskatīt."
Kad atnesa kafiju, viņa jau bija gandrīz iemigusi. Rebeka atvēra durvis un paņēma vīrieša sniegto krūzi un apakštasīti, miedzot acis spilgtajā gaiteņa gaismā. Viņa iegāja istabā, lai sameklētu dzeramnaudu.
Pagriezusies viņa ieraudzīja, ka vīrietis ir ienācis iekšā. Kaut gan bija grūti kaut ko saskatīt, viņa apjauta, ka šis cilvēks ir pārāk vecs, lai būtu viesmīlis. Viņam bija melni mati, bet āda gaiša, ne ka grieķim. Piepeši nobijusies, Rebeka atkāpās no viņa tālāk.
Sejas izteiksme nemainījās, kad viņš aizvēra durvis un nesteidzīgi tuvojās Rebekai. Viņa redzēja ledaini zilas acis tāda cilvēka acis, kuram nav dvēseles.
Rebeka lūdza Dievu, kaut vīrietis, kura vārdu viņa nezināja, ierastos šajā pašā mirklī, bet no viņa nebija ne miņas.
“Tātad šoreiz viņš mani nepaglābs."
65. NODAĻA
Plkst. 01.49 pēc Centrāleiropas laika
Kad Viktors atgriezās istabā, lielā lampa bija izslēgta. Ļoti labi. Viņš bija piekodinājis Rebekai to neieslēgt un atstāt tikai mazākās lampas. Ari tās bija izslēgtas. Viņš dzirdēja, ka vannasistabā līst ūdens. Viņš nebija brīdinājis Rebeku to neizmantot. Ja kāds viņai uzbruktu, tam vairs nebūtu izšķirošas nozīmes.
- Es esmu atpakaļ, viņš sacīja.
Klusums. Rebeka dušā viņu nedzirdēja. Starp aizkariem bija sprauga. Istabā iespīdēja mēness stars. Zem vannasistabas durvīm blāvoja gaisma. Tās pietika, lai viņš redzētu, ka viss ir savās vietās. Tomēr viriš uzmanījās, kā jau vienmēr, un tumsā piegāja pie savas gultas, kas bija tālāk no durvīm. Viņš nospieda slēdzi. Istaba joprojām grima tumsā.