Sākotnējo stingo klusumu, kas sekoja sprādzienam, strauji aizpildīja histēriski kliedzieni. Vēl viena nepatīkama spridzekļu blakusparādība. Tie izbiedēja garāmgājējus. Visi pietrūkās kājās, skatījās, rādīja uz liesmām, daudzi nesavaldīgi klaigāja. Rīds apmierināts redzēja, ka krītošās šķembas nav nevienu ievainojušas, kaut gan jebkurš nelaimīgais, kurš sprādziena brīdī gājis garām istabas durvīm, noteikti bija sarauts gabalos. Vismaz mirtu nekavējoties. Bez ciešanām.
Rīdām tas bija svarīgi. Arī blakus istaba bija iznīcināta, bet tajā nemitinājās viesi. Rīds to iepriekš bija pārbaudījis. Viņš nekad nenogalināja nevainīgos, ja vien no tā varēja izvairīties. Viņš bija profesionālis, nevis psihopāts.
Istabā bija pietiekami daudz sprāgstvielas, lai saplosītu Teseraktu neskaitāmos sīkos gabaliņos, un katalizatora veicinātās liesmas pārvērtīs abus līķus pelnos. Tas bija dzelžainais klienta nosacījums. Viņš vēlējās, lai nepaliktu itin nekādas pēdas. Tā kā laiks un resursi bija ierobežoti, turklāt pretinieks nebija amatieris, Rīdām nekas cits neatlika un nācās izmantot sprāgstvielas un uguni, lai līķus nevarētu identificēt.
Rīds iztukšoja glāzi un piecēlās. "Pēc tāda sprādziena Teserakts nevarēja izdzīvot, tātad darbs ir pabeigts un manam iespaidīgajam trofeju skaitam pievienots jauns skalps. Žēl, ka lamatas bija izliktas tik prasmīgi un medījumam nepietika laika apjaust, ka viņš tajās nokļuvis." Anglis paņēma grāmatu un avīzi, atstājot īpaši bagātīgu dzeramnaudu.
Viņš gāja garām satriektajiem cilvēkiem pie viesnīcas, nesteidzīgi baudot silto vakaru skaistajā pilsētā, un nezināja, ka nav vienīgais, kurš nepievērš uzmanību sprādzienam.
66. nodaĻa
/
ĀKLINGTONA, VlRDŽĪNIJAS ŠTATS, ASV Piektdiena
Plkst. 12.30 pēc: Austrumu zonas laika Fērgusons sēdēja pie stūra galdiņa savā klubā un klusi baudīja iecienīto maltīti, liellopa gaļas tartaru, un no lielas glāzes malkoja Burgundijas vīnu. Telefons bija ieslēgts klusuma režīmā, lai viņš varētu netraucēts paēst. Novecojot Fērgusons atskārta, ka viņam arvien biežāk patīk kaut ko darīt vienam. Pārāk liela dzīves daļa bija pavadīta kopā ar stulbeņiem, un viņš nevēlējās šķiest atlikušos gadus. Viņam īpaši patika ēst vienam, kad nevajadzēja vienlaikus runāt par darījumiem vai apmainīties banalitātēm.
Uzzibsnīja telefona ekrāns, bet Fērgusons tam nepievērsa uzmanību. Klubs bija gandrīz tukšs, un greznajā, melnkoka paneļiem apšūtajā telpā uzturējās tikai saujiņa tādu pašu pensijas vecuma vīru. Marmora kamīnā skaļi rūca uguns. Klubs bija Fērgusona patvērums, un viņš to apmeklēja gandrīz divus gadu desmitus, nereti vērojot, kā pārējie noveco, kā izplūst viņu viduklis un sarunas kļūst klusākas.
Pēdējā laikā Fērgusons bija noguris un slikti gulēja. Arēji viņš saglabāja nevainojamu mieru, un parasti šis miers bija patiess, bet reizēm iekšēji viņš nemaz nebija tik vienaldzīgs, kā šķita apkārtējiem. Tas bija saprotams, ņemot vērā, cik daudz likts uz spēles un cik bīstama tā bija.
Šķita grūti noticēt, ka Teseraktam tik ilgi izdevies palikt dzīvam. Tomēr Fērgusons atgādināja sev, ka viņam mūžā bieži uzspīdējusi veiksme operāciju laikā, un dabas likumi noteica, ka reizēm arī nepalaimējas.
Fērgusons sakošļāja vēl vienu jēlas gaļas kumosu. Viņš cerēja, ka drīz Samnere un Teserakts būs miruši un viņš varēs baudīt rožainu pensijas laiku, kad vairs nevajadzēs raizēties par slepkavu, kurš spītīgi atsakās mirt. Ja vien izdosies sameklēt zibatmiņu.
Jūras dibenā gulēja vismaz simt miljonus dolāru vērta tehnoloģija. Fērgusons bija tik tuvu prātam neaptveramai bagātībai, ka jau gandrīz sajuta tās garšu. "Pagaidām man gluži vienkārši nav paveicies, tas arī viss. Noteikti." Bija grūti norīt kumosu.
Telefona ekrāns atkal iespīdējās, un Fērgusons ieraudzīja tajā Saiksa vārdu. "Gļēvais muļķis visu rītu cenšas ar mani sazināties. Acīmredzot noticis kaut kas svarīgs, vismaz pēc Saiksa domām, bet man šobrīd nav noskaņojuma uzklausīt stāstu par vēl vienu neveiksmi."
Ja atkal kaut kas saietu grīstē, Fērgusonam nāktos pārciest nelāgas naktis. Pat tad, ja viss būtu nokopts, vēl vajadzētu tikt galā ar iepriekšējiem notikumiem. "Iespējams, Alvaresa izmeklēšana novedīs strupceļā, bet Čembersa un Prokters tik un tā neliktos mierā. Man abi nepatīk, it īpaši Prokters, bet jāatzīst, ka resnais āzis un kaulainā maita ir ļoti gudri un apņēmīgi cilvēki."
Tā kā Prokters ošņājās apkārt ar savu milzu degunu, Fērgusons zināja, ka nedrīkst atstāt nevienu nenosietu pavedienu. "Citādi Prokters turpinās tos raustīt, kamēr viss izirs. Vienīgā iespēja no tā izvairīties ir panākt, lai kāds cits uzņemas vainu par Teserakta nolīgšanu. Nepieciešams ļaundaris."
Šīs pārdomas pārtrauca saruna, kas bija dažus decibelus skaļāka, nekā pieklājības likumos noteikts. Viņš pacēla ska
tienu un ieraudzīja Saiksu, kurš strīdējās ar zāles pārzini. Fērgusons nopūtās un pamāja, ļaujot ielaist Saiksu telpā.
Viņš uzsvērti ēda un nelūkojās uz padoto, kad tas apsēdās pretī un uzsvieda uz galda mapi.
- Priecīgus sasodītos Ziemassvētkus.
- Kā, lūdzu?
Fērgusons pacēla galvu un ieraudzīja, ka Saikss atplaucis smaidā. Viņš izskatījās pēc modeļa, kas reklamē vīriešu skaistumkopšanas produktus ne īpaši jaunajiem un pievilcīgajiem.
- Ziemassvētki šogad sākušies ātrāk, viņš paziņoja.
- Viss ir beidzies.
-Ko?
- Beidzies, Saikss atkārtoja.
Sešdesmit septiņus gadus vecā Fērgusona sirds sāka pukstēt straujāk. Vai viņš ir miris?
Saikss smaidīja vēl platāk. Saraustīts mazos gabaliņos.
- Un Samnere?
- Arī mirusi. Rīds novāca abus. No viņiem nav palicis nekā, ko identificēt. Nekas nenorādīs uz mums. Nekad.
Fērgusonam pār muguru pārskrēja tirpas. Paldies Dievam, viņš noteica, atplaukdams smaidā. Tas zēns ir katra penija vērts. Ceru, ka angļi prot novērtēt viņa spējas. Brīdi klusējis, viņš izbaudīja saldo uzvaras garšu. Es gandrīz jau sāku satraukties.
- Jā gan. Saikss iesmējās. Man jau nedēļu sirds kāpa pa muti ārā.
- Atvieglojums ir brīnišķīgs, vai ne, Saiksa kungs?
- Tik tiešām. Bet tas vēl nav viss.
- Viņš atrada zibatmiņu? Fērgusons dedzīgi jautāja. Saikss pamāja un norādīja uz mapi. Fērgusons sarauca uzacis un pasniedzās pēc tās. Jau?
Saikss palocīja galvu. Es vairākas stundas centos ar jums sazināties. Man pietika laika visu nokārtot.
Fērgusons uzmanīgi atvēra mapi un aplūkoja sonāra attēlus. Kur tas ir?
-Apmēram astoņdesmit jūdžu attālumā no Tanzānijas pilsētas Tangas krasta, Saikss klusi atbildēja.
Pieredzējušais C1P virsnieks kādu bridi to apsvēra.
- Jums jādodas turp ar nākamo reisu. Es izdomāšu kādu ieganstu, lai jūs manā vārdā apmeklētu vēstniecību.
Saiksa sejā pavīdēja negriblgums. Vai gribat, lai es turp lidoju pats?
- Mēs esam pārāk bieži kļūdījušies, izmantojot piesaistītus cilvēkus. Man vajag, lai esat tur klāt. Neuzmācīgais, bet glaimojošais lūgums nekavējoties iedarbojās. Fērgusons redzēja, ka Saiksam ši doma iepatīkas, un turpināja: Ņemiet līdzi pāris nirēju. Nebūs grūti atrast bijušos jūras spēku īpašās vienības kareivjus.
- Es jau pirms kāda laika izveidoju piemērotu kandidātu sarakstu, Saikss tēloti nevērīgi noteica, bet balsī bija jaušams, ka viņš jūtas apmierināts ar sevi.