— Nav nevienas Austrumu reliģijas, — sacīja Berliozs, — kurās, kā likums, šķīsta jaunava nelaistu pasaulē dievu. Un kristieši, neko jaunu neizdomādami, taisni tāpat radīja savu Jēzu, kas īstenībā nekad nav dzīvojis. Lūk, tieši tam vajag veltīt galveno uzmanību…
Berlioza augstais tenors skanēja tukšajā alejā, un, jo vairāk Mihails Alcksandrovičs iedziļinājās tajos džungļos, kur sprandu nenolauzt var tikai ļoti izglītots cilvēks, jo vairāk un vairāk interesanta un dcnga uzzināja dzejnieks gan par ēģiptiešu žēlīgo dievu Ozirisu, Debess un Zemes dēlu, gan par feniķiešu dievu Tammuzu, gan par Marduku, gan pat par mazāk pazīstamo vareno dievu Vičilopočtli, kuru reiz sevišķi pielūguši acteki Meksikā.
Un tieši tajā brīdī, kad Mihails Alcksandrovičs stāstīja dzejniekam, kā acteki veidojuši Vičilopočtlifigūriņu, alejā parādījās pirmais cilvēks.
Vēlāk, kad, atklāti runājot, viss jau bija garām, dažādas iestādes sniedza savas ziņas par šī cilvēka izskatu. To savstarpējais salīdzinājums nevar neradīt izbiinu. Pirmās no tām liecina, ka cilvēks bijis maza auguma, zelta zobiem un pieklibojis ar labo kāju. Otras — cilvēks bijis milzīga auguma, platīna plombām mutē un kliba bijusi kreisā kāja. Trešās ziņas vislakoniskākās — nekādu sevišķu pazīmju vispār nav bijis.
Jāatzīst, ka neviena no šīm ziņām nekur neder.
Vispirms jau aprakstītais nebija klibs ne ar labo, ne ar kreiso kāju, augums nebija ne sīks, ne milzīgs, bet vienkārši — garš. Kas attiecas uz zobiem, tad kreisajā pusē viņam bija platīna, bet labajā — zelta kronīši. Viņš bija pelēkā, dārgā uzvalkā, tādas pašas krāsas ārzemju kurpēs. Pelēkā berete bramanīgi atbīdīta uz vienas auss, padusē spieķis ar pūdeļa galvas izskatā veidotu rokturi. Pēc izskata viņam varēja dot gadu četrdesmit. Mute tāda kā šķība. Noskuvies gludi. Tumšmatis. Labā acs melna, kreisā nez kāpēc zaļa. Uzacis melnas, tikai viena augstāka par otru. Vārdu sakot — ārzemnieks.
Iedams garām soliņam, uz kura sēdēja redaktors ar dzejnieku, ārzemnieks pašķielēja uz tiem, apstājās un negaidīti nosēdās uz blakussoliņa, pāris metru no tiem.
«Vācietis,» nosprieda Berliozs.
«Anglis,» nodomāja Bezpajumtnieks, «un, padomā tikai, cimdos viņam nemaz nav karsti.»
Bet ārzemnieks pārlaida skatu augstajām mājām, kas kvadrāta veidā apņēma dīķi, un varēja manīt, ka šo vietu viņš redz pirmoreiz un viņu tā ir ieinteresējusi.
Viņš paskatījās uz augšējiem stāviem, kuru stiklos žilbinoši spīdēja atspulgos salūzusi un Mihailam Aleksandrovičam tagad jau uz visiem laikiem rietošā saule, pēc tam pavērsa skatu zemāk, kur stikli jau lēnām tumsa, nezin par ko pasmaidīja, samiedza acis, uzlika rokas uz spieķa gala un atspieda zodu rokās.
— Ivan, — Berliozs sacīja, — tu esi ļoti labi un satīriski notēlojis, piemēram, Dieva bērna Jēzus piedzimšanu, bet tur jau tas suns ir aprakts, ka vēl pirms Jēzus bija dzimusi vesela rinda Dieva bērnu, teiksim, frīģiešu Atijs, vai, pareizāk sakot, neviens no viņiem nav ne dzimis, ne bijis, tajā skaitā ari Jēzus, un tev vajag aprakstīt nevis dzimšanu un, teiksim, gudros no Austrumiem, bet gan visas bezjēdzīgās baumas par pašu piedzimšanu… Citādi pēc taviem vārdiem iznāk, ka viņš tiešām ir piedzimis…
Tajā brīdī Bezpajumtnieks vēlreiz mēģināja apvaldīt mokošās žagas, aizturēja elpu, rezultātā nožagojās vēl skaļāk un žēlabaināk — un Berliozs pārtrauca savu stāstāmo, jo ārzemnieks pēkšņi piecēlās un devās pie rakstniekiem.
Tie izbrīnā skatījās uz nācēju.
— Atvainojiet, lūdzu, — pienācējs ierunājās ar ārzemnieka akcentu, taču vārdus nokropļodams, — ka es, nebūdams pazīstams, atļaujos… bet jūsu zinātniskās pārrunas temats ir tik interesants, ka…
Viņš pieklājīgi noņēma bereti, un abiem draugiem nekas cits neatlika kā celties kājās un paklanīties.
«Nē, drīzāk jau francūzis…» nosprieda Berliozs.
«Polis?…» nodomāja Bezpajumtnieks.
Jāpiebilst, ka jau ar pirmajiem vārdiem ārzemnieks atstāja uz dzejnieku visriebīgāko iespaidu, bet Berliozam viņš gandrīz vai iepatikās, tas ir, ne nu iepatikās, bet… kā to labāk pateikt… ieinteresēja.
— Vai atļausit man apsēsties? — ārzemnieks laipni jautāja, uzrunātie nevilšus pavirzījās katrs uz savu pusi, ārzemnieks apsēdās vidū starp abiem un tūlīt iesaistījās sarunā. — Ja es nepār- klausījos, jūs izteicāt domu, ka Jēzus nekad nav uz pasaules bijis? — pievērsis Berliozam savu kreiso zaļo aci, ārzemnieks jautāja.
— Nē, jūs neesat pārklausījies, — pieklājīgi atbildēja Berliozs,
— tieši tā es teicu.
— Ak, cik interesanti! — ārzemnieks iesaucās.
«Kāda vella pēc viņam to vajag?» nodomāja Bezpajumtnieks un sabozās.
— Un jūs savam sarunu biedram piekritāt? — painteresējās ārzemnieks, pievērsdamies Bezpajumtniekam.
— Par visu banku! — tas atbildēja, kā vienmēr izsacīdamies puķaini un figurāli.
— Pārsteidzoši! — nelūgtais sarunu biedrs iesaucās, nez kāpēc zaglīgi palūkojās visapkārt un pusbalsī turpināja: — Piedodiet manu uzmācību, bet es sapratu, ka jūs, nemaz nerunājot par visu citu, ari Dievam neticat. — Viņš sataisīja izbijušās acis un piemetināja:
— Zvēru, ka nevienam nesacīšu!
— Jā, mēs neticam Dievam, — pasmaidījis par intūrista izbailēm, Berliozs atbildēja, — bet par to pie mums var runāt pilnīgi brīvi.
Ārzemnieks atgāzās pret sola atzveltni un pat iespiedzās aiz
ziņkārības:
— Jūs esat ateisti?!
— Jā, mēs esam ateisti, — Berliozs smaidīdams atbildēja, bet Bezpajumtnieks noskaitās un nodomāja: «Ko tas ārzemju sprukstiņš piesienas!»
— Ak, cik brīnišķīgi! — iesaucās savādais ārzemnieks un sāka grozīt galvu, te uz vienu, te uz otru literātu skatīdamies.
— Mūsu valstī ateisms nevienā izbrīnu neizsauc, — diplomātiski pieklājīgi paskaidroja Berliozs, — vairums mūsu iedzīvotāju apzinīgi un jau sen ir pārstājuši ticēt pasaciņām par Dievu.