— Iešu meklēt vainīgos, — viņš iedams klusi izmeta.
Ar ozolkoka imitāciju apdarinātajā galvenā inženiera kabinetā studenti iegāja tādā pašā kārtībā kā pieņemamajā istabā — cits aiz cita. Pa priekšu gāja garais un slaidais Aleksandrs Koreļins, augstu pacēlis galvu. Aiz viņa, mazliet līgodamies.
gāja Jermolajs Bogdichanovs. Goga Šeremetjevs kustējās lēni, skatīdamies gndā.
Sēdieties! Kas jums tāds steidzams sakāms? Es klausos, — ātri izrunaja galvenais inženieris, pieceldamies no galda un spiezdams visiem pēc kārtas roku.
Jus nevarat iedomāties, Aram Grigorjevič, kādā neparastā liela mēs atnācām pie jums! — Koreļins teica, sēzdamies krēslā.
Ļoti interesanti. Es klausos, — mierīgi teica galvenais inženieris, atmezdamies pret krēsla muguru.
«Klusi runā — tātad nav labā omā,» pazibēja domās Koreļinam.
— Jus, protams, zināt, kāda milzīga nozīme cilvēka dzīvē ir dabai, — Koreļins, stipri uzbudinādamies, turpināja. — Nē… piedodiet, nevis cilvēka dzīvē, tāpēc ka cilvēks ir daļa no dabas, bet zinātnē un technikā.. Nu jā, zinātnē un technikā! Es jums varu minēt tūkstošiem piemēru. Ņemiet putnus, kas lido bezgalīgajos gaisos… Ņemiet, beidzot, zivis, kas rotaļājas okeana dzelmē …
Koreļins sastomījās; viņš juta, ka aiz uztraukuma nerunā to, kas vajadzīgs, bet galvenais inženieris skatās uz viņu ne visai laipni.
— Iedomāsimies, ka es ņemšu putnus un ņemšu zivis. Ko tālāk liksiet ar tiem darīt? — galvenais inženieris, izmantodams Koreļina pauzi, iesprauda starpā.
— Anatomēt, — Goga Šeremetjevs piemetināja dobjā balsī, kas nepieļāva iebildumus.
Galvenais inženieris ieplēta acis un pagriezās pret Gogu.
— Viņš jums savu domu neizteica pietiekami skaidri, — Koreļins sāka uztraukties. — Kaut gan Leonardo da Vinči arī anatomēja baložus..
— Tu nerunā, ko vajag, Saša, — iejaucās Bogdichanovs.
— Izskaidro vienkāršāk … Baložiem te nav nozīmes, Aram Grigorjevič. Mēs domājam par kādu citu dzīvnieku, kas, tā sakot, ir daudz tuvāks mūsu interesēm..
— Ko? — galvenais inženieris vaicāja, pieceldamies no galda.
— Jūs te ieradāties muļķot mani ar savām mīklām? Jūs domājat, ka es neesmu redzējis begemotus, kas sazīmēti jūsu rasējumos? Kas tas par balaganu?
— Bet tie jau nav begemoti, Aram Grigorjevič! Apgalvoju jums, ka tie nav begemoti! — Koreļins uztraucās. — Tūlīt jūs uzzināsiet… Jermolaj, es tevi lūdzu …
Galvenais inženieris redzēja, ka Bogdichanovs sāk steidzīgi taustīt savas žaketes sānu kabatu. Tad viņš pārsteigts iesaucās un nez kādēļ aši iegrūda roku bikšu kabatā.
— Paskaidrojiet taču cilvēku valodā, kas noticis! — galvenais inženieris teica.
— Aram Grigorjevič! — Koreļins turpināja, arvien vēl mulsdams. — Zemes dziļu pētījumus var taču izdarīt ar dzīvnieku palīdzību … tas ir, piedodiet, ar tiem līdzīgu..
Koreļins nedabūja pabeigt savu frāzi, jo durvis pēkšņi ar troksni atvērās un istabā žigli ienāca pusmūža cilvēks ar portfeli.
— Aram! Vai negaidīji? — viņš sauca jau no sliekšņa.
Tas bija inženieris no centra, kas negaidot ieradās institūtā kārtot steidzamu jautājumu.
Tūdaļ aiz viņa kabinetā ienāca Tētis.
— Beigsim, biedri! — ātri noteica galvenais inženieris, pavērsies pret studentiem. — Patlaban man nav vaļas ar jums noņemties. Citu reizi nāciet ar skaidru formulējumu, ko gribat … Nekā nesaprotu! — galvenais inženieris jautri noteica, kad durvis aiz studentiem aizcirtās. — Nevaru teikt, ka tie būtu pārāk kautrīgi puiši, bet, lūk, veselas desmit minūtes nevarēja ar jēgu paskaidrot, kāpēc nākuši.
— Tu laikam viņus sarāji, — par begemotiem? — smaidot piebilda Tētis. — Tad nu viņi pārbijās.
— Pie viena, vai zini, kā viņi izskaidro begemotu parādīšanos rasējumos? — galvenais inženieris turpināja. — Viņi atnāca ar piedāvājumu ģeoloģiskai izlūkošanai izmantot nezkādus dzīvniekus. Vēlāk vajadzēs to noskaidrot.
— Dzīvniekus ģeoloģiskai izlūkošanai? — viesis brīnījās.
— Tagad, kad mūsu rīcībā ir tik daudz lielisku aparatu! Piedodiet, bet man neviļus nāk prātā barons Mincbhauzens. Tas kādreiz ieteica lidot ar zosīm..
— Vispār pie mums institūtā pēdējā laikā notiek dīvainas parādības, — turpināja galvenais inženieris, pagriezies pret viesi.
— Vai vari iedomāties: pagājušo nakti, piemēram, es paša acīm redzēju kustīgu skeletu. Nu? Kā tev tas patīk?
— Kādu skeletu? Par ko tu runā? … viesis kļuva nemierīgs.
— Es atbraucu šurp parunāt par nopietniem jautājumiem … Pie velna, Aram, es domāju, tev tuvākā laikā nepieciešams atvaļinājums.
— Labi, labi, — Gevorkjans smaidot atbildēja. — Pašlaik man atvaļinājums nav vajadzīgs. Bet nedomā, ka skelets man rēgojās. Tu taču nezini, par kādu skeletu es runāju. Es arī pats lāgā nezinu, kas tas bija. Patlaban apsardzes priekšnieks noskaidro šo lietu.
Drīz kabinetā iestājās normālā darba atmosfēra. Galvenais inženieris, staigājot pa istabu un spēcīgi žestikulējot, uzsāka karstas debates ar atbraucēju.
— Caurules? Jā, tās jums jāatsūta ar lidmašinu… Kā gan citādi! Spried pats … Ko!.. — bija dzirdama viņa skaļā balss.
liii/lem galvenā inženiera balss noklusa un to nomainīja paskaļa, bet rāma un prātīga Tēta valoda. No centra atbraukušais runaja klusi.
Mums trūkst cilvēku! — galvenais inženieris uzbudinājās.
Patlaban tiks mobilizēti visi… Cilvēki! Saprotiet, cilvēki mums vajadzīgi! Cilvēku par maz … Lūk, piemēram, šie trīs.. Iris musketieri, kā kāds tos pie mums nosaucis.. Vai tad es uz viņiem varu paļauties? Ko jūs ieteicat man ar viņiem darīt?
— Bet, pagaidi, Aram, ko tu pret viņiem pirms laika uzsāc ciņu! — Tētis aizstāvēja. — Puiši ir jauni. Redzams, aizrāvušies ar kādu jaunu ideju. Vajag noskaidrot. Rīt svētdiena, bet pirmdien, iespējams, es pats viņus ņemšu priekšā.
— Es taču teicu, ka vispār viņi nav slikti darbinieki, — galvenais inženieris turpināja. — Bet jāņem vērā, ka tieši viņi ir aizrāvušies ar kādu ideju. Vai tie ir murgi vai ne, to es nezinu. Tomēr tas neko nenozīmē, tagad jāveic mums uzdotais uzdevums. — Galvenais inženieris mitējās staigāt pa istabu, apsēdās savā vietā. — Urbi var lietot visparastāko. Lokacijas iekārtu uzmontēsim, griezējinstrumenta tuvumā. Jūs interesē darbības rādiuss? Lūdzu … Piecdesmit metru jau var garantēt.. Bet tas vēl nav viss! Es domāju, ka sasniegsim septiņdesmit metru. Varat iedomāties! Sēžot šajā kabinetā, mēs uz ekrana redzēsim visu, kas notiek trīs četru kilometru dziļumā. Tagad taču mēs īstenībā esam akli… Mēs neredzam, kas notiek te, zem mums, pavisam tuvu …
Inženieris strauji pavicināja ar roku un ar rādītāja pirkstu parādīja uz leju, uz grīdu.
— Patiešām, neredzam, — Tētis apstiprināja ar noslēpumainu pieskaņu balsī. — Bet paskatieties!.. — Pie tam viņš norādīja uz lielo grīdsegu, kas bija izklāta istabas vidū.
Galvenais inženieris un viesis ar izbrīnu sāka aplūkot vietu, ko norādīja Tētis. Zem grīdsegas norisinājās kaut kas nesaprotams: tās vidū bija izcēlies neliels uzkalniņš; tas pārvietojās uz dažādām pusēm, visu laiku mainīdams virzienu.
— Kas tas varētu būt? — vaicāja galvenais inženieris.
— Es domāju — žurka, — noteikti paziņoja viesis.
— No kurienes tad manā kabinetā var būt žurka? — galvenais inženieris apvainojās. — Nē, tas taču vienkārši interesanti … Jāpaskatās.