Daudziem par izbrīnu viņi jutās lieliski. Ieelpojuši svaigu gaisu, draugi kļuva vēl jautrāki.
Nu, biedri, — Gevorkjans viņus uzrunāja, apskatīdams katru pēc kārtas, — neuzplīšos ar jautājumiem. Sakiet tikai vienu: vai mašina bojāta?
— Ko jūs, Aram Grigorjevič! — atbildēja Koreļins, izrauda- rnies no galvenā inženiera straujajiem skāvieniem. — Pilnīgā kārtībā. Pārbaudi izturēja teicami. Atrodas pazemes grotē…
— Par groti nestāstiet, — Gevorkjans viņu pārtrauca. — Mēs jau tā nospriedām, ka būsiet iekļuvuši tieši tur. Panfjoričs pastāstīja teiku un palīdzēja mums uzmeklēt šo vietu.
— Bet sakari gan mūs piekrāpa, Aram Grigorjevič, — Koreļins turpināja, notīrīdams sev putekļus. — Jums bija taisnība, kad šaubījāties, vai radioviļņi spēs iziet cauri tik biezam zemes slānim.
— Sakiet, cik sen jūs nelietojat radiouztvērēju! — iejaucās radists.
Koreļins pārdomādams palūkojās pulkstenī un pateica laiku, kad bija nosūtījis pēdējo radiogramu.
— Ak jūs! — Gevorkjans tūdaļ iesaucās. — Šeit jūsu sirdsdraugs Petja ar saviem biedriem ieteica tādu joku, ka visiem lielākajiem radiotechniķiem būs skaudība … Tagad mums radiosakari ar pazemes laivām nodrošināti pilnīgi, — viņš nobeidza, vilkdams aiz piedurknes Koreļinam tuvāk melnīgsnējo zēniņu, kas stīvējās pretī.
— Vai galvenais inženieris uz mums dusmojas? — paklusu vaicāja Bogclichanovs, apskaudams Tēti.
— Tas viss _ jau pagājis… — vēl klusāk atbildēja Tētis. — Naktī, kad jūs devāties ceļojumā, saņēmām teiegramu, kas aizliedza Gevorkianam pirmajam izdarīt pārbaudi, bet reflektantu, kā jau zināt, bija daudz..
To pašu nakti laivu, kas atradās grotē, apgādāja ar jaun- sazpildītiem akumulatoriem un skābekļa krājumu. No rīta tā, milzīga laužu pūļa sagaidīta, paredzētā vietā iznāca zemes virspusē.
STĀSTS PAR KĀDU SPRĀDZIENU
— Vai gribat, pastāstīšu jums kādu notikumu? Var teikt, neparasts gadījums, — kādreiz piedāvājās leitnants Voronovs.
Tas notika tai laikā, kad mums, pētnieciskā institūta darbiniekiem, vēl bija kazarmu stāvoklis. Pirms gulētiešanas mēs bieži mēdzām sapulcēties mazā, mājīgā istabiņā, lai patriektos par visdažādākajiem tematiem.
— Nav nekas pretim! — es atbildēju. — Tikai kaut ko labi jocīgu.
Gara auguma leitnants, liels jokupēteris un tērzētājs, sniedzās kabatā pēc portsigara un, cenzdamies būt nopietns, uzsāka savu stāstu apmēram šādi:
— Zinātniski pētnieciskā institūta teritoriju, kuram es biju piekomandēts kara sākumā, jūs laikam pazīstat…
Nu, lūk, jums tikai būs grūti iztēloties, cik nemīlīga tā izskatījās pēc evakuacijas. Visur tukšs. Mētājas grabažas. Pilnīgs, izpostītas ligzdas iespaids.
Iekārta jau aizvesta. Arī cilvēki aizbraukuši. Pagaidām esam palikuši tikai es un mechaniķis Petja Jaņins — tāds vienkāršs zēns un brīnišķīgs biedrs.
Tolaik mēs vairs nebijām pārāk aizņemti. Saiņojām šādus tādus sīkumus, klaiņojām pa tukšajiem korpusiem, lai paskatītos, vai nav palicis kaut kas vajadzīgs, un gaidījām lidmašinu aizbraukšanai. Vispār brīva laika mums bija atliku likām.
Petjam tai laikā radās jauns laika kavēklis, ja tā varētu sacīt. īstenībā tā dēļ jau viss arī notika …
Mums vēl bija palicis neaizsūtīts parasts aparats, ar ko pieraksta skaņas gramofona platēs. Cik reižu netiku teicis: «Petja, iesaiņo aparatu kastē. Pēkšņi atbrauks mašina — tu mani ar to aizkavēsi!» Bet viņš runāja pretī, zvērēja, ka neaizkavēšot, un turpināja darīt savu.
Ko tad viņš ar to darīja? Nu, kaut ko pavisam vienkāršu. Tiklīdz izdzird gaisa trauksmes signālu, tūdaļ stiepj mikrofonu sētā vai izbāž laukā pa logu. Nu, bet, kā jums jau zināms, — kas tobrīd notiek atmosfērā? Lidmašinas dūc, zenitlielgabali šauj, bumbas kauc un plīst, reizēm pat mums gluži tuvu. Bet viņš tik sēž pie aparata un visas šīs skaņas pieraksta platē.
To viņš darīja diezgan bieži.
«Es gribu,» viņš mēdza teikt, «atstāt mūsu pēcnācējiem piemiņu skaņās par šīm dienām.»
Vispār, protams, tas bija interesanti! Tikai viņš man bija ar to pārāk apnicis. Uzlidojumi tolaik notika bieži, un gandrīz vaf ik pēc katra Petja rāda man plati. Tas bija tāds caurspīdīgs disks.
«Lūk,» viņš saka, «brīnišķīga skaņu aina uzņemta, biedri Voronov. Tie, kas šajās dienās Ļeņingradā nav bijuši, iegūs pilnīgu priekšstatu. Vai gribi noklausīties?»
es tad parasti sāku pukoties un atkal atgādināju, lai aparatu tūdaļ iesaiņo.
It īpaši viņš man uzmācās pa vakariem, kad lika noklausīties savu piašo kolekciju uz elektriskā gramofona, kuram bija liels, oli spēcīgs reproduktors. Atskaņojums bija tik skaļš, ka istabā radās īstas bombardēšanas iespaids.
Toreiz mēs dzīvojām vienā 110 lejas stāva istabām «B» korpusā. Tā ir veclaicīga ēka ar bezgalīgiem, šauriem gaiteņiem, kuros var pat nomaldīties.
Nu, lūk, viss šis atgadījums sāka risināties manu acu priekšā tieši tur …
Leitnanta stāsts par atgadījumu, kas noticis pazīstamā zinātniski pētnieciskā institūta teritorijā, ieinteresēja mūs, kaut gan pagaidām tajā nekā neparasta nebija.
Mēs centāmies iztēlot sev Ļeņingradu blokādes dienās, tukšo institūta ēku, kas atradās pilsētas nomalē, un visus tos apstākļus, par kādiem runāja Voronovs.
Pārliecinājies, ka viņā klausās pietiekami uzmanīgi, leitnants acīm redzami iejutās savā stāstījumā.
— Reiz gaisa trauksmes laikā, dienā, — viņš turpināja, — es atrados kādā no otrā stāva istabām tajā pašā «B» korpusā trn lūkojos pa logu. Jāsaka, ka trauksme nebija tāda kā īsta. Vispār, protams, bija dzirdams, ka gaisā ar raksturīgu skaņu dūc vācu lidmašīna. Bet tā laikam atradās ļoti augstu un, tā kā debess bija viscaur apmākusies, nemaz nebija redzama. Zenitlielgabali klusēja. Arī bumbas nekrita. Vispār — nevis uzlidojums, bet tīrās blēņas …
Pēkšņi dzirdu, tālumā atskan skaļš, tomēr ļoti savāds sprādziens. Pat nezinu, vai to var nosaukt par sprādzienu.
Vispār es esmu tiku tikām dzirdējis ļoti daudz visādu sprādzienu. Visus tos labi pazīstu un atšķiru citu no cita. Bet šoreiz — kaut kas pilnīgi neparasts: nepārtraukti dārdi, kurus pavada kaukšana un ļoti griezīga svilpšana. Tajā pašā laikā ievēroju, ka kaut kur pie mums ēkā nošķind stikli.
Jāsaka, ka pēdējais apstāklis mani pat satrauca. «No kā gan tas?» es domāju. «Fugasu bumbas ir kritušas pavisam tuvu — un nebija neviena plīsuša stikla visā korpusā. Bet nu — tāls sprādziens, un pēkšņi saplīst…»
Tikko es gribēju iet paskatīties, kur tas noticis, kad manā redzes laukā parādījās kaut kas jauns.
Iedomājieties: pilnā sparā kūleņo no augšas lejup vācu lidmašīna. Krīt gluži tuvu mums. Ļoti labi redzams, ka tas ir bumbvedējs «Junkerss 88». Ir arī skaidrs, kādēļ tas gāžas lejā.
No viena spārna tam palikušas pāri tikai atmiņas jeb, precizāk izsakoties, neliels gabals. «Tā,» es domāju, «tātad norāvuši spār- niņu. Nu, to tu ari esi pelnījis…»
Es pagāja no loga drusku sānis — gadījumā, ja krītot sprāgtu bumbu krava. Tomēr nē, dzirdu, lidmašina nokrīt klusi. Paskatījos atkal pa logu. Redzu, guļ, balodītis, uz lauka. Turp jau skrien ļaudis, kā tas tādos gadījumos mēdz būt, un viss ir kā parasti.