— Mūsu mašinā ir neaizskaramais ūdens krājums, sagādāts ekspedīcijas vajadzībām. Es jums mazliet iedošu, — Kostja mēģināja pielabināt Afanasiju Kondratjeviču.
Bet sekas bija gluži pretējas.
— Ko? — Gorškovs bargi noprasīja. — Ar neaizskaramo krājumu suni dzirdīt? Kaut tas izčibētu!
— Nu, tad varbūt jums?
— Vai tad es esmu sliktāks par suni? Vai tā lai jūs saprotu, biedri Utočkin? Vai es mazāk sajēdzu nekā suns, kas tas ir — neaizskaramais krājums?
— Tātad neņemsiet suni?
— Kas jums saka, ka neņemšu? Ko jūs uztraucaties! Protams, ka ņemšu. Un esiet bez bēdu. Es jums saku ka mechaniķis mechaniķim, — Gorškovs klusākā balsī lepni nobeidza.
Veļu vakarā, pirms gulētiešanas, Kostja sastapās ar radisti Ļudu. Viņi apstājās netālu no telts ieejas un pusbalsī sarunājās. Sudrabotā mēness ripa atradās jau gandrīz debess vidū. Plašā apkārtnē zvaigznes bija pavisam nogrimušas spožajā gaismā, un tikai dažām no tām izdevās parādīties vāju, mirgojošu punktiņu veidā.
— No šejienes drupas izskatās maziņas, — Ļuda klusi teica. — Lūk, paskatieties, kur mēs bijām.
— Jā, patiešām, maziņas, — Kostja nenoteikti sacīja.
Blakus teltī kāds no jauna uzgrieza patafonu.
Lai turam buras slingri, droši… —
orķestra pavadījumā skaļa balss sāka dziedāt populāro jūrnieku dziesmiņu, kas aicina cīnīties ar vētru, būt drošiem un neatlaidīgiem.
— Vienmēr vienu un to pašu plati liek, — noteica Ļuda, šūpodama galvu melodijas taktī. — Vai jums patīk muziķa?
— Ļoti. Man šķiet, muziķa bieži palīdz cilvēkam. Bet šo dziesmu es jo sevišķi mīlu.
Atskanēja kāda cieņas pilna balss:
— Profesors Polozovs lūdz apklusināt patafonu. Viņš liekas gulēt.
Melodija tūdaļ pārtrūka. Tomēr tā vēl ilgi skanēja Ļudai ausīs. Daudz dienu vēlāk, kad šo pašu melodiju viņai nācās dzirdēt ārkārtīgi neparastos apstākļos, Ļuda bieži atcerējās šos pēdējos kopā ar Kostju nometnē pavadītos brīžus.
— No suņiem bīstas . . . Muziķu nemīl … Redzams, viņš no visa kā bīstas un neko nemīl, — Kostja čukstēja. — Un ar tādu cilvēku jādodas bīstamā ceļojumā!
— Vai jūs esat pārliecināts, ka profesors Polozovs ir zaķapastala?
— Pilnīgi. Liekas, ka kabineta zinātnieki visi ir tādi. Un kādēļ gan viņš ieņēmis prātā pats ceļot pa šo apakšzemes upi! … Iedomājieties, cik grūti būs ar viņu!
— Bet vai jūs, Kostja, ne no kā nebaidāties?
— Ne no kā, — saīdzis* atbildēja Kostja aizgriezdamies, gluži kā kaunētos par savu atbildi.
Iestājās klusums.
— Ikvienā bīstamā pasākumā pirmajā vietā — biedri. Ja ir uzticami biedri, — nav ko bīties, — Kostja noteica. — Tā es atceros, reiz mums iznāca apšaudē līst laukā no degoša tanka…
Un Kostja pastāstīja, ka kāda viņa biedra pašaizliedzīga rīcība izglābusi dzīvību visai tanka apkalpei.
Aizrunājušies Kostja un Ļuda šķīrās krietni pēc pusnakts.
Pirms vairākiem mēnešiem pazīstamais ģeologs, tā saucamo «apakšzemes» upju speciālists profesors Polozovs bija griezies ar lūgumu zinātniski pētnieciskajā institūtā, kurā strādāja inženieris Dorochovs, lai ceļojumam pa apakšzemes upi vīnam sakārto automobili-amfibiju ar kāpurķēdēm, kurš varētu peldēt kā laiva.
Šo darbu uzticēja inženierim Dorochovam. īstenībā jāsaka, ka te nebija nekā sarežģīta. Automobiļi-amfibijas, kas pārvietojas ar kāpurķēdēm un var arī peldēt pa ūdeni, ir pazīstami jau ļoti sen visdažādākos variantos. Varēja ņemt kādu no tiem un, pielāgojot hermetiski noslēdzamu kabini, kas apgādāta ar skābekļa aparaturu, droši doties ar to ceļojumā.
Bet Andrejs Leonidovičs Dorochovs nebija tāds cilvēks.
Kā pie ikviena uzdevuma, ko viņam bija nācies atrisināt, tā arī pie šī viņš ķērās ar pārspīlētu dedzību. Ļoti īsā laikā peldošais automobilis tika apgādāts ne tikai ar bruņu kabini un ērtiem nodalījumiem, bet arī ar daudzām komplicētām un varbūt pat liekām ierīcēm, kuras, pēc Dorochova domām, varētu noderēt apakšzemes upes gultnes pētījumos.
Visam tam vēl pievienojās Andreja Leonidoviča neatlaidīgie centieni bez gala pārveidot jau uzbūvēto mechanismu. Inženieris Dorochovs nekad nebija apmierināts ar savu darbu, un šis
Grāmata nonāca manās rokās ļoti sliktā stāvoklī.Šai grāmatai trūkst divas lapas. Tā nav atrodama neviena interneta saitā ne krievu ne arī latviešu valodā. I.Ločmelis.
Kostja atgriezās pie mašinas ātrāk par citiem. Viņš nosēdas pīt" pults un ieslēdza radioraidītāju. Uz sadales dēja uzliesmoja sarkana signalspuldzīte.
— Ļuda! … Ļuda! … Vai dzirdat mani? Ļuda! … — Kostja runāja spožajā plastmasas mikrofonā. — Vai laba dzirdamība? Nu, lieliski! Mēs jau esam upes krastā… Ko? Paldies… Pee dažām minūtēm laidīsimies ūdenī… Jā … Jā .. . Gaidiet mani norunātajā laikā! … Ko? Nevis mani, bet manu pārraidi … Visu labu! . .. Sveiciens visiem! … Uz redzēšanos! .. .
Kostja smaidīdams noņēma austiņas un uzkāra tās parastajā vietā.
No samērā stāvā krasta mašina nobrauca laimīgi. Pēc tam tā žigli sāka peldēt pa straumi, ar savu tērauda krūti šķeļot ūdeni.
Krasti kļuva arvien stāvāki un stāvāki. Beidzot tie izveidoja dziļu un tumšu aizu. Un vēl pēc brīža ekspedicijas dalībnieki pa iluminatoriem ieraudzīja zvērojam melnu caurumu. Tā bija akmens ala, pa kuru upe ietecēja pazemē.
Kostja piecēlās kājās un cieši piespiedās pie iluminatora. Piekļāvies ar pieri pie stikla, viņš raudzījās augšup.
— Ko jūs tur pamanījāt? — ieinteresējās Polozovs.
— Neko sevišķu, — Kostja atbildēja. — Atvados tikai no saules gaismas.
«Baiļojas,» profesoram atkal iešāvās prātā uzmācīgā doma.
Dienas gaisma izzuda pēkšņi. Tagad kabinē iedegas sienās iebūvētās blāvās elektriskās spuldzītes. Strādājošās dzenskrūves troksnis, kas ieskanējās no ārienes, krasi mainījās, kļūdams skaļāks. To atbalsoja pazemes tuneļa akmeņainās sienas.
Spēcīgs prožektors, kas bija iebūvēts mašinas priekšgalā un raidīja savu gaismas kūli tālu uz priekšu, brīžiem slīdēja pa savirmoto ūdeni, brīžiem skāra pelēkās sienas, ko izraibināja sīkas plaisas. Gar ovalajiern iluminatoriem ātri joņoja putās sakulti, blāvas gaismas labi apstaroti viļņi.
— Liekas, ka stūres fiksators pietiekami stingri nenostiprinās,— sašutis noteica Dorochovs, ciešāk ielūkodamies vadības pultī, ko apgaismoja zilu spuldzīšu gaisma.
— īstam inženierim nekaš nedrīkst «likties», Andrej Leoni- dovič, — mazliet ar ironiju piezīmēja Polozovs. — Vai tad to visu nevarēja, pārbaudīt agrāk?
— Nu, kā lai jums izskaidro … — Dorochovs atbildēja. — Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka īsts inženieris ir tas, kas nemitīgi cenšas uzlabot ikkuru, pat vispilnīgāko mašinu. Bet cilvēks, kurš apmierināts ar to, kas jau sasniegts, nav nekāds inženieris.
— Mm … — Polozovs noteica. — Iespējams . . . Tikai ne zem zemes .. .
— Nu, neuztraucieties, Valcntin Petrovič, — iejaucās Kostja. — Uz mūsu mašinu var paļauties, un ne no kā nav jābaidās: viss būs, kā vajag.
Pamazām pazemes tunelis saša.urinājās. Reize ar to pieauga arī ūdens straumes ātrums. Mašina tuvojas krācēm. Tomēr tērauda kāpurķēžu mašina viegli tās uzveica un drīz atkal joņoja pa rāmu ūdeni.
Gar iluminatoriem arvien ātrāk un ātrāk aiztrauca drūmi, sirmi akmeņi, kas dīvaini rēgojas 110 sienam. Pazemes upes gultne bieži mainīja virzienu, un Dorochovam, kas sēdēja pie stūres, vajadzēja koncentrēt visu uzmanību, lai neuzgrūstos akmens sienai.