Aplūkoju šo skaidu — patiesi, redzu, ka gluži nesaprotama; parādība. Tiešām, sarkankoks …
— Sarkankoks, — es Vasilijam Vasiļjevičam saku, — nevar augt mūsu klimatiskajos apstākļos. Tā dzimtene ir kaut kur Indijā vai Āfrikā. Tu kaut ko jauc.
Šis apvainojas.
— Pareizi gan, — viņš saka, — le nav Āfrika, bet fakts ir acīm redzams. Tu, varētu teikt, turi to rokās!
Gājām abi uz mežu. Redzu, guļ nocirsts ozols. Nav nekā sevišķa, koks kā jau katrs koks. Apkārt aug desmitiem tādu. Lapas, miza, zaru sakārtojums — viss sakrīt. Bet nocirstajam; ozolam koksne sarkanā krāsā. Nolaužu zaru — arī sarkans.
— Tā, Vasilij Vasiļjevič, ir augu pretdabiska tieksme, — es saku darbu vadītājam. — Vajadzēs ziņot uz augkopības zinātnisko centru. Varbūt,-—es saku, — mūsu atklātajam faktam būs ne vien ārkārtīgi liela zinātniska nozīme, bet tas noderēs arī praktiskiem mērķiem. Iedomājies tikai! Pieņemsim, ka šādu< šķirni izdotos ieaudzēt mūsu mežos. Sarkankoks ir brīnišķīgs materials. No tā izgatavo ļoti dažādus vērtīgus priekšmetus . ..
Pastāvējām vēl brītiņu, tā sakot, mulsdami dažādos mokošos minējumos, un gājām atpakaļ uz kolchozu.
Bet jau tās pašas dienas vakarā šī noslēpumainā parādība- sāka mazliet noskaidroties …
Es nosēdos pie galda un sāku sacerēt vēstuli. Sak, tā un tā, nekavējoties sūtiet zinātniskus spēkus … Šis darbs man sokas lēni. Negribas uzrakstīt šā tā. Nepatīk mācītu ļaužu priekšā izrādīties par nejēgu. Nu, skaidrs, ka skaišos.
Pēkšņi kāds klusītiņām klauvē pie durvīm.
— Ienāciet! — es saku.
Klusums. Pēc brīža klauvē atkal.
— Kas tad tur ir? Ienāciet!
Redzu, durvis lēnām atveras un uz sliekšņa nostājas Vaņa Čiruļins. Apstājas, stāv.
Es jau vienmēr esmu teicis, ka reizēm ļoti grūti spriest par cilvēku, kamēr neesi viņu iepazinis, kā nākas. Kas tad īsti ir šis Vaņa Čiruļins? Gadus divdesmit vecs puisis. Strādā par galdnieki! mūsu kolchoza darbnīcā. Ja nu uz viņu t,ā paskatītos — ko tad redzam? Neko sevišķu. Mazliet pastrups deguns. Acis zilas. Mati vijas … Bet tad ta kautrīgs — nu, gluži neparasti. Nedrošs. Lēns. Šajā ziņā vienīgais mums tāds.
Tā ari tagad. Skatos, nostājies uz sliekšņa tādā nenoteiktā .poza un nevar īsti saņemties.
— Ko tev vajag, Vaņa? — es viņam vaicāju.
Šis neatbild.
— Nu, cik ilgi tad tu tā stāvēsi?
Šis neatbild.
— Vai steidzamā lietā? Es gan patlaban rakstu nopietnu ziņojumu. Vai nepienāksi rīt?
Redzu, viņš pūlas kaut ko pateikt, bet nevar un nevar sadūšoties. Ko tu ar tādu iesāksi! Nolieku pildspalvu uz galda, lai varētu pieiet viesim tuvāk, bet šī — pildspalva — aizripo pāri visam uzrakstītajam. Iznāca garš tintes traips.
Tad nu gan es pārskaitos.
— Še nu, paskaties, — es Čiruļinam saku, — redz, kas tevis dēļ iznāca!
Un nu tik ņemos šo rāt.
— Kā tev nav kauna! — es viņam saku. — Kas tu esi par cilvēku? Gluži kā apdauzīts, ne vārda no tevis nevar izspiest. Visur tu mulsti un kautrējies.
Viņš pienāk tā bikli man klāt un apsēžas uz krēsla maliņas. Sēž un burza cepuri pa rokām.
— Piedodiet, — viņš beidzot saka. — Bija ļoti neērti jūs traucēt. Un tagad redzu, ka pavisam iztraucēju …
— «Iztraucēju, iztraucēju»!—es mēdījos viņam pakaļ. — Saki, kas tev šobrīd vajadzīgs!
— Tāds neliels lūgums …
— Kāds?
— Tur, redziet, šodien meža iecirknī… nocirtuši koku, kas bijis … sarkans …
— Jā, ir gan nocirtuši! — es saku. — Bet ko tad tu gribi?
— Netālu ir vēl divi tādi paši … Es nu gribēju lūgt, lai tos necirstu. Tos es esmu atzīmējis ar krustiņu mizā.
— Vai tik tu nebūsi tos iestādījis? — es zobgalīgi vaicāju.
— Nē, stādījis vis neesmu, — Vaņa nopietni atbild.— Viņi izauguši parastā, dabiskā kārtā.
— Kāda tad tev gar tiem daļa?
— Es tos padarīju sarkanus.
Man pat mute aiz brīnumiem palika vaļā.
— Vai tu joko, vai? kā tu varēji no iekšpuses nokrāsot dzīvu, augošu koku? Vai tu sajēdz, ko runā?
Neatbild.
— Vai tas tev kāds noslēpums?
— Kas nu par noslēpumu!'—viņš saka. — Nekādu noslēpumu mums nedrīkst būt. Tikai tā neērti, vēl jau nav viss pārbaudīts. Varbūt nejauši iznācis. Viss jāpārbauda, kā nākas. Citādi tā neērti …
Skatos uz viņu un domāju: «Ej nu sazini, kas tu tāds esi! Pēc izskata spriežot — pamatīgs tūļa. Bet iznāk, ka izgudrotājs!»
Noņēmos ar viņu ilgu laiku, katrs vārds ka ar knaiblēm jāvelk ārā. Šis tik mulst un kautrējas. «Par agru,» saka, «to visu uzskatīt par izgudrojumu!» Parakņājas kabatā un izvelk: sakaltušus zariņus. Tepat iegriež koksnē ar kabatas nazīti, rāda,
— Krāsa neieguļas vienmērīgi, — viņš runā.
— Ko tad tu, — es viņam saku, — uz paša spēkiem vien paļaujies? Pirmie rezultāti ir, tad jau pietiek. Tagad tikai vajag jo ātrāk iesaistīt zinātniekus, agronomus, botāniķus, ķīmiķus. Tie tev tūlīt palīdzēs. Vari iedomāties, cik milzīga tautsaimnieciska nozīme ir koka krāsošanai augošā, dzīvā veidā? Ko? … Par to es tā arī uzrakstīšu .. .
Paiet dažas dienas. Saņemu ziņojumu: pie mums braucot profesors. Nākamajā dienā nosūtu Vasiliju Vasiļjeviču ar mašinti uz dzelzceļa staciju sagaidīt.
Tā es arī tagad saku: ej nu sazini cilvēku pēc ārējā izskata. Šajā pašā telpā, kur mēs ar jums patlaban atrodamies, ienāk kāds gara auguma izskatīgs cilvēks. Sejas izteiksme viņam stingra, es pat teiktu — tāda kā uzpūtīga un ļoti pašpārliecināta.. «Nu,» es domāju, «tūdaļ redzams, ka profesors.»
— Labdien, — es saku. — Jūs laikam sakarā ar sarkankoku?
— Pilnīgi pareizi, — viņš atbild. — Atļaujiet iepazīties. Mans, uzvārds Pavļinskis …
Es nu, protams, sāku uztraukties. Nosēdinu viesi. Pavaicāju; vai viņš pēc ceļa nav noguris, un šo to citu un drīz sāku stāstīt par mūsu kolchozā izdarīto atklājumu. Ar vārdu sakot, uzņemu lietišķas sarunas.
Profesors runā tik skaļā balsī, mazliet vārdus stiepdams, it kā lasītu lekciju. Pie tam lielāko tiesu lieto svešvārdus. Tā, piemēram:
«Pigmentacijas process savienojumā ar disociaciju jeb cirkulāciju, pastāvot konvencialām strāvām, zinātnē nav jaunums . . .»<
Jūs, protams, vaicāsiet, kā es varēju paturēt prātā visus šos vārdus. Nu, gluži vienkārši!
— Piedodiet, — es profesoram saku, — jūsu norādījumus» kuriem ir milzīga zinātniska nozīme, man nepieciešams pierak- stīf, citādi aizmirsīšu.
Viņš parausta plecus (sak, ir gan nejēga!) un atbild:
— Nu, labi, rakstiet vien!
Aši uzskribelēju un domāju: «Vēlāk izpētīšu…»
— Jūsu izgudrotājs, — profesors turpina (pie kam vārdu «izgudrotājs» izrunā tā sevišķi sausi), — jūsu izgudrotājs, pēc manām gluži subjektivajām domām, protams, neko nav izgudrojis un neko nav atklājis, spriežot pasaules zinātnes plašajā mērogā.
— Vai tiešām, — es vaicāju, — augošu koku koksnes krāsošana jau kaut kur tikusi izmantota?
— Tas ir fakts, — viņš atbild, — kas vēl absolūti nav aprobēts. Tomēr domāju, ka fundamentālo avotu skrupuloza studēšana dos konstatāciju par analogu vai pilnīgi identisku gadījumu …
Es nopūtos un atkal pierakstīju.
Aizsūtīju pēc Vaņas Ciruļina, kas tobrīd atradās mežā. «Nu,» <es domāju, «beigas ir mūsu izgudrotājam. Kā viņš sarunāsies ar šādu profesoru? Bet viņš jau, jādomā, nomirs uz vietas, līdzko to ieraudzīs . ..»