Kaut kur apziņas dziļumos grozījās ne visai saprotamais vārds «sižets».
«Par ko īsteni lai rakstu?» prātā šaudījās doma. «Mēdz teikt, ka literatūrā pastāvot mākslinieciski tēli. Kas tie tādi par tēliem? Jāsāk tikai ar kaut ko, tad jau redzēs. Ko tu neteiksi — tēli!»
Pēdīgi es sadūšojos iemērkt spalvu un ķerties pie darba: «Manas atmiņas, dārgie biedri, kas skar…» Ko tālāk rakstīt, es tā arī nezināju. Un tad vēl no manas spalvas, kas nevarīgi karājās gaisā, noslīdēja tintes piliens, un uz raksta radās traips.
«Piķis viņu zina, kas te ir!» es nodomāju. «Vai tad var rakstīt ar tik draņķīgu spalvu! Rakstnieka darbībai nepieciešamas maksimalās ērtības. Kāpēc, piemēram, ik brīdi spalva jāmērc tintnīcā? Tas taču novērš no daiļrades procesa. Un tad vēl šis traips. . . Nē, vajadzīga pildspalva. Ļoti ideala, speciālā pildspalva. Brīnums, ka uzreiz par to nepadomāju.»
Vairākas dienas man pagāja, kamēr sameklēju labu pildspalvu, gar kuru es vēl pēc tam ilgi noņēmos, pārveidodams un papildinādams to līdz iespējamām robežām. Man izdevās panākt, ka pildspalva uzņēma sevī tik daudz tintes, ka tās pietiktu, lai uzrakstītu vismaz «Karu un mieru».
Apmierināts ar sasniegto, sēdos atkal pie rakstāmgalda.
«Manas atmiņas, dārgie biedri, kas skar …» es uzrakstīju itin veikli.
Bet tālāk par to atkal nevedās. Sākumā, kad spalva pieskārās papīram, man šķita, ka domas ritēs viegli un brīvi. Taču, kamēr es uzrakstīju šo mazo frāzi, domas aizsteidzās rakstītam priekšā, kaut kā sapinās un pārvērtās neiedomājamā juceklī.
«Roka nepagūst tikt līdzi domām. Nav iemaņas,» es spriedu. «Ir gan labi tiem rakstniekiem: viņi tikai zina rakstīt.. .»
Pēkšņi man prātā iešāvās brīnišķīga ideja. Es pat gaisā palēcos aiz prieka. Nu, kā tad! Tas taču tik vienkārši. Visi rakstnieki aiz skaudības plīsīs. Jāuzbūvē īpaša mašina.
Es dzīvi iztēlojos šo mašinu. Ļoti pilnīgs skaņu pierakstīšanas aparats. Es, lūk, staigāju pa istabu šurp turp un skaļā balsī izklāstu savas atmiņas. Jutīgs mikrofons uztver manu brīvo stāstījumu, un aparats pieraksta to uz lentes. Istabā klusums. Nekas nenovērš manu uzmanību. Kāds te var būt salīdzinājums ar mašīnrakstītāju vai stenografisti. Mašina vis nekļūdīsies un ne- pārvaicās. Pēdīgi — sveša cilvēka klātbūtne ierobežo domas brīvo lidojumu.
*
Kāds mēnesis pagāja, kamēr projektēju un izgatavoju šo nepārspējamo rakstnieka diktografu. Tiesa, tas iznāca ļoti masivs un aizņēma visu rakstāmgaldu, toties strādāt ar to bija neparasti ērti.
Skaņu pieraksta uz magnētiskas lentes. Viegli piespiežot
pogu, aparats tiek pārslēgts un no reproduktora atskan mana paša balss, kas atkārto sacīto. Ja man nepatīk, piemēram, kāds izteiciens vai izteiktā doma nav pietiekami skaidra, tūdaļ nospiežu otru pogu. Neizdevies posms tiek izdzēsts.
Tagad vēlreiz var atkārtot teikumu, pārveidojot to labāk. Turklāt vēl jāpiebilst, ka, lai autoram radītu atbilstošu garastāvokli, no otra rupora, ja es to vēlos, atskan viegla, uzmundrinoša muziķa.
Skaidrs, ka mašīnrakstītāja, uzmanīgi klausoties reproduktora, nu jau bez manis viegli pārrakstīs fiksēto runu un man rokās nonāks pilnīgi gatavs manuskripts.
Aparata pirmā pārbaude praksē izrādījās neparasti sekmīga.
Es runāju, kā man likās, ārkārtīgi skaisti. Pastaigājoties pa istabu, situ sev pa krūtīm ar dūri, bet savas runas beigās pat nedaudz apraudājos. Man šķita, ka negaidot esmu radījis ģeniālu aparatu.
Toties cik ļoti biju vīlies, kad visu diktēto ieraudzīju pārrakstītu uz mašinas!
Izskatījis manuskriptu, es šausmīgi pārbijos.
— Jūs te esat kaut ko saputrojusi! — es mašīnrakstītājai noskumis teicu. — Vispirms, pieturas zīmes nav īstā vietā.
Nu, paskatieties: «Manas atmiņas dārgie. Biedri, kas skar . . .» Iznāk absurds . . .
Mašīnrakstītāja aizgāja apvainojusies un sašutusi. Turpretim man visu dienu nebija miera. Vajadzētu ņemt parasto spalvu, izlabot kļūdas. Bet ne jau tāds bija mans lepnais izgudrotāja gars. Manā iztēlē jau veidojās cita, daudz pilnīgāka mašina. Tajā, protams, nedrīkstēja būt vietas tādai detaļai kā jūtīga un untumaina mašinrakstītāja.
Vakarā pie manis atnāca rakstnieks S., kurš visos disputos par tematu, kā jāraksta, bija pazīstams ar savām dedzīgajām runām, taču pats vēl nekā nebija uzrakstījis.
— Kā nu veicas? Vai rakstāt? — viņš bargi noprasīja.
— Protams. Pateicos jums, — es mierīgi atbildēju. — Iznāk diezgan labi.
Rakstnieks visu vakaru norunāja par jauno prozas teoriju un nokritizēja pieeju sižeta attīstībai, ko bija izdomājis rakstnieks Š. Es turpretim nopūlējos pierādīt, ka mūsdienu literāti neprot zinātniski pieiet pašai rakstīšanas procesa technikai. Mēs ļoti maz sapratām viens otru, bet vispār palikām apmierināti.
— Gribu jums uzdāvāt šo skaņu pierakstīšanas mašinu, — es atvadoties piedāvāju. — Tā jums krietni vien palīdzēs.
Rakstnieks aizdomu pilns palūkojās uz sarežģītajiem apara- tiem, kas bija salikti uz galda, bet manu piedāvājumu pieņēma.
— Labi. Pateicos, pacentīšos jūsu aparatu izmantot, — viņš nedroši teica.
Jauno aparatu būvējot, aizritēja trīs mēneši. īstenībā to vairs nevarēja saukt par aparatu. Tā bija komplicēta ietaise, kas aizņēma pusi istabas.
Milzīgos metaia skapjos bija novietoti masivi skaņu anali- zētāji. Katram burtam bija atbilstošs skaņu filtrs. Tiklīdz mikrofona priekšā nosauca kādu burtu, aparatūra tūdaļ iedarbināja atbilstošu rakstāmmašīnas taustiņu. Varēja runāt, cik vien ātri tīk, un reizē arī nopriecāties, kā no mašinas slīd laukā uzrakstītais teksts.
No modernās zinātnes un teclmikas viedokļa tas bija ļoti pilnīgs aparats. Bet . .. Atkal radās «bet».
Atceros, cik braši, automātiskās klaviatūras sparīgo klaudzienu uzmundrināts, sāku diktēt. Viss gāja lieliski, bet, diemžēl, tikai tik ilgi, kamēr paņēmu rokās pirmo uzrakstīto lapu.
Lūk, kas tur bija rakstīts:
«Manas atmiņas dāgie biedri kas kar …»
Es paliku gluži mēms aiz sarūgtinājuma. Mana rnašina rakstīja kā pilnīgs analfabēts. Kā tas varēja gadīties? Un tacl tikai man ienāca prātā, ka vainīga nav vis mašina, bet cilvēki, kas vārdus bieži raksta pavisam citādi, nekā izrunā. Tiešām, burtu «r» aiz gara patskaņa bieži neizrunājam pietiekami skaidri, bet divus blakus stāvošus vienādus līdzskaņus parasti izrunājam tikai vienreiz. Mašina šo aplamību neievēro. Tā godīgi raksta visu tā, kā dzird, un neizdara nekādus labojumus.
Mašinu uzlabojot, pagāja vēl divi mēneši. Tagad tā aizņēma jau gandrīz visu istabu, toties rakstīja pilnīgi bez kļūdām.
Nestāstīšu sīkāk, kādu vilšanos man sagādāja arī šī mašina. Sacerējums, kas radās ar tās palīdzību, man šķita ārkārtīgi juceklīgs un tukšs.
«Acīm redzot es neprotu savas domas dzīvi un spilgti ietērpt vārdos. Man nav tādu spēju,» tāds bija mans neiepriecinošais slēdziens.
Par pašām domām man gan nebija nekādu šaubu. Domas varēja būt tikai lieliskas. Es jutu, kā tās virmo manā galvā, laužas uz āru, bet, izteiktas ar smagas mēles palīdzību, kļūsi bālas un neizteiksmīgas.
Lēmums uzbūvēt vēl vienu ārkārtīgi pilnīgu aparatu radās man tieši tajā mirklī, kad pie manis viesos atnāca rakstnieks G., kas bija sarakstījis milzum daudz darbu, kurus nez kādēļ neviens negribēja lasīt.
— Nu, kā iet? Vai strādājat? — viņš laipni apvaicājās.