Vajadzēja tikai pārmest šo raibo, bankrotējušo, atriebības apmāto pūli pār robežu, un revolūcija sāktos. Viņi sagrābtu muitas valdi, Meksikas ziemeļu ostas. Diass nespētu pretoties. Viņš neuzdrošinātos vērst pret viņiem savus galvenos spēkus, jo viņam jānotur dienvidi. Par spīti visam, liesma izplatītos arī dienvidos. Tauta saceltos. Cita pēc citas tiktu salauztas pilsētu aizsardzības, cits pēc cita tiktu ieņemti štati. Un beidzot uzvarām vainagotā revolūcijas armija no visām pusēm ielenktu Mehiko, Diasa pēdējo atbalsta punktu.
Bet kur ņemt naudu? Viņiem bija cilvēki, nepacietīgi un neatlaidīgi, kas prastu lietot ieročus. Viņi zināja tirgotājus, kas tos pārdotu un piegādātu. Bet gatavošanās revolūcijai jau bija prasījusi huntai visus līdzekļus. Pēdējais dolārs bija izdots, pēdējais ienākumu avots un pēdējais izsalkušais patriots izspiesti līdz beidzamam, bet lielais nodoms vēl arvien šūpojās svaru kausos. Šautenes un munīcija! Noskrandušajam bataljonam jādabū apbruņojums. Bet kādā ceļā? Ramoss apraudāja savas konfiscētās fermas. Arelano nožēloja savu izšķērdību jaunībā.
Meija Setbija prātoja, ka viss būtu citādi, ja huntas ļaudis savā laikā būtu bijuši taupīgāki.
— Iedomājieties, Meksikas brīvība nu ir atkarīga tikai no dažiem nelaimīgiem tūkstošiem dolāru! — iesaucās Paulino Vera.
Izmisums bija lasāms visu sejās. Viņu pēdējā cerība, jaunais biedrs Hosē Amariljo, kas bija apsolījis dot naudu, tika arestēts savā fermā Ciuanā un nošauts turpat pie zirgu staļļa sienas. Viņi tikko bija saņēmuši šo vēsti.
Rivera, kas, ceļos nometies, berza grīdu, pacēla galvu, un suka sastinga viņa kailajās un netīrajā ziepjūdenī iz- mirkušajās rokās.
— Vai pieci tūkstoši mūs glābtu? — viņš jautāja.
Visu sejās parādījās izbrīns. Vera pamāja un smagi
ievilka elpu. Viņš nevarēja parunāt, bet šai mirklī viņā modās cerība.
— Tad pasūtiet šautenes, — Rivera sacīja, un sekoja visgarākā vārdu plūsma, kāda jebkad no viņa bija dzirdēta. — Laika ir maz. Pēc trim nedēļām es atnesīšu jums piecus tūkstošus. Labi. Kļūs siltāks, un būs vieglāk karot. Tas ir labākais, ko varu darīt.
Vera tā kā šaubījās. Tas likās neticami. Pārāk daudz tukšu cerību jau bija gaisušas, kopš viņš bija sācis piedalīties revolucionārajā cīņā. Viņš ticēja šim apdriskātajam zēnam, kas berza grīdas revolūcijas labā, un tomēr it kā neuzdrošinājās viņam ticēt.
— Tu esi traks, — viņš sacīja.
— Pēc trim nedēļām, «— Rivera atbildēja. — Pasūtiet šautenes.
Viņš piecēlās, nolaida uzrotītās piedurknes un uzvilka svārkus.
— Pasūtiet šautenes, — viņš atkārtoja. — Es tagad aizeju.
III
Pēc skraidīšanas un steigas, bezgalīgām telefonsarunām un lamāšanās naktī Kellija kantorī notika apspriede. Kellijs bija noskrējies kā suns, bez tam viņam neveicās. Pirms trim nedēļām viņš bija atvedis no Ņujorkas Deniju Vordu, lai organizētu viņa sastapšanos ar Billu Kartiju, bet Kartijs jau divas dienas gulēja stipri sadauzīts un rūpīgi tika slēpts no sporta reportieriem. Nebija neviena,
ko likt viņa vietā. Kellijs apbēra telegrammām ikvienu piemērotāku vieglā svara bokseri Austrumos, bet tie visi bija saistīti ar kontraktiem. Tagad atkal radās cerības stars, kaut arī vājš.
— Tu neesi no bailīgajiem, — Kellijs sacīja, tikko uzmetis skatienu Riveram.
Naids un nicināšana dega Riveras acīs, bet viņa seja palika mierīga.
— Es uzveikšu Vordu. — Tas bija viss, ko viņš pateķa.
— Kā tu to zini? Vai esi kādreiz redzējis, kā viņš cīnās?
Rivera pakratīja galvu.
— Viņš taču var nolikt tevi ar vienu roku un aizvērtām acīm.
Rivera paraustīja plecus.
— Nu, tev nekas vairs nav piebilstams? — Impresārijs atņirdza zobus.
— Es viņu uzveikšu.
— Bet vai tu esi kādreiz ar kādu cīnījies? — Maikls Kellijs apjautājās. Impresārija brālim Maiklam piederēja totalizators Jeloustounā, kur viņš krietni nopelnīja ar boksa mačiem.
Rivera uzmeta viņam īgnu un naidīgu skatienu.
Impresārija sekretārs,.sportiska izskata jauneklis, skaļi noirgojās.
— Labi, Robertss tevi pazīst, — Kellijs pārtrauca nepatīkamo klusumu. — Viņš tūliņ atnāks. Es aizsūtīju pēc viņa. Apsēsties un pagaidi, lai gan, spriežot pēc izskata, tev nav nekādu cerību. Es taču nevaru apkrāpt publiku. Tavai zināšanai — pirmajās rindās vieta maksā piecpadsmit dolāru.
Ieradās Robertss, acīmredzot mazliet iemetis. Tas bija garš un kārns puisis ar gļēviem muskuļiem. Viņa gaitai un arī valodai piemita vienmērīgs un apātisks gausums.
Kellijs iesāka bez aplinkiem:
— Paklausieties, Roberts, jūs lielījāties, ka esat atklājis šo mazo meksikāni. Kā zināms, Kartijs ir salauzis roku. Tad nu šim zaļknābim šodien netrūkst nekaunības apgalvot, ka viņš var aizstāt Kartiju. Ko jūs par to teiksiet?
— Viss kārtībā, Kellij, — sekoja nesteidzīga atbilde. — Viņš var cīnīties.
— Jūs varbūt vēl teiksiet, ka viņš uzveiks Vordu? — Kellijs dzēlīgi iejautājās.
Robertss drusku apdomājās.
— Nē, to es neteikšu. Vords ir vienreizējs bokseris un ringa karalis. Bet pārāk viegli viņš ar Riveru galā netiks. Es Riveru pazīstu. Sis mazais ir galīgi bez nerviem un strādā vienādi labi ar abām rokām. Viņš var no jebkuras pozīcijas nolikt uz grīdas.