— Tas viss ir nieki. Bet kā viņš patiks publikai? Jūs visu mūžu esat audzinājis un trenējis bokserus. Es augstu vērtēju jūsu spriedumu. Vai viņš var skatītājus par viņu izdoto naudu apmierināt?
— Bez šaubām, un piedevām viņš krietni vien nokausēs Vordu. Jūs nepazīstat šo zēnu. Toties es pazīstu. Es viņu atklāju. Cilvēks bez nerviem. Tīrais velns. Kaut kas apžilbinošs, ja gribat zināt. Vords būs pārsteigts, kad iepazīsies ar šo dabas bērnu, un tāpat arī jūs visi. Es neapgalvoju, ka viņš uzveiks Vordu, bet parādīs sevi tā, lai jūs visi saprastu, ka viņš ir uzlecoša zvaigzne.
— Lieliski. — Kellijs pagriezās pret savu sekretāru. — Piezvaniet Vordam. Es viņam apsolīju piezvanīt, gadījumā ja atradīšu kaut ko piemērotu. Viņš pašlaik ir Jeloustounā, pozē tur publikai un iekaro sev popularitāti. — Tad Kellijs atkal pievērsās trenerim. — Vai negribat iedzert?
Robertss ieņēma pāris malku viskija un kļuva vaļsirdīgs.
— Es jums vēl neesmu pastāstījis, kā atradu šo ēze- lēnu. Pirms dažiem gadiem viņš parādījās treniņu zālēs. Es gatavoju Prēinu mačam ar Dileni. Preins ir negants zellis. Žēlastības no viņa nav ko gaidīt. Viņš bija diezgan necilvēcīgi sadauzījis savus partnerus, un es nevarēju atrast neviena, kas būtu mierā strādāt ar viņu. Stāvoklis bija briesmīgs, un es redzēju slaistāmies apkārt šo izsalkušo meksikāņu puišeli. Es pievācu viņu, uzvilku viņam cimdus un laidu darbā. Izturīgs kā nemīta āda, bet spēka maz. Un ne mazākās jēgas par boksu. Preins sasita viņu lupatās. Bet viņš tomēr noturējās divus riebīgus raundus un tad zaudēja samaņu. Izsalcis — tas bija viss. Sadauzīts? Jūs nebūtu varējuši viņu pazīt. Iedevu viņam pusdolāra un kārtīgi pabaroju. Vajadzēja redzēt, kā viņš rija. Izrādījās, ka viņš divas dienas nebija ne kripatiņas ēdis. Nu, domāju, tagad viņš vairs nerādīs ne deguna. Bet otrā dienā, kaut arī viss vienos zilumos, puika bija klāt, gatavs nopelnīt atkal pusdolāra un kārtīgu maltīti.
Ar laiku viņš norūdījās. Viņš ir dzimis bokseris un neticami sīksts. Viņam nav sirds. Viņš ir ledus gabals. Cik vien atceros, viņš nekad nav vienlaikus izteicis vairāk par dažiem vārdiem. Bet dara savu darbu un to prot.
— Es viņu pazīstu, — sekretārs piebilda. — Viņš diezgan daudz pie jums strādājis.
— Visas mūsu slavenības izmēģinājās ar viņu, — Robertss apstiprināja. — Un viņš pārņēma no tām visu. Zinu, ka dažas no tām viņš varētu uzveikt. Bet viņš nemīl boksu. Man šķiet, ka viņam nekad tas nav bijis pie sirds. Man tā liekas.
— Pēdējos mēnešos viņš cīkstējies dažādos mazos klubos, — Kellijs sacīja.
— Jā gan. Bet es nezinu, kas viņu spiedis to darīt. Varbūt viņam pēkšņi pamodusies slavaskāre. Viņam cita pēc citas bijušas vairākas uzvaras, un viņš uzveicis visus vietējos puišus. Visticamāk, ka viņam ir bijusi vajadzīga nauda, un viņš krietni nopelnīja, lai gan pēc viņa apģērba tas nav manāms. Dīvains zellis. Neviens nezina, ar ko viņš nodarbojas. Neviens nezina, kā viņš pavada savu brīvo laiku. Pat tad, kad viņš boksējas, pēc mača viņš nozūd un iekrīt kā ūdenī.. Dažreiz viņš pazūd veselām nedēļām. Padomus neuzklausa. Tas, kurš kļūs par viņa menedžeri, nopelnīs veselu kapitālu, tikai viņš pats negrib to ievērot. Kad slēgsiet līgumu, jūs redzēsiet, kā viņš uzstāsies, lai viņam samaksā skaidrā naudā.
Sai brīdī ieradās Denijs Vords. Tā bija ļoti svinīga ierašanās. Viņu pavadīja menedžeris un treneris, bet pats viņš ielidoja kā uzvarošs jautrības un labsirdības viesulis. Sveicienus, jokus un atjautības viņš kaisīja pa labi un kreisi un uzsmaidīja katram. Tāda jau bija viņa izturēšanās, tiesa, ne gluži īsta. Vords bija lielisks aktieris un jautrību uzskatīja par visērtāko paņēmienu panākumu gūšanas spēlē. Patiesībā viņš bija tālredzīgs, aukstasinīgs bokseris un biznesmenis. Pārējais bija maska. Tie, kas pazina viņu vai kam bija ar viņu bijušas darīšanas, teica, ka naudas lietās viņš ir slīpēts blēdis. Viņš pats vienmēr piedalījās visu lietu apspriešanā, un klīda valodas, ka viņa menedžeris nav nekas vairāk kā marionete.
Rivera bija gluži pretējs. Viņa dzīslās ritēja kā indiāņu, tā spāniešu asinis, un viņš kluss un nekustīgs sēdēja, paslēpies kaktiņā, tikai viņa melno acu skatiens slīdēja no vienas sejas uz otru un ievēroja it visu.
— Tad šis ir tas zellis, — Denijs noteica, pārlaizdams vērtētāja skatienu savam iespējamajam pretiniekam.
— Sveiks, vecais!
Riveras acīs dega niknums, un viņš pat neatbildēja uz Denija sveicienu. Viņš neieredzēja visus gringo, bet šo vēl jo vairāk un jau no pirmā mirkļa.
— Tā, tā! — Denijs jokodams griezās pie impresārija.
— Jūs taču negribēsiet, lai es cīnos ar kurlmēmu. — Kad smiekli apklusa, viņš pajokojās vēclass="underline" — Acīmredzot Los- andželosā ir liela nabadzība, ja tas ir labākais, ko varējāt sadzīt. Kādā bērnudārzā tad viņu atradāt?
— Viņš ir krietns zēns, Denij, tici man, — Robertss mierinādams sacīja. — Un nemaz nav ar pliku roku ņemams, kā varbūt liekas.
— Bez tam puse biļešu jau pārdotas, — Kellijs pūlējās pierunāt. — Tev vajadzēs samierināties ar viņu, Denij. Neko labāku mēs nevarējām dabūt.
Denijs vēlreiz pārlaida Riverarn nevērīgu un nicīgu skatienu un nopūtās. — Domāju, ka ilgi ar viņu neniekošos. Ja tikai viņš neizspēlē kādu triku.
Robertss iespurdzās.
— Tev jābūt uzmanīgam, — menedžeris brīdināja De- niju. — Nezināms pretinieks vienmēr var sagādāt nepatikšanas.
— Labi, labi, es uzmanīšos, — Denijs smaidīja. — Esmu gatavs ar viņu pameņģēties godātajai publikai par prieku. Ko jūs domājat par piecpadsmit raundiem, Kellij? Bet tad dot viņam nokautu.