Desmitajā raundā Rivera divas reizes izmantoja aperkotu, dodams pretiniekam «ar labo no apakšas» — no jostas vietas uz zodu. Deniju pārņēma izmisums. Smaids vēl arvien nenozuda no viņa sejas, kad viņš sāka savus mežonīgos paņēmienus. Par spīti sitienu krusai, viņam neizdevās satriekt Riveru, bet Rivera šai virpulī un triecienu vētrā vēl trīs reizes paguva nolikt Deniju uz grīdas. Tagad Denijs jau vairs neatdzīvojās tik ātri, un vienpadsmitajā raundā viņa stāvoklis kļuva patiešām bīstams. Bet ar šo brīdi līdz četrpadsmitajam raundam viņš nodemonstrēja visus savus boksera paņēmienus. Viņš galvenokārt aizsargājās, uzbruka vāji un centās sakopot spēkus. Bez tam viņš sāka lietot tik nelietīgus paņēmienus, kādi zināmi tikai ļoti pieredzējušiem bokseriem. Pēc sirds patikas viņš izlietoja visus trikus un blēdības, dodams it kā nejaušus grūdienus klinčā, piespiezdams ar elkoni pie sāniem Riveras cimdu vai arī aizspiezdams ar savējo Riveram muti un neļaudams elpot. Bieži vien klinčā viņš ar savām pārsistajām, bet smaidošajām lūpām ņurdēja Riveram ausī nekaunīgus un neķītrus apvainojumus. Visi līdz pēdējam, sākot ar tiesnesi un beidzot ar skatītājiem, bija Denija pusē un palīdzēja Denijam, skaidri zinādami, kas viņam padomā. Uzdūries kaut kam tik negaidītam, viņš tagad lika visas cerības uz vienu izšķīrēju triecienu. Viņš blēdījās, izvairījās, izlikās un vilcinājās, lai izmantotu vienīgo iespēju, kas bija atlikusi, un dotu visspēcīgāko triecienu, tā mainot notikumu gaitu. Kā jau to pirms viņa bija darījis kāds ievērojamāks bokseris, viņam vajadzēja dot triecienu no labās un kreisās puses pret saules pinumu un žokļiem. Un Denijs varēja to izdarīt, jo, kamēr vien turējās uz kājām, viņa rokas bija saglabājušas spēku.
Riveras sekundanti raundu starpbrīžos ne pārāk rūpējās par viņu. Viņi vēdināja ar dvieļiem tikai izskata pēc, gandrīz nemaz nepiegādādami gaisu viņa slāpstošajām plaušām. Spaiders Hagertijs čukstēja viņam padomus, bet Rivera zināja, ka tie ir aplami. Visi bija pret viņu. Ap viņu bija nodevība. Četrpadsmitajā raundā viņš atkal nolika Deniju uz grīdas, bet pats, bezspēcīgi nolaidis rokas, atpūtās, kamēr tiesnesis skaitīja sekundes. Rivera pamanīja, ka pretējā kaktā notiek aizdomīga sačukstēšanās. Viņš redzēja, ka Maikls Kellijs pieiet pie Robertsa un pieliecies klusu viņam kaut ko saka. Riveram bija dzirde kā meža kaķim, un viņš uztvēra atsevišķas frāzes. Viņam gribējās dzirdēt vairāk, un, kad pretinieks piecēlās, viņš manevrēja tā, lai varētu saķerties pie pašām virvēm.
— Vajadzēs, — viņš izdzirda Maiklu sakām, bet Robertss pamāja, — Denijam jāuzvar… Citādi zaudēju milzīgu summu. Esmu ieguldījis veselu kaudzi — savu paša naudiņu. Ja viņš izturēs piecpadsmito, esmu pazudis. Puika jums paklausīs. Kaut kas jādara.
No šā brīža nekādas vīzijas vairs neizklaidēja Riveru. Tātad viņu grib apstrādāt. Viņš atkal nolika Deniju zemē un, rokas nolaidis, atpūtās. Robertss piecēlās.
— Nu, pietiek, — viņš sacīja. — Ej savā kaktā.
Viņš pateica to ļoti autoritatīvā balsī, kādā ne reizi vien bija runājis ar Riveru treniņos. Bet Rivera tikai naidīgi paskatījās uz viņu un gaidīja, kad Denijs piecelsies. Minūti ilgajā atelpā, kas sekoja, Kellijs pienāca pie Riveras viņa kaktā un sāka pierunāt.
— Met pie malas šos jokus, lai velns parauj, — viņš skarbi sēca. — Gulsties, Rivera. Paklausi man, un es nodrošināšu tavu nākotni."Nākamo reizi es ļaušu tev uzveikt Deniju. Bet šodien tev jāguļ zemē.
Riveras acis liecināja, ka viņš ir visu dzirdējis, taču viņš nedeva ne piekrišanas, nedz noraidījuma zīmi.
— Ko tu klusē? — Kellijs nikni jautāja.
— Tu tikpat zaudēsi, — Spaiders Hagertijs piebilda. — Tiesnesis neļaus tev uzvarēt. Klausi Kelliju un krīti zemē.
— Krīti zemē, puika, — Kellijs neatlaidās, — ņn es iztaisīšu no tevis čempionu.
Rivera neatbildēja.
— Goda vārds, iztaisīšu, bet tagad palīdzi man, zeņķi.
Gonga sitiens noskanēja Riveram kā posta vēstnesis.
Publika neko nemanīja. Lai šīs briesmas bija kādas būdamas, Rivera tikai nojauta, ka tās viņam tuvojas. Denijam, šķita, bija atgriezusies agrākā pašpārliecinātība, un tā biedēja Riveru. Laikam tika gatavota kāda viltība. Denijs metās uz viņu, bet Rivera veikli atkāpās sāņus, drošā vietā. Pretinieks centās pāriet klinčā. Acīmredzot tas viņam bija nepieciešams nodomātai viltībai. Rivera atkāpās un izvairījās, bet zināja, ka agri vai vēlu neizbēgs ne klinča, nedz šīs viltības. Izmisumā viņš nolēma mesties pretī liktenim. Viņš izlikās, ka gatavs saķerties ar Deniju nākamā viņa uzbrukumā. Bet, kad viņu abu ķermeņiem kuru katru mirkli jau vajadzēja saskarties, Rivera žigli atlēca atpakaļ. Tai pašā brīdī Denija stūris ieaurojās, ka cīņa nav godīga. Rivera bija viņus piemuļķojis. Tiesnesis šaubīdamies apstājās. Lēmums, kas jau bija viņam uz mēles, palika neizteikts, jo no galerijas kāds zēns spalgi nosvilpa: — Negodīga rīcība!
Denijs skaļi nolamāja Riveru un metās viņam virsū, bet Rivera mīņādamies izvairījās. Domās viņš nolēma nedot vairs triecienus pa ķermeni. Tiesa, tādējādi zuda puse iespēju uzvarēt, bet viņš zināja, ka, gadījumā ja viņam vispār lemts uzvarēt, tad tikai no atstatuma. Vienalga, tagad aiz mazākā iegansta viņu apvainos negodīgā cīņā. Denijs jau bija atmetis visu piesardzību. Divus raundus no vietas viņš nežēlīgi dauzīja šo puiku, kas neuzdrošinājās cieši saķerties ar viņu.. Rivera saņēma sitienu pēc sitiena, viņš pieņēma tos desmitiem, lai tikai izvairītos no pazudinošā klinča. Denija lieliskā fināla uzbrukuma laikā publika pielēca kājās un zaudēja vai prātu. Neviens neko nesaprata. Viņi redzēja tikai, ka viņu mīlulis beidzot uzvar.