ALEKSANDRS DIMĀ
MELNĀ TULPE
apgāds "vide" 1992
pateicīgā tauta
20. augustā 1672. gadā Hāgas pilsēta, tik dzīva, mirdzoša un uzposta, it kā viņā starotu mūžīgi svētki, — Hāga ar saviem ēnainajiem dārziem, milzu kokiem, kuri noliecās pār gotiskām celtnēm un kristālskaidriem ūdeņiem platos kanālos, — 2.0. augustā 1672. gadā Hāgas pilsēta septiņu apvienoto provinču metropole, bija satrauktu laužu pūļa aizsprostota. Uztrauktie pilsoņi, ar dunčiem aiz joslas, muskelēm un rungām pār plecu, steidzās uz drausmīgo Beitenhofas cietumu, kura restotie logi vēl tagad redzami. Tajā laikā cietumā, uz ārsta Tikelara denunciācijas pamata, bija ieslodzīts lielā Holandes pavaldoņa brālis Kornēlijs de - Vits.
Ja šī laikmeta vēsture, bet jo sevišķi šī gada notikumi nebūtu tik cieši saistīti ar turpmāk minētiem diviem vārdiem, tad turpmākie paskaidrojumi varētu likties lieki; bet mums jābrīdina mūsu vecie draugi — lasītāji, ka šis ievads ir nepieciešami vajadzīgs nevien stāsta izpratnes, bet arī toreizējo lielo politisko notikumu pareiza novērtējuma labā.
Holandes apvienoto valstu deputātam un savas dzimtās pilsētas Dordrechtās birģermeistaram Kornēlijam de - Viltam bija četrdesmit deviņi gadi, kad holandiešu tauta, vīlusies republikāniskā valsts iekārlā, kaislīgi tiecās pēc vienvaldības, kuru uz visiem laikiem bija iznīcinājis lielais. Jans de - Vilts.
Tā kā reti mēdz būt, kad tautas doma nesaistītu noteiktu principu ar kādu noteiktu personību, tad arī šajā gadījumā tauta republiku saistīja ar divu stingro brāļu de - Vittu vārdiem, ar šiem Holandes romiešiem, kuri karoja par mērenām brīvībām un labklājību bez pārmērībām. Vienvaldības idejas iemiesojumu tauta redzēja jaunajā un gudrajā Oranijas Vilhelmā, kuru iesauca par Kluso.
Abi brāļi de - Vilti, attiecībās ar Ludvigi XVI, bija ļoti atturīgi, jo viņi redzēja tā iespaida vairošanos visā Eiropā un izbaudīja viņa varu, kad tas savā Reinas karagājienā salauza Holandes apvienoto vaislu varenību.
Ludvigis XVI bija sens holandiešu ienaidnieks, bet viņi savukārt apvainoja un ņirgājās par viņu, kā vien varēdami, protams, caur Holandē dzīvojošajiem franču emigrantiem.
Tauta sajuta pret de - Vitliem divkāršu īgnumu. Pirmkārt, tādēļ, ka valsts vara sīvi cīnījās pret tautas vājās nacionālās pašapziņas trūkumiem un otrkārt — šajā īgnumā izpaudās uzvarētas lautas dabisks pagurums un iedoma, ka, varbūt, cita vadoņa rokās tauta būtu pasargāta no posta un negoda.
Šis cits tautas vadonis, kurš likās gatavs mēroties spēkiem ar. Ludvigi XVI, bija Oranijas princis Vilhelms. 1672. gadā viņam\ palika 22 gadi. Viņa audzinātājs bija Jans de - Vitts, kurš centās' princi izaudzināt par krietnu pilsoni. De - Vitts bija arī tas, kas Vilhelmam laupīja iespēju un cerību kļūt par Hoiandcs valdnieku. Bet bailes no1 Ludviga XVI holandiešus pamudināja šo kārtību grozīt.
Jans dc - Vitts arī piekrita šādai pilsoņu gribai, bet Kornēlijs de - Vitts, riskēdams ar savu dzīvību, atteicās aktu parakstīt pat tad, kad pilsoņi ielenca Dordrcchtā viņa namu un piedraudēja ar nāvi. Tikai sievas iespaidots, Kornēlijs parakstīja aktu, piezīmēdams, ka viņš to dara spaidu kārtā.
Kas attiecas uz Janu de - Vittu, tad jāsaka, ka arī viņš no savas ātrās piekāpības līdzpilsoņu priekšā maz laba guva. Dažas dienas vēlāk uz viņu izdarīja atentātu, ievainojot to vairākiem dunča dūrieniem, no kuriem tas gandrīz nomira.
Bet tas vien Oranijas prinča piekritējus neapmierināja. Brāļi de - Vitti viņiem šķita šķērslis tālākiem nodomiem. Ko nevarēja panākt ar dunča palīdzību, to centās panākt ar apmelošanu. Šai ziņā de - Vitla ienaidniekiem nāca palīgā jau minētais ārsts Tikelars.
Viņš paziņoja, ka Kornēlijs de - Vitts, būdams jaunās reformas un Oranijas prinča nāvīgs ienaidnieks, sarīkojis uzbrukumu prinča dzīvībai, nolīgstot par slepkavu viņu, Tikclaru. Tomēr nevarēdams šo noziegumu pastrādāt, viņš, Tikelars, atklātībai paziņojot de - Vitta drausmīgo sazvērestību.
Var iedomāties, kāds uzbudinājums pārņēma oranžistus, kad tiem kļuva zināms par sazvērestību. 16. augustā 1672. gadā Kornēliju apcietināja viņa paša namā un aizveda uz Beitcnhofas cietumu, kur to spīdzināja, lai piespiestu atzīties sazvērestībā.
Kornēlijs tomēr neatzinās, kādēļ viņam atņēma visas tiesības, činas un ordeņus un nolēma izraidīt to uz visu mūžu no Holandes robežām.
Jans de - Vitts, dabūjis zināt par brāļa likteni, pats atteicās no amata. Bet Oranijas Vilhelms ar gudru ziņu nogaidīja notikumu tālāko gaitu, cerēdams, ka tauta viņu nosēdinās valdnieka krēslā.
Tātad 20. augustā 1672. gadā, ka jau teicām, tauta ielenca Beitenhofas cietumu, kur ieslodzīts bija Kornēlijs de - Vilts, lai redzētu, kā viņu izraida no republikas. Visiem gribējās redzēt, kādas pēdas būs atstājusi spīdzināšana uz skaistā Kornēlija miesu.
Piezīmēsim vēl, ka ne visi pilsoņi steidzās uz cietumu šādas i vainīgas intereses dzīti; daudzi devās šurp, lai savu darbu • i» pildītu līdz galam, jo viņiem likās, ka tas nebija kārtīgi paveikts. Mrs še runājam par nobendēšanu.
Tiesa, pūli netrūka arī tādu, kuriem sirdī nebija naida jūtu; viņus • l/ina vienkārša ziņkārība noskatīties, kā no cietuma iznāks nežēlastībā, kritis cilvēks, kurš ilgu laiku bija ieņēmis augstu posteni.
- Vai tad Kornēlijs de - Vitts, ?>is bezbailīgais cilvēks, nesēdēja lielumā un nebija nobendēts? — runāja pūli. Vai tad viņi neieraudzīs to nabagu, asiņainu un pazemotu? Vai tas nebija spožs pilsonības triumfs, kurā jānoskatās katram Hāgas pilsonim?
Un turklāt vēl, — spriedelēja ļaužu pūli veikli izklīdušie oranžisti, — var taču rasties izdevība ceļā no Beitenhofas līdz pilsētas robežai iemest lepnajam Kornēlijam sejā dubļu piku, vai pat akmeni, lai kaut mazliet jūtamāk atriebtos par Oranijas prinča nogalināšanas mēģinājumu.